Diāna un Bertrams.
Bertrams.
Man teica — Fontibella saucot jūs.
Diāna.
Nē, ser, es — Diāna.
Bertrams.
Kā dievietei Jums vārds. Un jūs tā vērta. Pat vairāk vēl. Vai vēso atturību jaunība Ar mīlas kaismi nespēj iekveldēt? Jūs — marmortēls, ne dzīva sieviete.
Tik vienaldzīgi salta varat būt Pēc nāves, daiļā, jūs, bet brīdī šai Jums tādai jākļūst, kada māte bij, Kad jūsu daiļo būtni radīja.
Diāna.
Bij māte godīga.
Bertrams.
Jūs arīdzan.
Diāna.
Tas manai mātei pienākums bij, ser, Ko savai sievai jūs vēl parādā.
Bertrams.
Nē, nē!
Ar varu saistīts es; bet zvērēju, Ka vienmēr sveša būs man tā. Pret jums Ir mīlas pārpilna man sirds, un es Jums mūžam padevīgs.
Diāna.
Ir kaisles mūžs Vien mirklis īss. Kad roze plaukstošā Ir noplūkta, prom smejot aiziet vīrs, Mums paliek ērkšķis ass.
Bertrams.
Nē, zvēru jums!
Diāna.
Daudz zvērestu vien tukši vārdi ir. Tik vienreiz uzticību solīt drīkst; Šis zvērests — patiesība svētākā, Ja visuaugstākais tās liecinieks. Es lūdzu, vaļsirdīgi atbildiet, Pie SA^ētā Amora ja zvērētu, Ka mīlu jūs, lai pāri darītu, Vai jūs man ticētu? Vai godīgi Ir mīlas vārdā viltu apzvērēt? Lūk, tādēļ jūsu mīlas solījums Tik tukši vārdi man.
Bertrams.
Nav taisnība Tev, nežēlīgā! Mīla svēta ir Kā viltus nesaduļķots skaidravots; Tu melus pavedējiem drīksti piedēvēt. Ļauj manām jūtām sevī atbalsot, Jel solies mana būt, lai mūžīga Var mīlas svētlaime mums kļūt.
Diāna.
Ak vīrieši! Jums mūsu vājums — ceļš uz uzvaru. Vai dāvātu jūs man šo gredzenu?
Bertrams.
To, valdzinošā, aizdot varu tev, Bet dāvāt — ne.
Diāna.
Jūs negribat, mans kungs?
Bertrams.
Sis gredzens mūsu dzimtas dārgums, gods, No tāliem senčiem, senām paaudzēm Dārgs mantojums, un būtu negods liels, Ja zaudētu es to.
Diāna.
Bet mūsu gods Ir tikumība, dzimtas dārgums tā, No tāliem senčiem, senām paaudzēm Dārgs mantojums, un būtu negods liels, Ja zaudētu es to. Ser, jūsu gudrība Kļūst aizsargvairogs man. Šai cīņā, lūk, Pret godu stājas gods.
Bertrams.
Ņem gredzenu! Cilts gods nu tavs! Lai mana dzīvība Un pats es tavs!
Diāna.
Ap pusnakti pie loga klaudziniet! Es rūpēšos, lai māte nedzird to, —
Jau tagad apsoliet ne vārda nerunāt, Kad manu jaunavīgo stāvu apskausiet. Tik vienu stundu palikt drīkstat jūs. Tam svarīgs iemesls, to pateikšu, Kad kādreiz gredzenu šo atdošu. Bet šonakt, dārgais, dāvināšu jums Es citu gredzenu, kurš nākamībā kļūs Par ķīlu naktij šai, kas vienos mūs. Nu sveiks! Sev šonakt sievu gūsiet jūs, Bet man gaist cerības un skumji kļūst.
Bertrams.
Ar jums es debeslaimi iegūšu.
Aiziet.
Diāna.
Sveiks, grāf! Reiz tiešām debesīm un man
Jūs būsiet pateicīgs!
Ar tādiem vārdiem bildināja viņš,
Kā māte teica: «Tā jau visi zvēr!»
Vēl bilda viņš, ka mani precēšot,
Ja viņa sieva mirs. Nē, miršu es —
Jo, ja ar viltu franči cer mūs gūt,
Tad mūžam jaunava es gribu būt.
Bet piekrāpt, šķiet, to tiešām nebūs grēks,
Kam tikai viltus spēlē īstais vīra spēks.