ienāk grāliene un āksts.
Grāfiene. Viss ir noticis, kā es vēlējos, tikai Bertrams neatgriežas kopā ar viņu.
Āksts. Tik tiešām man liekas, ka mūsu jaunais kungs ir ļoti melanholisks cilvēks.
Grāfiene. No kā tu to secini?
Āksts. Nu, lūk, viņš skatās uz saviem zābakiem un dzied; viņš plūkā savu cekulu un dzied; jautā kaut ko un dzied; baksta zobus un dzied. Es pazinu kādu vīru, kuru bija pārņēmusi melanholija. Viņš par dziesmiņu pārdeva savu muižiņu.
Grāfiene. Paskatīsimies, ko viņš raksta un kad domā ierasties.
Atver vēstuli.
Āksts. Es vairs nemaz nedomāju par Izabellu, kopš atgriezos no galma. Mūsu vecā karūsa un mūsu Izabellas šeit laukos ir nulle salīdzinājumā ar vecajām karūsām un Izabellām galmā. Manam kupidonam aplūzuši spārniņi, un es kā skopulīgs vecis, kas mīl naudu, sākšu mīlēt bez apetītes.
Grāliene. Ko es redzu?
Āksts. Tieši to, ko redzat.
Aiziet.
Grāliene
lasa.
«Nosūtu Jums vedeklu, viņa izdziedināja karali, bet pazudināja mani. Esmu viņu apprecējis, bet neatzīstu šo laulību. Zvērēju sev, ka nekad nekļūšu viņas vīrs. Drīz Jūs dzirdēsiet, ka esmu aizbēdzis; būs labāk, ja Jūs to uzzināt no manis paša, pirms Jums to pastāsta baumotāji. Pasaule ir pietiekoši plaša, un es centīšos atrasties no viņas labi tālu. Jūs cienīdams, Jūsu nelaimīgais dēls Bertrams.»
Cik neapdomīgs ir mans karstgalvis. No karaliskās labvēlības atteikties! Pret tevi viņa dusmas tagad vērsīsies, Ja atraidi tik cēlu līgavu, Ko tīkot var pat valdnieks kāds.
Āksts atgriežas.
Āksts. Cienītā kundze! Tur ārā uzzināju bēdīgas ziņas. Divi karavīri tās stāsta jaunajai grāfienei.
Grāliene. Kas noticis?
Āksts. Šinīs ziņās tomēr ir mazliet mierinājuma; mazliet mierinājuma, ka jūsu dēls neaizies bojā tik ātri, kā es domāju.
Grāfiene. Kāpēc lai viņš aizietu bojā?
Āksts. Es ari tā domāju, cienītā kundze! Un tas nenotiks tāpēc, ka viņš bēg. Es dzirdēju, ka viņš aizbēdzis. Kopā palikšana ir bīstama, — no tās gan rodas bērni, bet bojā aiziet viri. Lūk, te jau nāk citi, kas jums pateiks kaut ko vairāk. Es zinu tikai to, ka jaunais grāfs ir aizlaidies.
ienāk Helēna un divi augstmaņi.
Pirmais augstmanis.
Lai dievs jūs svēti, kundze! Helēna.
Ak grāfien! Prom mans vīrs! Uz mūžu prom!
Otrais augstmanis.
Tā nesakiet! Grāfiene.
Jel nomierinies! Sveicu, kungi, jūs! Daudz prieka un daudz bēdu dzīvē man, Un tāpēc mierīgi nu uzklausīt Es varu jūs. Jel teiciet droši — kur mans dēls?
Otrais augstmanis.
Ir devies viņš uz Florenci pie hercoga. To ceļā sastapām, šurp nākdami. Ar galma rīkojumu atkal turp Mēs ari steigsimies.
Helēna. Lūk, vēstule. Tie viņa noteikumi.
Lasa.
«Ja Tu vari iegūt manu gredzenu, kas man pirkstā un nav novelkams, un parādīt man bērnu, kuru Tu esi dzemdējusi un kura tēvs būtu es, tad sauc mani par savu vīru; bet es zinu, ka šis tad nozīmē nekad.» Cik nežēlīgi vārdi!
Grāliene.
Vai šo vēstuli jūs, kungi, atnesāt?
Pirmais augstmanis.
Tās saturs nožēlot liek mūsu pūles mums. Grāfiene.
Es tevi lūdzu, mīļā, saņemies!
Ne vienai ciest tev skaudrās sāpes šīs,
Lai mana daļa paliek man. Viņš bij mans dēls;
No savas sirds to tagad izdzēšu.
Tu būsi vienīgais mans bērns.
Uz Florenci? Vai tiešām viņš?
Otrais augstmanis. Jā, kundze cienītā!
Grāfiene.
Lai kjūtu karavīrs?
Otrais augstmanis.
Tāds viņa nodoms ir, patiesi gan. Ar godu hercogs viņu sagaidīs, Kā pienākas.
Grāliene.
Vai dodaties jūs turp?
Pirmais augstmanis.
Jā, kundze, turp ar vēja spārniem mēs!
Helēna
lasa.
«Ja man vēl sievas nav, nekā nav Francijā.» Cik rūgti tas!
Grāliene.
Vai viņš tā raksta?
Helēna.
Jā, kundze!
Pirmais augstmanis.
Būs nejaušība vārdi pārdrošie, Tos raksta roka, bet ne sirds.
Grāfiene.
Ja viņam sievas nav, nekā nav Francijā! Bet zinu es, ka Francijā nav labākas Par Helēnu; tai pienāktos īsts vīrs Un kalpu pulks, kas dzijā cienībā Par kundzi sauktu to. Kas bij tam līdz?
Pirmais augstmanis.
To pavadīja kalps un bruņinieks, Ko mazliet pazīstu.
Grāfiene.
Vai Parols tas?
Pirmais augstmanis.
Tik tiešām, kundze! Viņš!
Grāfiene.
Šim puisim slikta slava. Viņš ir Jauns. Tas dēla labo sirdi samaitās Ar ļaunu padomu.
Pirmais augstmanis.
Jā, cienītā! Šis puisis pārāk ļauns un samaitāts, Lai kādreiz kļūtu labs.
Grāliene.
Es pateicīga jums! Kad manu dēlu atkal sastapsiet, Tam pasakiet, ka godu zaudētu Vairs zobens neatgūs. Vēl lūdzu jūs Tam atdot rakstu šo.
Otrais augstmanis.
To izdarīsim mēs! Mums vienmēr gods — jums pakalpot!
Grāfiene.
Ne tikai kalpot, — draugi kļūsim mēs. Vai neienāktu iekšā jūs?
Grāfiene un abi franču augstmaņi aiziet.
Helēna.
Kamēr man sievas nav, — nav Francijā nekā.
Nekā nav Francijā, ja sievas nav!
Mans mīļais grāf, tev nebūs sievas vairs,
Bet visu zaudēto vēl atgūsi.
Vai esmu tā, kas prom no dzimtenes
Tur kara nejaušībās tevi aizdzinu?
No jautrā galma tevi atrāvu,
Kur daiļas acis mīļi spulgoja?
Nu smaidu vietā kara musketes
Tev pretī glūn. Ai lodes spārnotās,
Jel saudziet Bertramu! Zvirgst nāves elsās gaiss*
Kad šķeļ to jūsu straujais lidojums,
Jel grāfam garām drāzieties! To neskariet! Es vainīga, ka tagad karalaukā viņš Iet pretī ļaunam naidniekam, kas ceļ Pret viņa krūtīm nāves ieroci. Kaut arī mana roka nebūs tā, Kas liktenīgo lodi sūtītu, Ja kristu viņš, — es tomēr vainīga. Kaut labāk lauva, izsalkuma dzīts, Vai visas zemes posts man uzbruktu! Grāf Rusiljon! Jel atgriezies! Tur gods Ir briesmās iegūstams! Es aiziešu — Lai ilgāk tevi tālums nepatur, Es aiziešu, lai vari atgriezties. Te palikt nedrīkstu, kaut vieta šī Par paradīzi kļūtu, — jāiet man, Lai mana aiziešana viņam prieku nes. Ak, steidzies, diena! Nakts lai tumsu nes, Jo tumsā zagšus pazudīšu es.