Ienāk Helēna un atraitne.
Helēna.
Ja šaubāties, ka esmu Helēna, Man grūti pierādīt; bet lūdzu es, Jel savu palīdzību neliedziet.
Atraitne.
No labas dzimtas es, kaut nabaga, Man tādas lietas svešas; baidos vēl, Ka mana vārda labo slavu var Tas aptraipīt.
Helēna.
To nepieļaušu es. Vispirms jums jātic ir, ka grāfs mans vīrs, Ka noslēpumā, ko jums uzticu, Ik vārds ir patiess; nebaidieties jel, Ka jūs par sliktu darbu ļaudis pels, Ja palīdzēsiet man.
Atraitne.
Es ticēšu, Jo rāda atlīdzība solītā, Ka esat ļoti bagāta.
Helēna.
Šo zeltu pieņemiet Par laipno vēlēšanos palīdzēt. Vēl divtik liela atlīdzība būs, Ja nodoms izdosies. Tvīkst kaislē grāfs, To jūsu meitas daiļums vilina. Viņš iegūt tiecas to un seko tai; Lai viņa izliekas, ka padosies. Mēs pamācīsim, kā tai rīkoties. Grāfs jūtu mulsumā it visu apsolīs. Ir viņam gredzens. Piecās paaudzēs
To vienmēr dēls no tēva mantojis, Grāfs augsti vērtē dzimtas dārgumu, Bet, mīlā skurbstot, nebaidīsies viņš To projām dot, lai mērķi sasniegtu, Kaut vēlāk nožēlos.
Atraitne.
Nu saprotu,
Ko vēlaties. Helēna.
Man šķiet, nav liels šis grēks, ja vēlos es, Lai jūsu meita mīlas rotaļu Ar grāfu sāk, lai noteic tikšanos, Bet vispirms gredzenu lūdz dāvināt; Būs brīva tā, kad iegūts solījums; Viss cits lai paliek man. Es apsolu Trīstūkstoškronu (viņas pūram) vēl.
Atraitne.
Es padodos
Jūs pasakiet, ko darīt Diānai, Lai īstais laiks un vieta sekmētu Šo mūsu mazo viltību. Grāfs nāk Ik vakaru un dziesmas skandina Par viņas nevērību. Nespējam Mēs viņu aizraidīt; šķiet spītībā Uz visu gatavs viņš.
Helēna.
Tad norunāts! Vēl šonakt rotaļa šī jāsāk mums; Viss labi būs, ja labs būs nobeigums. Kaut grēku dēvētu to likums bargs, Te gudrai viltībai labs nodoms sargs. Lai ejam sākt!