Atraitne, Diāna, Violeta, Marianna un citi Florences pilsoņi.
Atraitne. Nu, nāciet! Nāciet! Ja viņi pievirzīsies pilsētai pārāk tuvu, mums zudīs viss kopskats.
Diāna. Stāsta, ka franču grāfs esot godam turējies.
Atraitne. Runā, ka viņš sagūstījis ienaidnieku galveno komandieri un pats ar savām rokām nogalinājis hercoga brāli.
Tālumā atskan trompetes. Mūsu pūles veltīgas. Viņi aiziet pa citu ceļu. Klau! Dzirdat, kur jau atskan viņu trompetes!
Marianna. Nāciet, iesim atpakaļ un apmierināsimies ar to, ko dzirdējām. Piesargies no franču grāfa, Diāna! Meitenes gods ir viņas slava. Godu neatsver nekāds bagāts mantojums.
Atraitne. Es stāstīju savai kaimiņienei, kā tev uzmācās viens no grāfa bruņiniekiem.
Marianna. Pazīstu šo nelgu. Kaut pats velns to parautu! Viņu sauc Parols. Tas ir jaunā grāfa palaidnīgo ceļu līdzgaitnieks un līdzzinātājs. Sargies no tiem, Diāna! Viņu solījumi, vilinājumi, zvēresti.. . mīlas apliecinājumi un viss, kas pieder pavedināšanas mākslai, liecina, ka viņi nav tie, par ko uzdodas. Jau dažu labu meiteni tie noveduši no ceļa, un visbēdīgākais diemžēl ir tas, ka pazaudēta nevainība nevis atbaida meitenes no šiem uzmācīgajiem sekotājiem, bet daudzas jo daudzas uzķeras uz izmestās makšķeres, kaut arī zina, kas tām draud. Es ceru, ka man tevi nav jābrīdina. Ticu, ka tava tikumība pasargās tevi un tu paliksi tāda, kāda esi, arī tad, ja bez labās slavas zaudēšanas nedraudētu vēl citas briesmas.
Diāna. Par mani nebaidieties.
Atraitne. Cerams. Lūk, kāda svētceļniece. Zinu, viņa gribēs pārnakšņot manā mājā. Viņas vienmēr viena otrai pastāsta, kur dabūt pajumti. Es parunāšu ar viņu.
Ienāk Helēna svēfce/m'eces tērpā. Dievs svētī, svētceļniec! Kurp dodaties?
Helēna.
Pie svētā Jēkaba ved mani ceļš. Kur apmetušies citi, lūdzu, pasakiet?!
Atraitne.
Te, franciskāņu klosterī, aiz vārtiem, šeit.
Helēna.
Vai pa šo ceļu?
Atraitne.
Jā, pa to. Pag, klausieties! Tie tomēr šurpu nāk!
Tālumā atskan militārs maršs.
Ja varētu jūs pakavēties, svētceļniec, Kamēr te garām aizies kareivji, Es aizvestu uz māju jūs, Jo jūsu saimnieci kā pati sevi Pazīstu.
Helēna.
Varbūt jūs pati tā?
Atraitne.
Man patīkami sacīt «jā»!
Helēna.
Man prieks par to.
Es pagaidīšu jūs, cik ilgi vien jums tīk. Atraitne.
Man liekas, nākat jūs no Francijas. Helēna.
Tā ir.
Atraitne.
Šeit redzēsiet jūs savu tautieti, Kas lielu slavu ieguvis.
Helēna.
Kā sauc to, lūdzu, pasakiet!
Diāna.
Tas Rusiljonas grāfs. Varbūt to pazīstat? Helēna.
No nostāstiem. To ļaudis cildina. Bet vaigā redzējusi neesmu.
Diāna.
Seit slavens viņš. Teic, atbēdzis tas šurp no Francijas. Pret viņa gribu esot karalis To licis salaulāt. Vai taisnība?
Helēna.
Jā, taisnība. Tā sievu pazinu.
Diāna.
Par viņu nicinoši runāja Kāds grāfa bruņinieks.
Helēna.
Kā viņu sauc?
Diāna.
Mesjē Parols.
Helēna.
Es viņam piekrītu, Jo dižciltīgs ir cienījamais grāfs Un slavens viņš, bet meiču vienkāršo Pat pieminēt nav vērts; kaut ļaudis teic, Ka viņas bagātība lielākā Ir tikums cēls.
Diāna.
Cik bēdīgs liktenis Šai nabadzītei, kurai jāpacieš, Ka vīrs to nicina.
Atraitne.
Patiešām daudz tai pāri nodarīts. Šai sievai bīstama kļūt varētu, Lūk, pat šī meitene.
Helēna.
Kā saprast to? Vai iemīlējies grāfs tai tuvojas Vai uzmācas ar ļaunu nodomu?
Atraitne.
Jums taisnība.
Var ātri maigu bērnu samaitāt
Šis pavedējs, kas visu solīt prot; Bet, atturīgi grāfu atvairot, Prot viņa savu godu saglabāt Un sevi pasargāt.
Marianna.
Ak dievs, vai citādi drīkst būt!
Atraitne.
Lūk, nāk! Tie klāt.
Ar bungām un karogu ieso/o grupa Florences armijas karavīru. Viņu vidū Bertrams un Parols.
Atraitne.
Lūk, princis Antons, hercoga dēls, Un tas — Eskals.
Helēna.
Kurš franču grāfs?
Diāna.
Lūk, tas!
Ar grezno spalvu rotu. Viņš vislepnākais.
Ja arī uzticība būtu rota tam,
Daudz staltāks viņš man izliktos. Un glīts. Vai ne?
Helēna.
Man patīk viņš.
Diāna.
Tik žēl, ka godīgs nav. Lūk, nelietis Un grāfa pavedējs. Es noindētu to, Ja grāfa sieva būtu es.
Helēna.
Teic — kurš tas ir?
Diāna.
Tas švauksts ar visām šallēm, lentēm, Kāpēc tik bēdīgs viņš?
Helēna.
Varbūt tas kaujā ievainots.
Parols.
Pazaudēt bungas! Eh!
Marianna.
Liekas, viņš par kaut ko ļoti saīdzis. Lūk, viņš ieraudzīja mūs.
Atraitne. Kaut velns to parautu!
Marianna. Un arī viņa sveicienu! Savedējs!
Bertrams, Parols un kareivji aiziet.
Atraitne.
Nu gājiens beidzies. Nāciet, svētceļniec, Jums došu pajumti. Pie manis jau Mīt daži ceļnieki, kas dosies rīt Pie svētā Jēkaba.
Helēna.
Jums pateicos! Es lūdzu saimnieci un mīļo meiteni Ar mani kopā vakariņās nākt. Par visu pateicībā samaksāšu es Un labu padomu vēl došu jaunavai, Kas noderīgs var būt.
Abas.
Mēs pateicamies jums.
Visi aiziet.