Ienāk Helēna, atraitne un Diāna.
Helēna.
Lai ticētu, ka nemaldinu jūs, Var patiesību apliecināt jums
Pats karalis, tā troņa priekšā es Drīz ceļos metīšos, pirms mērķi sasniegšu. Reiz palīdzēju tam, lai to, kas dārgs Kā pati dzīve, atgūt spētu viņš. Tas siltai pateicībai liktu plaukt Pat krama cietās krūtīs Tartaram. Es zinu — Marseļā ir karalis, Turp ceļam zirgus sajūgt vēlēju. Jums jāzin vēl: tur domā, ka es mirusi. Grāfs, karavīrus atlaidis, uz māju steidz; Par viņu ātrāk būšu es, ja dievs Un karalis man palīdzēs.
Atraitne.
Man, kundze, tuvs Kā pašas sirds ir jūsu liktenis, Jums uzticīgi sekošu.
Helēna.
Un es
Par cēlo labsirdību centīšos Ar īstu draudzību jums atmaksāt. Jel ticiet — augstās debesis tā grib, Lai Diānai es pūru dāvinu. Bij likten's lēmis jūsu meitai kļūt Par starpnieci, lai vīru atgūstu. Ak, vīrieši! Kā viņi glāstīt prot Pat to, ko kaisli nīst, ja tumša nakts Spēj alkatīgās jūtas piemānīt Un apslēpt to, kas kaira kļaujas klāt. Tā kaisle spēlējas ar neprāti, Kas mīlu atraida. Ak Diāna! Daudz jācieš jums vēl manis dēļ.
Diāna.
Būs gods Pat nāvē iet, ja vajadzēs, bet es, Ko vēlēsieties, darīšu.
Helēna.
Paldies!
Drīz drīz būs atkal vasara jau klāt,
Plauks smaržīgs rozes zieds, un līdzās tam Būs ērkšķis ass. Laiks ceļā doties mums, Māj pretī nākotne un sola tā: Viss labi būs, kas labi nobeigsies. Kaut grūts būs ceļš, to mērķis vainagos.