Divi franču augstmaņi, daži karavīri.
Pirmais augstmanis. Vai jūs viņam atdevāt mātes vēstuli?
Otrais augstmanis. Es pasniedzu to viņam tieši pirms vienas stundas. Vēstule laikam viņu ļoti sāpīgi uztrauca, jo, to lasot, viņš pilnīgi pārvērtās.
Pirmais augstmanis. Viņš nu gan ir pelnījis pamatīgu bārienu par to, ka atstūma tik labu, sirsnīgu sievu un tik daiļu sievieti.
Otrais augstmanis. Galvenais ir tas, ka viņš uz mūžīgiem laikiem ir kritis karaļa nežēlastībā. Viņa augstība bija labvēlīgi noskaņots pret grāfu un gribēja padarīt viņu īsti laimīgu. Es jums kaut ko pastāstīšu, bet jums tas jāpaglabā kā vislielākais noslēpums.
Pirmais augstmanis. Tikko jūs izrunāsiet šos vārdus, tie nomirs manās ausīs un gulēs apglabāti manī kā kapā.
Otrais augstmanis. Grāfs pavedis kādu dižciltīgu meiteni, kurai Florencē ir vistikumīgākās jaunavas slava. Šonakt viņš remdina savu iekāri, laupīdams viņas godu. Šai meitenei tas atdāvinājis savas cilts gredzenu un jūtas ļoti apmierināts par šo netikumīgo sakaru.
Pirmais augstmanis. Lai dievs mums, grēciniekiem, žēlīgs. Lūk, par ko mēs kļūstam, ja esam tikai cilvēki.
Otrais augstmanis. Paši sevis nodevēji. Katra nodevība parasti atklājas un atmasko pašu grēcinieku, pirms nobrieduši nozieguma augļi, tā arī grāfs tagad ar savu grēcīgo vājību nopulgo gara diženumu un kļūst pats par sava negoda ziņnesi.
Pirmais augstmanis. Vai tā nav nolādēta lieta, ka mums pašiem jābūt par savu ļauno nodomu atklājējiem? Tātad šovakar mēs grāfu savā sabiedrībā neredzēsim?
Otrais augstmanis. Tikai pēc pusnakts. Tieši pusnakts ir noteiktā satikšanās stunda.
Pirmais augstmanis. Tā vairs nav tālu. Es ļoti vēlētos, lai grāfs būtu klāt, kad mēs uzšķēržam viņa draugu; tad viņš redzētu, kas šinī putniņā slēpjas. Varbūt viņa labdzimtība pārvērtētu pats savu mākslīgi radīto spriedumu par šo nelieti.
Otrais augstmanis. Pirms grāfs nebūs atnācis, mēs neko neuzsāksim, jo grāfa klātbūtnei jākļūst par pātagu, kas novicos šo zeņķi.
Pirmais augstmanis. Tikmēr pastāstiet man, ko dzird par karu.
Otrais augstmanis. Stāsta, ka skanot uvertīra miera sarunām.
Pirmais augstmanis. Nē, es varu apgalvot, ka miers jau noslēgts.
Otrais augstmanis. Ko tad iesāks Rusiljonas grāfs? Vai viņš dosies kaut kur tālāk vai atgriezīsies Francijā?
Pirmais augstmanis. No šī jautājuma secinu, ka jūs ar viņa noslēpumiem visā pilnībā vēl neesat iepazīstināts.
Otrais augstmanis. Lai dievs mani pasarga! Tad jau man būtu jākļūst atbildīgam arī par viņa nedarbiem.
Pirmais augstmanis. Grāfa laulātā draudzene, ser, pirms diviem mēnešiem aizbēga no viņa mājas. Par bēgšanas iemeslu tā uzdevusi svētceļojumu uz svētā Jēkaba, Vecākā, kapu; viņa uzticīgi izpildīja šo svēto pienākumu, pavadīdama laiku svētcerēs. Kamēr viņa tur uzturējās, tās maigā sirds kļuva par laupījumu viņas dziļajām bēdām; beidzot tā nopūzdamās izdvesa pēdējo elpas vilcienu un tagad dzied debesu pulkos.
Otrais augstmanis. Kā gan jūs tik noteikti to uzzinājāt?
Pirmais augstmanis. Visvairāk no viņas pašas vēstulēm; tās stāsta par viņas dzīvi līdz pat pēdējai stundiņai. Viņas nāvi, par kuru tā pati nevarēja paziņot, ticami apliecina ciema garīdznieks.
Otrais augstmanis. Vai arī grāfs to zina?
Pirmais augstmanis. Jā, tam zināmi vēl arī papildu pierādījumi, punktu pa punktam, kas pilnīgi apstiprina patiesību.
Otrais augstmanis. Man ļoti žel, ka grafs par to tikai priecāsies.
Pirmais augstmanis. Jā, brlnum savādi, ka bieži sāpīgs zaudējums mums kļūst par mierinājumu.
Otrais augstmanis. Un tikpat dīvaini ir tas, ka mēs bieži apraudam savu ieguvumu. Slavas un goda vietā, ko grāfam šeit sagādāja viņa drošsirdībā, dzimtenē viņu sagaidīs tikpat liels negods.
Pirmais augstmanis. Dažādas dzijas veido mūsu dzīves audumu. Cieši tur savijas labais un ļaunais. Mūsu tikumi kļūtu pārāk lepni, ja tos nepātagotu mūsu kļūdas, bet mūsu vājības nonāktu izmisumā, ja mūsu labie darbi tās neuzmundrinātu.
Ienāk sulainis.
Ko pateiksi? Kur ir tavs kungs?
Suiainis. Viņš uz ielas sastapa hercogu, ser, un svinīgi atvadās no tā. Rīt viņa žēlastība grib doties uz Franciju, un hercogs piedāvāja grāfam ieteikuma rakstu karalim.
Otrais augstmanis. Tas grāfam tur būs vairāk, nekā neciešams, kaut arī šī rekomendācija to uzslavētu vairāk, nekā pienāktos.
Pirmais augstmanis. Tāpat tā nebūs pietiekoši salda karaļa skarbumam. Lūk, tur nāk grāfs!
Ienāk Bertrams.
Nu, cienītais kungs, vai nav jau krietni pāri pusnaktij?
Bertrams. Es šovakar nokārtoju sešpadsmit darījumus, kas katrs atsevišķi ilgtu veselu mēnesi; bet man tas izdevās īsi un aši. Atvadījos no hercoga, atsveicinājos no viņa galma, apglabāju savu sievu, nosēroju pēc viņas, uzrakstīju vēstuli savai cienījamai mātei, paziņoju, ka atgriezīšos mājās, sakārtoju visu ceļojumam un bez šiem galvenajiem pienākumiem veicu
vel dažadus sīkākus pasakumus. Vissvarīgakais bija pēdējais, bet to es vēl nepabeidzu.
Ohais augstmanis. Ja šinī pēdējā lietā radušies kādi sarežģījumi un jūs rīt no rīta gribat aizceļot, tad jūsu žēlastībai jāpasteidzas.
Bertrams. Teikdams, ka tā lieta vēl nav pabeigta,.es domāju sacīt, ka nevēlētos par to vēl kādreiz dzirdēt. Nu, bet vai neuzvedīsim ainu «Muļķa un karavīra dialogs»? Vediet šurp šo viltnieka paraugtēlu, kas mani piekrāpis kā divkosīgs viltus pravietis.
Otrais augstmanis. Atvediet mūsu gūstekni!
Viens no karavīriem aiziet. Nabadziņš, visu nakti viņš sēdēja bluķī, šis galantais zellis.
Bertrams. Nekas, viņa papēži to pelnījuši, ja tie tik ilgi nēsājuši zagtus piešus. Kā viņš pašreiz izturas?
Pirmais augstmanis. Es jūsu žēlastībai jau teicu, ka pašreiz bluķis tur viņu. Lai atbildētu vēl saprotamāk, jāsaka, ka viņš raud kā skuķis, kas sasitis piena krūzi. Viņš izsūdzēja grēkus Morgenam, kuru tas noturēja par mūku, un izstāstīja viņam visu, cik tālu vien pagātnē sniedzas viņa atmiņa līdz pat šim nelaimīgajam brīdim, kad to iesēdinājām bluķī. Kā jums šķiet, par ko viņš grēksūdzē stāstīja?
Bertrams. Ceru, ka par mani vismaz ne.
Otrais augstmanis. Viņa grēksūdze ir protokolēta un to nolasīs viņa klātbūtnē. Ja tur būs pieminēta arī jūsu žēlastība, par to es esmu gandrīz pilnīgi pārliecināts, tad jums būs tas pacietīgi jānoklausās.
Karavīri atved Paroļu.
Bertrams. Lai velns parautu šo satuntuļoto tēviņu! Par mani viņš tak neko nevar pateikt! Mieru, mieru!
Pirmais augstmanis. Tur, lūk, nāk vistiņa ar aizsietām acīm. Sāksim! Porto tartarossa!
Pirmais karavīrs — tulks. Viņš pieprasa spīdzināšanu. Vai jūs neatzītos bez tās?
Parols. Es bez piespiešanas pateikšu visu, ko es zinu; ja jūs mani saknaibītu kā pīrāga garozu, es arī neko vairāk pasacīt nevarētu.
Pirmais karavīrs — tulks. Bosko hirmurco!
Pirmais augstmanis. Boblibindo hikurmurko.
Pirmais karavīrs — tulks. Jūs tiešām žēlīgs, ģenerāli Mūsu ģenerālis pavēl jums atbildēt uz visiem jautājumiem, kurus es nolasīšu.
Parols. Atbildēšu tik patiesi, kā es ceru dzīvot.
Pirmais karavīrs — tulks
lasa.
«Vispirms jautājiet viņam, cik stipri ir hercoga jātnieki?» Ko jūs uz to teiksiet?
Parols. Pieci līdz seši tūkstoši, bet tie ir ļoti vāji un slikti apmācīti; pulki ir izkliedēti, un nabaga komandieri ir nožēlojami velni. Varu apzvērēt šo vārdu patiesību pie sava goda un vēlēšanās dzīvot.
Pirmais karavīrs — tulks. Vai lai es tā pierakstu jūsu atbildi?
Parols. Jā. Varu to apzvērēt, kur un kad vien jūs to vēlaties.
Bertrams. Tam nelietim viss vienalga. Kāda zemiska verga dvēsele!
Pirmais augstmanis. Jūs maldāties, grāfa kungs: tas ir mesjē Parols, galantais Marsa bruņinieks — kā viņš pats sevi mēdz dēvēt, — drosminieks, kas visu savu kara mākslas teoriju nēsā savas šalles mezglā un praksi — sava zobena makstī.
Otrais augstmanis. Es nekad vairs neticēšu, ka uzspodrināts zobens parāda drošsirdību vai košs mundieris ietērpj varonību.
Pirmais karavīrs — tulks. Labi! Tas pierakstīts.
Parols. Es teicu: pieci vai seši tūkstoši zirgu; cik īsti, es nevaru noteikt, tāpēc rakstiet apmēram tik daudz, jo es gribu runāt patiesību.
Pirmais augstmanis. Šoreiz viņš patiesībai ļoti tuvu.
Bertrams. Bet par to, kādā veidā viņš par visu izsakās, es gan tam paldies neteikšu.
Parols. Bet par nabaga komandieriem, par šiem nožēlojamiem velniem, gan noteikti pierakstiet.
Pirmais karavīrs — tulks. Labi! Izdarīts!
Parols. Pazemīgi pateicos, kungs. Patiesība paliek patiesība; pie tam šie nelieši tiešām ir nožēlojami nabagi.
Pirmais karavīrs — tulks
lasa.
«Jautājiet viņam, cik stipri ir viņu kājnieku spēki.» Ko jūs uz to teiksiet?
Parols. Zvēru pie sava goda, ser, — ja ari man būtu atlicis dzīvot tikai šo pēdējo stundiņu, es tomēr teiktu patiesību. Ļaujiet padomāt! Nu, lūk, Spūrijam — simt piecdesmit; Sebastianam — tikpat daudz; Ko- rambo — tikpat; Zakam — arī tikpat; Giltianam, Kos- mo, Ludvigam un Grācijam — katram divi simti piecdesmit; mana paša rotā, Kristoferam, Vomon- dam, Bencijam — katram divi simti piecdesmit. Tātad pavisam kopā, veselos un slimos ieskaitot, goda vārds, nebūs vairāk par piecpadsmit tūkstošiem galvu; un puse no tiem neuzdrošināsies pat no saviem vamžiem sniegu nokratīt, lai pašu kauliņi ne- izjuktu.
Bertrams. Ko iesākt ar šo nelieti?
Pirmais augstmanis. Izteiciet viņam pateicību. Neko vairāk. Pajautājiet tam par mani un manu reputāciju hercoga galmā.
Pirmais karavīrs — tulks. Labi, esmu to pierakstījis. Klausieties tālāk: «Jautājiet viņam, vai nometnē atrodas kāds kapteinis Dimēns. Francūzis. Kādā cieņā tas pie hercoga? Ko var teikt par viņa drosmi, godīgumu un militārajām zināšanām? Vai viņš nedomā, ka šo kapteini būtu iespējams piekukujot ar krietnu žūksni zelta un pamudināt dezertēt?» Ko jūs par to varat pastāstīt? Vai jums par to kaut kas zināms?
Parols. Lūdzu, atļaujiet man atbildēt katru jautājumu atsevišķi. Lasiet tos vēlreiz pēc kārtas!
Pirmais karavīrs — tulks. Vai jūs pazīstat kapteini Di- mēnu?
Parols. Pazīstu. Viņš bija Parīzē kāda vecu drēbju lāpītāja māceklis. No turienes viņu aiztrieca tādēļ, ka tas bija pavedis šerifa plānprātīgo kalponi, vientiesīgu, mēmu skuķi, kura tam nevarēja pateikt «nē».
Dimēns dusmās savīsta dūri.
Bertrams. Savaldieties, lūdzu, un nesmērējiet rokas. Lai labāk šo nelieti nosit pirmais ķieģelis, kas tam uzkritīs uz galvas.
Pirmais karavīrs — tulks. Tālāk — vai šis kapteinis ir Florences hercoga nometnē?
Parols. Cik man zināms, viņš tiešām tur atrodas un ir gluži utu noēsts.
Pirmais augstmanis. Nu, nu, nemaz neskatieties tā uz mani, cienītais grāf, tūlīt nāks arī jūsu kārta.
Pirmais karavīrs — tulks. Kādā cieņā tas ir pie hercoga?
Parols. Hercogs pazīst viņu tikai kā neievērojamu virs- nieķeli un pirms dažām dienām rakstīja man, lai es to padzenu no savas rotas. Šķiet, vēstule ir manā kabatā.
Pirmais karavīrs — tulks. Labi, mēs to pameklēsim.
Parols. Nu, īsti sakot, es nezinu, vai tā ir tur vai ar citām hercoga vēstulēm karājas diegā manā teltī.
Pirmais karavīrs — iulks. Tepat ta ir. Seit ir arī kāds cits papīrs. Vai nolasīt skaļi šo vēstuli?
Parols. Es nezinu, vai tā ir īstā vai ne.
Bertrams. Mūsu tulks rīkojas labi.
Pirmais augstmanis. Lieliski!
Pirmais karavīrs — tulks
lasa.
«Diāna, grāfs ir muļķa āksts, bet viņam ir daudz zelta.»
Parols. Tā nav hercoga vēstule, ser; tas ir brīdinājums kādai godīgai Florences meitenei Diānai, lai tā sargās no Rusiljonas grāfa vilinājumiem. Tas ir kāds aušīgs, jauns dīkdienis, bez tam vēl īsts izvirtulis. Es lūdzu, kungs, bāziet šo vēstuli atpakaļ kabatā.
Pirmais karavīrs — tulks. Ar jūsu atļauju es to vispirms izlasīšu.
Parols. Goda vārds, man bija godīgs nodoms meitenes labā, jo es pazīstu jauno grāfu un zinu, ka tas ir bīstams un izlaidīgs zeņķis. Tā ir īsta haizivs, kas aprīs katru nevainīgu zivtiņu, ja tā kritīs laupītājam pa ķērienam.
Bertrams. Nolādēts! Tas tiešām ir pirmās šķiras nelietis! Pirmais karavīrs — tulks
lasa.
«Ja zvēr viņš, ņem no viņa zeltu steigā, Jo maksāt rēķinu jau nemēdz tas; Kas pusi laimē, iegūst spēles beigās, Liec iepriekš samaksāt, kas pienākas. To, lepnā Diāna, tev saka kaptein's kāds, Sniedz skūpstu vīriem, kam nav zēna prāts, Bet grāfam ākstīgam, ar viltus slavu Liec laikus samaksāt par mīlu savu. Es tavs, kā ausī iečukstēju tev, —
Parols.»
Bertrams. Šo nelieti vajadzētu ar patagu izdzīt cauri visai nometnei ar šo rīmi pie pieres.
Otrais augstmanis. Viņš tak ir jūsu padevīgais un uzticīgais draugs, ser, vispusīgais lingvists un ieroču mākslās speciālists.
Bertrams. Jau no senseniem laikiem esmu varējis paciest visu, izņemot kaķus. Tagad šis nelietis manās acīs ir kaķis.
Pirmais karavīrs — tulks. No mūsu karavadoņa izskata es secinu, ka mēs būsim spiesti jūs pakārt, ser.
Parols. Ak kungs, katrā ziņā saudzējiet manu dzīvību; ne tādēļ, ka es baidos no nāves, bet tādēļ, ka man grēku tik daudz, ka es tos labprāt gribētu izpirkt šeit uz zemes. Ļaujiet man dzīvot, kungs, vienalga, kā un kur — ieslodzījumā, bluķī, galvenais — atstājiet mani dzīvu.
Pirmais karavīrs — tulks. Nu, ja jūs vaļsirdīgi atzīsie- ties, mēs vēl padomāsim, ko darīt. Tātad atgriezīsimies vēlreiz pie kapteiņa Dimēna. Par hercoga uzskatiem par viņu un par tā drošsirdību jūs jau stāstījāt; bet kādas ir jūsu domas par viņa godīgumu?
Parols. Šis kapteinis, ser, ir spējīgs olu no klostera izzagt. Vardarbībā un laupīšanas mākslā tas līdzīgs Nesam. Viņš nekad nav pildījis to, ko solījis, un zvērestu laušanā viņš stiprāks par Herkulesu: melot tas prot ar tādu oratora veiklību, ka spēj patiesību pārvērst par vientiesīti. Žūpība ir šī vīra labākais tikums; viņš dzer kā lops, bet miegā nevienam nekā ļauna nedara, izņemot saviem palagiem. Visi pazīst viņa nerātnības un tāpēc guldina viņu uz plikiem salmiem. Vairāk es par viņa krietnumu nekā nezinu pateikt. Šim zellim piemīt viss, kas nedrīkstētu būt krietnam vīram; bet viņam nav nekā, kas raksturo krietnu vīru.
Pirmais augstmanis. Viņš sāk man iepatikties.
Bertrams. Vai šī lieliskā jūsu krietnuma apraksta dēj? Es, no savas puses, gan viņu sūtītu pie visiem velniem. Manās acīs viņš arvien vairāk un vairāk kļūst par kaķi.
Pirmais karavīrs — tulks. Un ko jūs varat sacīt par kapteiņa militārajām zināšanām?
Parols. Lūk, viņš esot sitis bungas pie angļu komediantiem. Es tiešām negribētu viņu apmelot, bet vairāk par viņa militāro karjeru es tiešām nezinu, izņemot tikai to, ka viņam bijis gods kalpot par oficieri kādā Anglijas ciematā, ko ļaudis sauc par Mailendu. Tur viņš mācījis puišiem ierindas mācību. Es nekā nevēlētos noklusēt par šī cilvēka augsto slavu tur, bet es par to nekā noteikta nezinu.
Pirmais augstmanis. Šoreiz šis nelietis pārspējis pats sevi nelietībā, un šis retais notikums viņu attaisno.
Bertrams. Kaut velns to parautu! Viņš tomēr ir un paliek kaķis.
Pirmais karavīrs — tulks. Ja kapteinis Dimēns ir tik zemisks, tad jau man nemaz nevajadzētu vēl jautāt, vai ar zeltu to varētu pamudināt dezertēt.
Parols. Par nieka grasi, ser, viņš pārdos jums lēņu tiesības uz savas dvēseles pestīšanu, ar ko uz mūžīgiem laikiem pievils savu radu cerības uz mantojumu.
Pirmais karavīrs — tulks. Bet ko jūs sakāt par vioa brāli, otru kapteini Dimēnu?
Otrais augstmanis. Kāpēc viņš tam jautā par mani?
Pirmais karavīrs — tulks. Nu, kāds tas ir?
Parols. Vārna no tā paša perēkļa; tikai labuma pakāpē tas savu brāli nesasniedz, bet ļaunumā ir to pāraudzis. Tāpat viņš pārspēj savu brāli gļēvulībā, kaut gan viņa brāli visi uzskata par visbailīgāko visā pasaulē. Bēgot tas noskries katru ātrskrējēju, bet, kad jāiet uzbrukumā, viņa kājas sarauj krampji.
Pirmais karavīrs — tulks. Ja mēs jums dāvātu dzīvību, vai jūs būtu ar mieru nodot Florences hercogu?
Parols. Jā, un piedevām vēl arī viņa kavalērijas komandieri Rusiljonas grāfu.
Pirmais karavīrs — tulks. Es slēpu parunāšos ar ģenerāli, lai uzzinātu viņa gribu.
Parols
sāņus.
Es vairs negribu nekādas bungas! Kaut jupis parautu visas šīs bungas. Es tak devos šinīs briesmās, tikai lai izkalpotos un apmānītu šī palaidnīgā jaunā grāfa aizdomas. Kas gan varēja nojaust šīs lamatas, kurās esmu iekritis? Bet kas man var pārmest?
Pirmais karavīrs — tulks. Nav glābiņa! Tev jāmirst, draugs! Ģenerālis saka, ka tas, kas tik nodevīgi atklāj savas armijas noslēpumus un atjaujas sniegt tik riebīgus ziņojumus par dižciltīgiem vīriem, nevar godīgi kalpot pasaulei. Tādēļ jums jāmirst! Nāciet, bende! Ņemiet viņa galvu!
Parols. Dievs kungs! Ļaujiet man dzīvot vai arī atļaujiet man skatīt savu nāvi vaigu vaigā.
Pirmais karavīrs — tulks. To var. Reizē atvadieties arī no saviem draugiem!
Noņem Parolam apsēju no acīm.
Tā! Nu palūkojieties apkārt! Vai jūs te kādu pazīstat?
Bertrams. Labrīt, dižais kapteini!
Otrais augstmanis. Lai dievs jums palīdz, kapteini Parol!
Pirmais augstmanis. Lai dievs jums žēlīgs, cēlais kapteini!
Otrais augstmanis. Kapteini, vai lai no jums pasveicinu Lafē kungu? Es dodos uz Franciju.
Pirmais augstmanis. Mīļo kapteini, vai jūs neiedotu man soneta norakstu, ko jūs veltījāt Diānai, ieteikdams viņai Rusiljonas grāfu? Ja es nebūtu tik bailīgs gļēvulis, es jums viņu atņemtu ar varu; bet pašreiz palieciet sveiks!
Bertrams, abi augstmaņi un pārējie aiziet.
Pirmais karavīrs — tulks. Jūs esat pazudis, kapteini, pilnīgi atraisīti visi jūsu mezgliņi, — tie palikuši vēl tikai jūsu šallē.
Parols. Kuru gan nesagrautu tāda sazvērestība.
Pirmais karavīrs — tulks. Ja jūs varētu atrast tādu zemi, kur sievietēm nebūtu vairāk kauna kā jums, tur jūs kjūtu par īsti nekaunīgas tautas ciltstēvu. Arī es došos uz Franciju. Tur man būs diezgan daudz, ko pastāstīt par jums.
Aiziet.
Parols.
Viss labi beidzies, jo man sirds Tik liela nav, lai kaunā salūztu. Nu beigas kapteinim, bet Parols pats Tāpat vēl ēst un dzert, un gulēt grib. Bet tāds, kas sevī lielībnieku jūt, Lai zin, ka garā mēle nevarēs Tā ēzejausis noslēpt, — rādīs tās, Kāds ēzelis ir katrs lielībnieks. Nost kaunu! Prom! Lai kara zobens rūs, Par ākstu tagad Parols kļūs, Pie komediantiem! Tur maize būs Un pajumte. Turp došos es!
Aiziet.