Ienāk Bertrams un divi Iranču augstmaņi.
Pirmais augstmanis. Tiešām, mīļo grāf, pamēģiniet tā koties. Ļaujiet viņam darīt, kas pašam tīk.
Otrais augstmanis. Ja jūsu augstība vēl tad neatzīs, ka šis zellis ir īsts nelietis, tad esmu ar mieru uz mūžu zaudēt jūsu cieņu.
Pirmais augstmanis. Goda vārds, grāf! Sis ziepju burbulis ir krāpnieks.
Bertrams. Vai jūs tiešām domājat, ka es tik ļoti viņā maldos?
Pirmais augstmanis. Ticiet, grāf, pēc visa tā, ko es par viņu zinu, — un es to saku bez mazākā ļaunuma, it kā es runātu par savu tuvinieku, — man jāteic, ka šis puisis ir īsts zaķapastala. Caur un caur nelabojams melis, kas katru brīdi gatavs lauzt doto vārdu. Viņam nav nevienas labas īpašības, kuras dēļ jūsu gaišībai būtu vērts par viņu rūpēties.
Otrais augstmanis. Jums būtu noderīgi ar šo vīru tuvāk iepazīties, tad jūs par daudz nepaļautos uz viņa neesošo drošsirdību, lai svarīgā briesmu brīdī nepiedzīvotu maldīšanos.
Bertrams. Kaut es zinātu, kā viņu vislabāk pārbaudīt.
Otrais augstmanis. Lūk, lielisks gadījums — lieciet viņam atgūt bungas. Jūs tak esat dzirdējuši, cik pārliecinoši viņš lielās, ka to izdarīšot.
Pirmais augstmanis. Es viņam pēkšņi uzbrukšu ar kādu florenciešu grupu. Izvēlēšos tādus, par kuriem esmu droši pārliecināts, ka viņš tos nepazīs un noturēs par ienaidniekiem. Mēs viņu sasaistīsim un aizsiesim acis, lai viņš nebūt nešaubītos, ka aizvests ienaidnieka nometnē, bet īstenībā ievedīsim to mūsu pašu teltī. Lūdzam jūs, cienītais grāf, būt klāt pie viņa nopratināšanas. Esmu pārliecināts, ka šis zellis, drebēdams briesmīgās bailēs par savu ādu, būs gatavs jūs nodot un stāstīs visu, ko vien iedomāsies, un droši vien apzvērēs sacīto pie savas dvēseles svētlaimes. Ja tas nenotiks, tad neticiet man vairs nekad.
Otrais augstmanis. Kaut vai jautra joka dēļ lieciet tam atgūt viņa bungas! Viņš stāsta, ka esot šim pasākumam izgudrojis lielisku kara viltību. Ja, cienītais grāfa kungs, jūs ar šo pasākumu un tā rezultātu iepazīsieties visos sīkumos, tad redzēsiet, kā šis viltotais zelta klucis izšķīdīs sārņos. Ja pēc visa tā jūs šo zelli vienkārši ar maršu neizmetīsiet pa durvīm, tad jāsaka, ka jūsu labvēlība ir nesatricināma. Lūk, viņš nāk šurp!
Pirmais augstmanis. Jā, jā! Kaut vai jautras pasmiešanās dēļ neliedziet šo joku; lieciet tam katrā ziņā atgūt viņa bungas!
Ienāk Parols.
Eertrams. Kā klājas, mesjē? Šķiet, šīs bungas nospiež jūsu sirdi.
Otrais augstmanis. Kaut velns tās parautu! Nu, kas tur ko runāt? Tās taču ir tikai bungas!
Parols. Tikai bungas!? Jūs sakāt — tikai bungas? Kā var pazaudēt bungas! Komanda bija lieliska! Ar jātniekiem ielauzties mūsu pašu spārnā un izklīdināt mūsu pašu karavīrus.
Pirmais augstmanis. Te komanda nebija vainīga; tā bija kara nelaime, ko pats Cēzars nebūtu varējis aizkavēt, ja viņš komandētu.
Bertrams. Nu, nesūrosimies tik daudz par mūsu likteni. Mazliet negodu mums dara bungu zaudējums, bet tās vairs nav atgūstamas.
Parols. Tās varēja atgūt!
Bertrams. Varēja! Bet nu vairs nevar!
Parols. Tomēr var. Kaut gan bieži atgadās, ka nopelnus kaujaslaukā nepiedēvē īstajam, drosmīgajam varonim, bet.. . tomēr es atgūtu bungas vai arī iegūtu kādas citas jeb hic iacet.
Bertrams. Nu, ja jūs tik ļoti vēlaties un esat pārliecināts, ka jūsu slepenā kara viltība un prasme varētu palīdzēt atgādāt šo instrumentu atkal tā dzimtajā nometnē, parādiet šai pasākumā savu drošsirdību un izdariet to. Ja jums tas izdosies, es atzīšu to par slavenu varoņdarbu un hercogs jūs par to ne vien cildinās, bet bagātīgi apveltīs, kā viņa gaišība allaž apbalvo par varoņdarbiem.
Parols. Karavīra goda vārds, es to izdarīšu!
Bertrams. Bet šo lietu nedrīkst novilcināt!
Parols. Es to veikšu vēl šovakar. Tūlīt es uz papīra uzmetīšu savu operāciju plānu, stiprināšos paļāvībā, sagatavošos pats šim gājienam un atstāšu savu testamentu, un ap pusnakti jūs saņemsiet no manis turpmākās ziņas.
Bertrams. Vai drīkstu hercogu iepriekš informēt, ka jūs uzņematies šo pasākumu?
Parols. Nezinu, kādi būs panākumi, grāfa kungs, bet apsolu mēģināt.
Bertrams. Zinot, cik tu drošsirdīgs un pazīstot tavu kareivīgo raksturu, varu būt pārliecināts, ka tu darīsi visu iespējamo. Laimīgu ceļu!
Parols. Es nemīlu liekus vārdus.
Aiziet.
Pirmais augstmanis. Zivs nemīlot ūdeni! Vai tas nav apbrīnojams savādnieks, grāfa kungs? Cik pārliecinoši viņš prot izlikties, ka uzņemas veikt šo pasākumu, par kuru pats zina, ka tas nav izdarāms. Pie tam viņš izliekas, it kā uzņemtos to sev par sodu, bet labāk tiešām saņems dieva sodu nekā kaut ko darīs.
Otrais augstmanis. Jūs viņu nepazīstat, grāf, tik labi kā mēs. Taisnība, ka viņš prot iezagties kāda cilvēka labvēlībā un veselu nedēļu spēj piesardzīgi izvairīties, lai to neatklātu, bet, ja reiz jūs to atklāsiet, tad jums uz visiem laikiem atvērsies acis.
Bertrams. Vai tiešām jūs domājat, ka viņš nedarīs to, ko tik nopietni apņēmās veikt?
Otrais augstmanis. Viņš nedarīs it neko. Viņš aizies, kaut ko izgudros, tad atgriezīsies un pacienās jūs ar diviem trim ticamiem meliem. Bet mums jau ir gandrīz izdevies viņu ielenkt, un jūs redzēsiet, ka šonakt viņš iekritīs. Patiešām, viņš nav jūsu augstības žēlastības cienīgs.
Pirmais augstmanis. Pirms mēs šo lapsu sagūstīsim, mēs sarīkosim mazas medības. Pirmais viņam pēdas sāka dzīt vecais Lafē kungs. Kad būs noņemta maska, tad jūs redzēsiet, kas par zivtiņu tas īstenībā ir. Vēl šovakar pat jūs to piedzīvosiet.
Otrais augstmanis. Jāiet un jāsakārto medību slazdi. Drīz viņš mums būs rokā!
Bertrams. Vispirms lai jūsu brālis nāk man līdz.
Otrais augstmanis. Kā grāfa kungam tīk! Es atvados.
Aiziet.
Bertrams.
Jums šodien parādīšu meiteni, Par kuru stāstīju.
Pirmais augstmanis.
To godīgo?
Bertrams.
Jā gan! Bet tā ir nelaime. Reiz uzrunāju to, Bij ļoti vēsa tā; tad aizsūtīju tai Ar ākstu šo, ko gribam atmaskot, Es dāvanas un vēstuli, bet atpakaļ Tās saņēmu. Ir vilinoši skaista tā. Vai gribat redzēt to?
Pirmais augstmanis. Labprāt, mans kungs!
Prom.