Atskan Fanfaras. Ienāk karalis, grāliene, Lalē, augstmaņi, lordi, karaļa pavadoņi, galminieki.
Karalis.
Bij viņa dārgakmens. Cik nabagi, To zaudējot, mēs esam kļuvuši. Tik Bertrams vieglprātībā neaptver Tās vērtību.
Grāfiene.
Nav atsaucams tas vairs. Es lūdzu, augstība, to uzskatiet Par jauno dienu trauksmes nemieru. Ja pārlīst kaisles eļļa jūtu ugunīm, Par neprātu kļūst prāts.
Karalis.
Jūs cienīdams, Es visu piedevu un aizmirsu, Kaut atriebības dusmu bultas bij Jau uzvilktas.
Lalē.
Man sacīt atļaujiet — Gan smagi noziedzies ir jaunais grāfs Pret savu karali, pret māti ar, Pret jauno meiteni, bet vairāk vēl Sev pāri darījis, jo zaudējis Viņš sievu, kuras skaistums lika mulst Pat izvēlīgam skatienam. Tās balss Bij ausij prieks: tai kalpot vēlējās Un pazemībā viņai tuvojās Pat augstprātīgās sirdis.
Karalis.
Atmiņa
Lai godā zudušo! Šurp grāfu aiciniet; Lai tam bez vārdiem mūsu skatiens pauž, Ka izlīdzināts, aizmirsts atkal viss Un dziļāk vēl par aizmirstību slēpts; Dzirksts dzisusi, kas liesmas aizdedza. Lai nāk kā svešnieks viņš, ne grēcinieks, Kas piedošanu lūdz. Tā vēlos es. To viņam pasakiet.
Kāds augstmanis. Tā grāfam ziņošu.
Aiziet.
Karalis.
Vai jūs par savu meitu teicāt tam? Lafē.
Grāfs jūsu gribai būšot padevīgs, — bij atbilde. Karalis.
Tad kāzas rīkosim. Es rakstu saņēmu, Kas grāfu ļoti cildina.
Ienāk Bertrams.
Lafē.
Viņš priecīgs šķiet.
Karalis.
Es diena neesmu, kas vienmēr tumst, Tu saulstaru un krusas negaisu Uz pieres redzi man; bet gaišāki Jau blāzmo tumšie mākoņi. Nāc, nebaidies! Laiks skaidrojas. Bertrams.
Ak augstība, jel piedodiet, Ko dziļi dziļi nožēlo man sirds.
Karalis.
Viss labi! Lai ne vārds
Vairs pagājību netraucē! Pirms sirmi mēs,
Lai tveram acumirkli nākošo,
Jo nedzirdamiem soļiem steidzas laiks
Un mūsu solījumus zog,
Pirms pildīt spējam tos. Vai atceraties vēl
Šī kunga meitu, grāf?
Bertrams.
Ak brīnums, augstība! Vienmēr!
Es izvēlējos to, pirms kautrā sirds
Man ļāva vārdos kvēlās jūtas paust.
Tās tēls tik ļoti mani saistīja,
Ka nonievāt un pulgot lika man
Ikvienu citu mīlas dāvanu.
Reiz bāls man šķita kāda vaiga tvīkums maigs,
Un mani savaldzināt nespēja
Kāds augums vijīgais, ko visi slavēja,
Ko neapjauzdams tomēr mīlēju,
Jo, kopš tā mirusi, pret citas daiļumu
Nu akla kļuvusi man acs.
Karalis.
Dzēš tev Šī mīla daļu grēku parāda.
Bet novēlota mīla bieži vien Par nokavētu piedošanu kļūst,
Kas rūgtā pārmetumā pārvēršas Un lielo soģi apsūdz, skaļi kliedz:
«Ko palīdz piedošana mirušam?!» Kādēļ tik kapa malā saprotam,
Ka pārsteidzībā maldījāmies mēs Un zemu vērtējām visdārgāko?
Vai īsto draugu ieraugām Vien tad, kad nāve atņēmusi to,
Jo pēkšņi krūtīs pamodusies mīla raud Par zaudēto; bet aizmieg naids?
Lai tava mīla kapu zvans ir Helēnai. Nu sūti Magdalēnai gredzenu,
To bildini. Viss cits jau nokārtots. Mēs tev šeit otrreiz kāzas rīkosim.
Grāfiene.
Kaut šoreiz laimes vairāk būtu, dēls, Ja ne, lai nāve manas acis slēdz!
Lafē.
Dēls, manas dzimtas slavu tālāk nes! Sniedz mīlas ķīlai savu gredzenu, Lai šķel tā spulgums ilgu dzirksteli Nu sirdī Magdalēnai, lai tā steidz Jo drīzāk šurp.
Bertrams pasniedz Lalē savu gredzenu.
Ak dievs, pie sirmās galvas es To varu apzvērēt, ka gredzens tāds Bij dārgai aizgājējai Helēnai Pat tanī naktī, kad mēs šķīrāmies, Tai pirkstā redzēju es to.
Bertrams.
Tak ne jau šo!
Karafis.
Es lūdzu, arī man to parādiet! Mans skatiens ilgi kavējās pie tā, Ar grāfu runājot. Šis gredzens mans, Reiz Helēnai to dāvāju un solīju, Ka grūtā brīdī palīgs būšu tai. Man atbildiet — kā viņas dārgumu Sev ieguvāt?
Bertrams.
Ak valdniek žēlīgais, Kaut jūsu spriedums allaž patiesīgs, Jūs šoreiz maldāties!
Grāfiene.
Ak, tici, dēls, šo gredzenu
Es pazīstu, jo Helēna To ļoti cienīja.
Lalē.
Es zvēru, gredzens pieder Helēnai.
Bertrams.
Jūs arī maldāties, mans kungs, nekad Nav gredzens piederējis Helēnai, To kāda dižciltīga meitene Pa logu Florencē man nometa. Klāt vēstulē bij dāvātājas vārds. Ka esmu brīvs vēl, viņa domāja. Kad atzinos, ka esmu precējies Un neļauj gods tās jūtām atbildēt, — Tā sevi pārvarēja, tomēr lūdza man, Šo gredzenu lai paturu.
Karaiis.
Nē, nē!
Pat Plutus — alķīmiķis slavenais — Tā dabas noslēpumus nepazīst Kā es šo gredzenu. To Helēnai Es dāvāju. Tik nezinu, kā jūs To ieguvāt. Jel sakiet atklāti — Vai to ar varu viņai atņēmāt? Pie visiem svētajiem tā zvērēja, Ka ātrāk sev no pirksta nenovilks, Pirms kāzu naktī jums to dāvinās, Vai ļaunā stundā, lūdzot palīdzēt, Man atsūtīs.
Bertrams.
To Helēna pat redzējusi nav.
Karalis.
Pie sava goda zvēru: melo tu!
Kaut gribu atvairīt es aizdomas,
Man sirdī tumšas bailes iezogas.
Ja tiešām pierādītos, ka tavs naids
Ir nāvi nesis Helēnai… Nē, nē!
Prom domas šīs! . .. Bet — viņa mirusi,
Un ļoti nicināji viņu tu …
Nē! Pasarg dievs! Vien tad, ja acis tai
Pats būtu aizvēris, es ticētu …
Bet gredzens šis? … Prom grāfu aizvediet!
Sargi satver Bertramu.
Ir manām šaubām tomēr pamats kāds, Mēs patiesību meklēsim.
Bertrams.
Ja pierādītu jūs, Ka gredzens tiešām pieder Helēnai, Tad būtu pierādīts, ka Florencē, Kur mūžam bijusi nav tā, kā vīrs Es viņu ieguvu.
Bertramu aizved.
Karalis.
Cik tumšas aizdomas man sirdi māc!
Ienāk kāds augstmanis.
Augstmanis. Ak majestāt!
Jel piedodiet, ja nepareizi rīkojies! Man kāda florenciete iedeva So vēstuli, jums nodot lūdza to, Jo pati ceļā aizkavēšoties. Tik sirsnīgi tā lūdza palīdzēt, Ka daiļam bērnam atteikt nespēju. Nu viņa ieradusies šeit un lūdz, Lai, augstība, jūs viņu uzklausot, Jo kaut kas ļoti svarīgs esot tai Jums ziņojams.
Karalis
lasa pasniegto vēstuli.
«Kad vairākkārt viņš bija solījis mani apprecēt pēc viņa sievas nāves — man jānosarkst, to rakstot, — viņš mani beidzot ieguva. Tagad Rusiljonas grāfs ir atraitnis. Viņa solījums saista mūs, bet viņš to ir lauzis, kaut es par to esmu samaksājusi ar savu godu. Viņš neatvadījies slēpu aizbēga no Florences, bet es sekoju tam uz viņa dzimteni, lai šeit meklētu taisnību. Palīdziet man, ak karal, un dodiet taisnību, jo Jūs to varat. Citādi priecāsies pavedējs, bet nabaga meitene būs pazudusi.
Diāna Kapuleti.»
Lafē. Es labāk samaksāšu tirdzniecības nodokli un nopirkšu sev znotu gada tirgū, bet šo es vairs negribu.
Karalis.
Tev labvēlību rāda debesis, Lafē, Viss atklājies! Šurp sievas aiciniet! Un sardze atpakaļ lai grāfu ved.
Aiziet kāds augstmanis un daži kalpotā/i.
Man, grāfien, bail, vai nāvi briesmīgu Nav satikusi Helēna.
Grāfiene.
Tad taisnu tiesu spriediet vainīgam!
Sargi ieved Bertramu.
Karalis.
Es brīnos, grāf, ka, nīstot sievietes, Jūs aizbēgat, kad uzticības zvērests dots; Kādēļ gan precēties vēl gribat jūs?
Kāds augstmanis ieved atraitni un Diānu.
Kas ir šī jaunava?
Diāna.
No Florences mēs nākam, augstība, No Kapuleti dzimtas esmu es.
Kādēļ šeit ierados, ir zināms jums, Un arī saprotat, cik liels mans posts.
Atraitne.
Es viņas māte, kungs; ir smagi skarts Šai notikumā sirmās mātes gods. Ja nepalīdzat jūs, tad pazudušas mēs.
Karalis.
Nu, grāf, vai pazīstat šīs sievietes? Bertrams.
Mans kungs, liegt nevaru un negribu — Tās pazīstu. Ko viņas pārmet man?
Diāna.
Kādēļ tik sveši sievu uzlūko?
Bertrams.
Nav viņa sieva man.
Diāna.
Ja, citu bildinot,
Tai roku sniegsi, — roka mana būs, Tai mīlu zvērot, — vārdi skanēs man. Tu nespēj mani atdot, — sava es, Mēs nešķirami, zvērests vieno mūs, Kas tevi ņem, — līdz mani gūst, Mēs esam viens.
Lafē. Par znotu negribu es jūs. Jums pārāk slikta slava. Manai meitai tāds vīrs neder.
Bertrams.
No mīlas sajukusi meita šī; Ar viņu kādreiz pajokoju es. Bet, goda vārds, es ticu, augstība, Jūs nedomājat, ka tā grimis es.
Karalis.
Grāf, manas domas neaizstāvēs jūs, Jums darbos labā slava jāatgūst Un senais, tīrais gods.
Diāna.
Tad lieciet, lai viņš apzvēr jums, ka nav Tas mani ieguvis.
Karalis.
Nu, atbildiet!
Ko teiksiet tai? Bertrams.
ŠI nekauņa, mans kungs, Bij viegls ieguvums ikvienam nometnē.
Diāna.
Tie meli, kungs. Ja tāda būtu es,
Par lētu maksu mani gūtu viņš.
Šiem vārdiem neticiet. Lūk, gredzens man.
Nav mirdzumā un vērtībā tam līdzīga.
Vai dārgumu šo būtu atdevis
Viņš viegli iegūstamai skaistulei,
Ja tāda es?
Grāliene.
Viņš nosarka? Dārgs senču mantojums šis gredzens mums, Jau sešas paaudzes to valkāja Un cienīja. Ka viņa sieva tam — Šis gredzens nemaldīgi pierāda.
Karalis.
Šķiet, teicāt jūs, Ka galmā esot jums kāds liecinieks.
Diāna.
Jā gan, šeit ir šis galvinieks, bet man Tā vārdu minēt kauns; tas Parols, ser.
Lale.
Šo vīru šodien redzēju, ja var Par vīru viņu saukt.
Karalis.
To steigšus atrodiet un atvediet!
Bertrams.
Tas viltnieks ļauns un verga dvēsele, Ar negodu un kaunu aptraipīts. Prot mēle pretīgā tik melus teikt. Vai tādam gribat ļaut par mani spriest, Kas vienmēr gatavs visu nopaļāt?
Karalis.
Bet jūsu gredzens ir šai meitenei?
Bertrams.
Ir tiesa, vilināja mani tā,
Kā jaunībā to allaž darīt mēdz;
Tai sekoju, tā manu iekāri
Ar savu atturību prata iekveldēt,
Bet katrs šķērslis mīlas rotaļā
Par vēju kļūst, kas dzirkstīm liesmot liek.
Tad viltus palīdzējā daiļumam,
Tā mērķi sasniedza un guva gredzenu.
Es paņēmu, ko katrs karavīrs
Par tirgus cenu būtu nopircis.
Diāna.
Man nav ko teikt, Ja krietnu sievu atraidījāt reiz, Nu varat mani pelt. Es atsakos No jums tāpat, kā atteicāties jūs. Pēc sava gredzena nu aizsūtiet Un manu atdodiet.
Bertrams.
Man tā vairs nav.
Karalis.
Kāds jūsu gredzens bij?
Diana.
Kungs, līdzīgs tam, kas pašreiz rokā jums.
Karalis.
To nesen grāfs no pirksta novilka, Vai jūs to pazīstat?
Diāna.
To mīlas naktī viņam dāvāju. Karalis.
Tad tikai pasaciņa tā, ka gredzenu No loga grāfam nomētāt?
Diāna.
Es teicu taisnību.
Bertrams.
Es atzīstos, tas viņas gredzens bij.
Karalis.
Jūs svārstāties. Ik sīkums biedē jūs.
Sulainis atved Paroļu. Vai šis ir tas vīrs, ko minējāt? Diāna.
Jā, kungs!
Karalis.
Nu stāsti, puis, tik patiesību teic, No sava kunga dusmām nebaidies, To savaldīšu es. Teic godīgi — Kas zināms tev par grāfu un šo meiteni?
Parols. Jā, ar jūsu majestātes žēlīgu atjauju, mans kungs vienmēr bijis nevainojams kavalieris. Varbūt reizēm tas pastrādājis arī vienu otru varoņdarbu, bet tā jau rīkojas visi jaunie bruņinieki.
Karalis. Nenovirzies no galvenā; vai viņš mīlēja šo meiteni?
Parols. Tiešām, majestāti Viņš to mīlēja. Bet kā?
Karalis. Kā saprast šo «bet kā»?
Parols. Viņš to mīlēja, kungs, kā kavalieri mīl meitenes.
Karalis. Un tas būtu?
Parols. Viņš to mīlēja un arī nemīlēja.
Karalis. Vai tāpat kā tu esi un neesi viltnieks? — Cik tu divkosīgs!
Parols. Es esmu nabaga muļķis, kas grib pakalpot jūsu majestātei.
Lafē. Viņš ir labs bundzinieks, majestāt, bet nekur nederīgs orators.
Diāna. Vai jūs zināt, ka grāfs solījās mani apprecēt?
Parols. Patiešām, es zinu vairāk, nekā teikšu.
Karalis. Vai tu tomēr nepateiktu visu, ko zini?
Parols. Jā, kā jūsu majestāte vēlas. Es, kā teikt, biju viņu starpnieks, bet viņš to tiešām mīlēja, jo bija pilnīgi traks pēc viņas un runāja par sātanu, par šķīstīšanās uguni, par fūrijām un nezin ko vēl. Viņš man pilnīgi uzticējās, un es pat zināju, kad viņš iegūs šo meiteni, un zināju arī vēl šo to, bet man klātos slikti, ja es par to runātu, tādēļ es labāk nesacīšu vairāk neko.
Karalis. Nu jau tu visu esi pateicis, izņemot tikai to, ka viņi būtu apprecējušies; bet tavs stāsts par daudz viltīgs, un tādēļ labāk paej malā.
Diānai.
Jūs sakāt, ka šis jūsu gredzens?
Diāna.
Jā, kungs.
Karalis.
Kur pirki to? Kas tev to dāvāja? Diāna.
Ne dāvāts tas, ne arī pirku to.
Karalis.
Kas aizdeva tev to?
Diāna.
Neviens, mans kungs!
Karalis.
Tad teic — kur atradi? Diāna.
Es neatradu to.
Karalis.
Kā gan tas tavā rokā nokļuva, Ja grāfam devi to?
Diāna.
Es viņam nedevu.
Lalē.
Kungs, meiča šī ir cimdam līdzīga, Kas ērti novelkams un uzvelkams.
Karalis.
Šis gredzens mans, to atdevu Reiz grāfa sievai pirmajai.
Diāna.
Tas reizē jūsu, viņas, arī mans. Karalis.
No manām acīm prom! To aizvediet Uz cietumu un grāfu arīdzan. Kur guvi gredzenu, ja neteiksi, Vēl šodien mirsi tu.
Diāna.
Es neteikšu!
Karalis.
To aizvediet!
Diāna.
Jums galvinieku varu dot. Karalis.
Tu skuķis paklīdis un samaitāts! Diāna
Bertramam.
Nu velns! Jūs tiešām esat īstais vīrs! Karalis.
Kādēļ gan apsūdzi tu viņu tad? Diāna.
Kungs, vainīgs tas un reizē nevainīgs, Viņš tic, ka jaunava vairs neesmu, Bet zinu es, vēl tomēr esmu tā; Jums zvēru: palaidnīga nebiju. Es meita vēl; ja ne, tad sieva sirmgalvim.
Norāda uz Lafē.
Karalis.
Uz cietumu to prom! Par mums tā smej! Diāna.
Ak, rimsties, valdniek! Steidzies, mīļo māt,
Šurp galvinieku — juvelieri aicināt.
Tam pieder gredzens, un tas pazīs to.
Ser, mana sirds šo vīru attaisno,
Kas domā manu godu laupījis,
Bet tomēr nav man pāri darījis.
To manā gultā reibināja mīlas prieks,
Bet tam no īstās sievas piedzims mantinieks.
Kaut mirusi, tā dzīvību spēj nest.
Lūk, mana mīkla: dzīvo mirušie,
Un atminējums tāds.
Norāda uz Helēnu, kas ienāk ar tās māti.
Karalis.
Vai burvis kāds Man skaudro skatu maldina, Vai īstenību redzu es?
Helēna.
Nē, dārgo valdniek, Šeit tikai sievas ēnu redzat jūs. Tās vārds te skan, bet pašas būtnes nav.
Bertrams.
Ir abas šeit!
Vai varat piedot man?
Helēna.
Kad biju līdzīga šai meitenei, Es dievināju jūs, mans kungs, Lūk, jūsu gredzens, jūsu vēstule . . . «Ja manu gredzenu tu iegūtu Un bērns no manis būs …» Tas noticis. Jūs divreiz ieguvu. Vai tagad esat mans?
Bertrams
karalim.
Es sāku viņu karsti iemīlot,
Ja tā tik skaidrus pierādījumus var dot.
Lafē. Man acīs it kā sīpoli sāk kost, es tūlīt izplūdīšu asarās.
Parolam.
Mijais bungu Ansi, aizdod savu nēzdodziņu. Tā, pateicos! Vari mani pavadīt mājās. Man gribas ar tevi pajokoties. Beidz ākstīties ar savu smalko klanīšanos; tas izskatās tik nožēlojami.
Karalis.
Šo stāstu vēlreiz pārdomāšu es, Lai patiesība visiem prieku nes.
Diānai.
Ja plaukstošs, neskarts zieds vēl esi tu,
Sev vīru izvēlies, es pūru gādāšu.
Tavs krietnums sievas godu prata nosargāt,
Daudz laimes dzīve grib tev dāvināt.
Par visu to, ko nākotnē sirds gūs,
Vēl vaļas brīdī pasapņosiet jūs;
Viss labi būs, un dzīve laimi sniegs,
Gaist šaubu rūgtums, pretī steidz mums prieks.