Ienāk grāliene un pils pārvaldnieks.
Grāfiene.
Ak dievs! Kādēļ jūs ņēmāt vēstuli! Vai nenojautāt, kas tai padomā? Nu lasiet vēlreiz, ko tā raksta man.
Pils pārvaldnieks
lasa.
«Es, svētceļniece, tāla ceļa jūtīs, Vai pretī ausma nāk, vai sārto riets, Smeldz klusi atraidītā mīla krūtīs, Glauž basās kājas lielceļš, auksts un ciets.
Nu sūtiet dēlam, manam kungam, ziņu, Ka atpakaļ to dzimtā māja sauc. Tur atkal miera dzīve gaida viņu, Kad asiņainu kauju bijis daudz.
Tā vārdu minēšu es lūgsnās klusi; Lai pārestību piedod viņa sirds, Es, lepnā Junona, to aizvedusi, Kur karalaukā nāve pretī ņirdz.
Spēks, īsti cildenais un skaistais, nedrīkst zust, Es vēlos: brīvību lai ļauj tam likten's just.»
Grāliene.
Ass dzelon's slēpjas vārdos maigajos. Cik neapdomīgi, Rinaldo, jūs
Tai aiziet ļāvāt. Varbūt varētu No pārsteidzīgā nodoma vēl es To atrunāt.
Pils pārvaldnieks.
Ak kundze, piedodiet! Ja vēstuli jums nakti atdotu, Varbūt mēs viņu panāktu, kaut gan Tā teic, ka sekot veltīgi.
Grāliene.
Ak dievs, kas pasargās Nu vīru necienīgo? It neviens. Tik viņas lūgšanas, ko debess dzird Un labprāt uzklausa, to atpestīs No augstā soģa dusmām. Rakstiet, Rinaldo, Ak, rakstiet vīram šim, kas cienīgs nav, Ka tam tik cēlu sievu devis dievs. Ik vārds lai cildina tās vērtību! Vēl stāstiet tam, cik ļoti māte cieš. Lai tūdaļ ceļā dodas ziņnesis! Var būt, ka tiešām mājās pārnāks viņš, Ja uzzinās, ka aizbēgusi tā; Bet ceru es, ka, mīlas vadīta, Šurp atgriezīsies arī Helēna. Es pašreiz nezinu — kurš mīļāks man. Ej rīko ziņnesi, lai ceļā steidz. Ar bēdu nastu vecums mani māc, Sirds asiņo, liek sāpēs runāt prāts!