Grāfienes pils pagalmā.
Āksts un Parols.
Parols. Labais mesjē Lavaš, lūdzu, nododiet cienījamam Lafē kungam šo vēstuli. Kādreiz, ser, jūs mani pazināt kā cildenu kungu, kam vienmēr bija kārtīgs uzvalks; bet tagad, kungs, es esmu novārtījies Fortūnas purvos un no manis plūst viņas nežēlastības rūgtā smaka.
Āksts. Patiesi! Fortūnas nežēlastība tiešām ir pretīgi vir- caina, ja tā tik stipri ož. Es turpmāk vairs neēdīšu nevienu zivi no Fortūnas iesma. Lūdzu, nostājies tā, lai vējš nepūš man virsū tavu smaku.
Parols. Nu, nu, draugs! Tāpēc jau jums nav jāaiztur deguns. Es runāju metaforās.
Āksts. Nu, mans labiņais, ja jūsu metafora tā smird, tad es tomēr labāk aizturēšu degunu; un tā es rīkošos arī ar citām līdzīgām metaforām. Pavācies tālāk!
Parols. Esiet vismaz tik žēlīgs, mans draugs, un nododiet šo papīru.
Āksts. Pfū! Taisies, ka pazūdi! Lai es nodotu kādam diž- ciltim Fortūnas tumšā kambarīša papīru! Lūk, tur viņš pats nāk!
Ienāk Lalē.
Ser, te ir kāds Fortūnas runcis, varbūt arī Fortūnas kaķene, bet bizamkaķis gan tas noteikti nav. Sim peļu junkuram gadījies iekrist Fortūnas nežēlastības netīrajā zivju dīķī, un tagad viņš, kā pats saka, esot apvārtījies un smirdot. Lūdzu, kungs, rīkojieties ar šo karpu pēc saviem ieskatiem. Lūk, cik noplīsis, viltīgs un blēdīgs izskatās šis palaidnis. Es izsaku tam līdzjūtību viņa nelaimes stundā ar savu apmierināto smaidu un atstāju to jūsu žēlastības ziņā.
Aiziet.
Parols. Cienījamais kungs, es esmu vīrs, ko Fortūna nežēlīgi saskrāpējusi.
Lafē. Un kas man pēc tavām domām būtu jādara? Tagad par vēlu apgriezt Fortūnai nagus. Ar kādiem nedarbiem saniknojāt Fortūnu, ja viņai vajadzēja jūs tā saskrāpēt? Fortūna ir lieliska, piemīlīga dāma, bet viņa necieš, ka viltniekiem pārāk ilgi klājas labi tās aizsardzībā. Te jums būs ceturtdaļdāldera, — ļaujiet tiesnešiem jūs atkal samierināt ar Fortūnu. Man jāsteidzas citās darīšanās.
Parols. Pazemīgi lūdzu jūsu žēlastību — tikai vienu vienīgu vārdiņu!
Lafē. Jūs, šķiet, ubagojat vēl vienu vienīgu grasi. Nu labi, to dabūsiet, bet savu vārdu pataupiet pats sev.
Parols. Mans vārds, žēlīgais kungs, ir Parols.
Lafē. Tad jau jūs lūdzat vairāk nekā tikai vienu vārdu. Tavu brīnumu! Sniedziet roku! Kā klājas jūsu bungām?
Parols. Ak labais kungs, jūs bijāt pirmais, kas mani atrada.
Lafē. Vai tiešam tas biju es? Un es biju arī pirmais, kas tevi pazaudēja.
Parols. Un tagad, cienītais kungs, jūsu pienākums būtu mani atkal ievadīt Fortūnas žēlastībā, jo jūs mani no turienes aizraidījāt.
Lafē. Kaunies, sprukstiņi Tu uzreiz man uzvel dieva un velna pienākumu — lai es tevi ievadu Fortūnas žēlastībā un arī izvadu.
Atskan lanlaras.
Karalis nāk. To vēstī taures. Uzmeklē mani citreiz, puis! Es vēl vakar vakarā par tevi runāju. Kaut gan tu esi āksts un turklāt vēl labs viltnieks, bada nāvi es tev nevēlu. Nu, nāc vien līdz!
Parols. Es slavēšu dievu, ka satiku jūs!
Prom.