Zāle grāfienes pili.
Ienāk Bertrams, grāfiene, Helēna, Lafē. Visi sērās.
Grāfiene. Pavadīdama dēlu, es it kā otrreiz apglabāju arī savu vīru.
Bertrams. Un es, dodamies ceļā, dārgo māt, no jauna ap- raudu sava tēva nāvi; tomēr man jāpaklausa viņa majestātes pavēlei, jo es tagad esmu karaļa vasalis un pakļauts viņam uz visiem laikiem.
Lafē. Cienītā kundze, jūs karalī atradīsiet sev laulāto draugu un jūs, ser, iegūsiet tēvu. Viņš, kas vienmēr bijis tik nepārspējami labs, noteikti būs tāds arī attiecībās pret jums, jo jūsu krietnums spētu atmodināt viņā labos tikumus pat tad, ja tādu tam nebūtu. Bet nevar trūkt labā tur, kur tas ir tādā pārpilnībā.
Grāfiene. Vai ir kāda cerība, ka viņa majestāte atkal atveseļosies?
Lafē. Viņš aizraidījis savus ārstus, kuru ārstēšanas laikā viņš zaudēja laiku ar cerībām un ieguva tikai to, ka ar laiku zaudēja arī cerību.
Grāfiene. Šai jaunajai meitenei bija tēvs (ak, šis biļa — cik daudz bēdu tajā!). Viņas tēva talants bija gandrīz tikpat liels kā viņa godīgums. Un, ja tie būtu kļuvuši pilnīgi vienādi, viņš ar savu ārsta mākslu padarītu dabu nemirstīgu, un nāvei darba trūkuma dēļ būtu jānododas spēlēm un rotaļām. Kaut viņš vēl dzīvotu karaļa dēļ! Es ticu, ka tas nozīmētu nāvi karaļa slimībai.
Lafē. Kā sauc ārstu, par kuru runā cienītā kundze?
Grāfiene. Zerārs de Narbons bija slavens savas mākslas dēļ! Un ar pilnām tiesībām.
Lafē. Šis vīrs tiešām ievērojams, kundze. Karalis vēl nesen runāja par viņu ar apbrīnu un cieņu. Viņš bija pietiekami prasmīgs, lai vēl arvien dzīvotu, ja vien zinātne spētu pārvarēt nāvi.
Bertrams. Sakiet, lūdzu, — ar ko slimo karalis?
Lafē. Viņam ir fistula, grāfa kungs.
Bertrams. Es nekad par to neesmu dzirdējis.
Lafē. Es vēlētos, lai neviens par to nekā nezinātu. Vai jaunā meitene ir Zerāra de Narbona meita?
Grāfiene. Viņa vienīgais bērns, mans kungs. Tā nodota manā audzināšanā. Ceru, ka viņas krietnums palīdzēs piepildīties tam, ko sola tās audzināšana. Viņai ir iedzimtas spējas, kas vēl košāku izceļ talanta skaistumu; bet reizē slavējams un nožēlojams ir tas, kam slikts raksturs vienots ar lieliskām garadāvanām; tad tikums vienojas ar nodevību. Turpretī šīs meitenes sirsnība viņas labās īpašības padara vēl labākas. Tikumība viņā ir iedzimta, bet audzināšana izveido sirdsskaidrību.
Lafē. Jūsu cildinājums, cienītā kundze, liek asarām iemirdzēties viņas acīs.
Grāfiene. Asaras ir labākā sāls, ar ko jauna meitene var pārkaisīt savu slavinājumu. Vienmēr, kad viņa atceras tēvu, visvarenās sāpes izdzēš dzīvības krāsas viņas sejā. Nu diezgan asaru, Helēna! Neraudi vairs, lai nesaka, ka tu pakļaujies sāpēm un mēdz izlikties vairāk noskumusi, nekā tu īstenībā esi.
Helena. Es tiešam pārāk izradu savas sāpes, bet esmu arī īsti noskumusi.
Lafē. Mērenas sēras ir mirušā tiesības, bet pārmērīgas bēdas kļūst ienaidnieks dzīvajam.
Grāfiene. Ja dzīvais bēdām ienaidnieks, tad sāpju pārmērība tam drīz var kļūt bīstama.
Bertrams. Neliedziet man savu svētību, dārgo māt!
Lafē,
turpinādams agrāko domu.
Kā saprast to? Grāfiene.
Es tevi svētu, dēls! Lai ne vien augumā, Bet prāta dižumā tu tēvam līdzinies! Lai tikums tevī kaisles līdzsvarots, Lai dižciltība labos darbos mirdz! Tev mīlēt daudzus, ticēt dažiem vien. — Ļauns sargies kļūt, bet dreb lai naidnieki No tava spēka, ne aiz paraduma vien. Kā paša sirdi draugus pasargi, Lai labāk tevi peļ, ka bieži klusē tu, Bet nenievā par vārdu lētumu. Lai debess svētība un manas lūgšanas Nu tevi pavada! Ardievu, dēls!
Pret Lalē.
Vēl nepieaudzis galma dzīvei viņš, Tam palīdziet ar savu padomu.
Lafē.
To sargot mana mīla pavadīs.
Grāfiene.
Lai debess svētī to! Ardievu, dēls!
Grāfiene aiziet.
Bertrams
Helēnai.
Lai piepildās visskaistākās vēlēšanās, kas izplaukst jūsu domās! Esiet mierinājums un atbalsts manai mātei, savai pavēlniecei, un cieniet viņu!
Lafē. Ardievu, skaistais bērns! Saglabājiet svētu sava tēva slavu.
Bertrams un Lafē aiziet.
Helēna.
Kaut būtu tikai tas! Maz tēvu atceros.
Šīs asaras par viņa piemiņu gan teic
Daudz vairāk nekā sirds. Kāds bij mans tēvs?
Ak dievs, jau esmu aizmirsusi to!
Tik Bertrams tagad manos sapņos mīt.
Ko darīt? Visa dzīve zūd un brūk,
Ja Bertrams projām iet. Tāds liktenis
Man būtu, tālu zvaigzni iemīlot,
To iegūt vēloties. Jo paceļas
Viņš augsts pār mani savā dižumā —
Tik ilgot drīkstu es, ne līdz tam pacelties,
Un mīlas godkāre par soģi mīlai kļūst.
Jo mirtu mīlot briežu māte lepnā,
Kas lauvu sev par vīru vēlētos.
Bij saldas mokas — vienmēr redzēt to.
Un neizdzēšams sirdī iespiedās
Tā vanagskatiens, tumšo skropstu loks,
Ik matu cirta, dārgās sejas vaibsts.
Nu projām viņš, un, mīlā dievināts,
Būs tikai sapņu tēls. — Kas nāk?
A, grāfa kalps. Man tīk tas viņa dēļ,
Kaut zinu, — nepārspējams melis ir
Šis muļķis lielīgais un gļēvulis.
Tam labi piestāv netikumi šie,
Jo pārāk aukstā tikumība šķiet
Tik nedzīva, un bieži redzēt var,
Ka muļķībai par kalpu kļuvis prāts.
Ienāk Parols.
Parols.
Lai dievs jūs svētī, skaistā karalien!
Helena.
Un arī jūs, mans valdniek!
Parols.
Tas neesmu.
Helēna. Es arī ne.
Parols. Vai par jaunavības būtību pārdomājat jūs?
Helēna. Jā, lūk! Es nojaušu, ka jūsos ir kaut kas no īsta karavīra. Atļaujiet jautāt: vīrieši ir jaunavības ienaidnieki. Kā lai mēs aizsargājamies pret viņiem?
Parols. Atsitiet to uzbrukumu.
Helēna. Bet viņi ielenc mūs. Un mūsu jaunavība izrādās vājāka, lai arī cik stipri tā pretojas. Ieteiciet kādu kara mākslas aizsargāšanās taktiku.
Parols. Nav tādas. Vīrieši, jūs ielenkdami, paliek zem jums mīnas un uzspridzina jūs.
Helēna. Lai dievs pasarga nabaga jaunavību no minētājiem un spridzinātājiem! Vai nav tādas kara stratēģijas, lai jaunavas varētu uzspridzināt vīriešus?
Parols. Uzspridzinot jūs, vīrieši paši tiek pilnīgi saspridzināti. Patiesi, uzspridzinot vīriešus bez jūsu palīdzības, jūs varētu tikai pazaudēt jau iekaroto pilsētu. Jaunavības saglabāšana ir pret dabas likumiem. Tās zaudējums ir ieguvums, jo vēl nekad nav piedzimusi neviena jaunava, pirms kāda cita nepazaudēja jaunavību. Jūs esat viela, no kā tiek radītas jaunavas. Reiz pazaudētu jaunavību var atgūt desmitkārt, bet, saglabājot to, pazaudē uz mūžu. Prom ar to!
Helēna. Es gan vēl tomēr gribu to mazliet aizstāvēt, kaut ari man būtu jāmirst kā jaunavai.
Parols. Neaizstāviet to, tas ir pret dabas likumiem, un tā būtu nepiedodama apsūdzība pret mūsu mātēm. Jaunavība pati liek sev cilpu ap kaklu. Jaunavības aizstāves ir pašnāvnieces, un kā neprātīgas dabas likumu zaimotājas tās vajadzētu aprakt ceļmalās, tālu no svētītās zemes. Jaunavība ir līdzīga pūstošam sieram, kas perina tārpus, kuri to pašu beidzot apēd. Bez tam jaunavība ir dīvaini lepna, dīkdienīga un patmīlīga, bet kanonā tas minēts par vienu no lielākajiem grēkiem. Neglabājiet to! Tad jūs tikai zaudēsiet. Lieciet to lietā! Desmit gadu laikā tas dos des- mitkārtēju pieaugumu, tie ir labi procenti, un pamatkapitāls nebūs cietis. Nost ar to!
Helēna. Bet kā jūs ieteiktu rīkoties, mans kungs, ja kāds gribētu to izmantot pēc savas patikas?
Parols. Nu, lūk, jārīkojas tā, lai darītu patikšanu tam, kam tā patīk. Jaunavība ir prece, kas neizmantota zaudē savu vērtību. Jo ilgāk saglabāta, jo zemāk vērtēta. Atdodiet to, kamēr tai vēl cena. Izmantojiet pieprasījuma laiku. Jaunavība ir līdzīga vecai galma dāmai, kas nēsā vecmodīgu aubi, kaut ļoti greznu, bet negaumīgu. Tā ir sprādze vai zobu bakstāmais, kuru neviens vairs nelieto. Gada skaitlis gan noteic laba vīna marku, bet tas nerunā par labu jūsu jaunavībai. Novecojusi jaunavība līdzinās dārgam, sažu- vušam franču bumbierim — tam slikts izskats un sāja garša, jo tas ir savītis bumbieris, kas kādreiz gan bija labs. Ko jūs domājat iesākt?
Helēna.
Ar savu jaunavību pagaidām neko.
Ak, tūkstoš mīlas tavu kungu gaida!
Būs māte, sieva, laba draudzene,
Būs fenikss, valdniece un naidniece,
Būs dievinātā karaliene tam,
Būs padomdevēja un mīļākā,
Tur pazemīga godkāre un vēl
Tur godkārīgā pazemība ar.
Būs ķildās saskaņa un nevienprāts bez ķildas,
Būs uzticība, maldi, aizrautība — viss,
Daudz daiļu būtņu Amors dos, un viņš…
Es nezinu, ko darīs viņš. Ak dievs,
Daudz galmā iemācās, un viņš ir tāds . . .
Parols.
Nu, kāds?
Helēna.
Kam labu vēlu es. Man žēl…
Parols.
Kā žēl?
Helēna.
Ka nedrīkst mūsu vēlēšanās veidu gūt, Lai mīļais nojaustu, ko domājam, Jo laimi ļaunā zvaigzne skauž, tā ļauj Tik ilgoties, ne sekot mīļotam Un mūsu kvēlās domas paust, kaut gan Par to ne paldies neiegūtu mēs.
Ienāk pāžs.
Pāžs. Mesjē Parol, mans kungs jūs sauc!
Parols. Paliec sveika, mazā Helēna; ja neaizmirsīšu, padomāšu par tevi, būdams galmā.
Helēna. Jūs esat dzimis zem laimīgas zvaigznes, ser.
Parols. Es domāju gan. Zem Marsa.
Helēna. Es arī tieši tā domāju, ka zem Marsa.
Parols. Kādēļ tā: zem Marsa?
Helēna. Kari saspiež jūs arvien plakanāku, un tas nozīmē, ka jūs esat dzimis zem Marsa.
Parols. Tad, kad Marss predominēja, kad tas pacēlās pie debesīm.
Helēna. Es domāju, ka pareizāk būtu sacīt, kad tas slīdēja lejup, retrogradēja.
Parols. Kāpēc jūs tā domājat?
Helēna. Tāpēc, ka jūs cīnīdamies vairāk atkāpjaties. Parols. Man tā izdevīgāk.
Helēna. Arī bēgt ir izdevīgāk, ja bailes pavēl meklēt drošību. Jūsu bailīguma un drosmes savijums ir spārnots tikums, kas jums lieliski piestāv.
Parols. Esmu pašreiz pārāk aizņemts un tāpēc nespēju tev īsti trāpīgi atbildēt. Atgriezīšos kā pilnīgs galminieks un tad pamācīšu tevi, lai tu tuvāk iepazītos ar dzīvi, ja vien tu būsi spējīga uztvert galma noslēpumus un saprast manus padomus. Ja ne, mirsti savā nepateicībā, un lai tavs neapgaismotais prāts pazudina tevi! Dzīvo sveika! Kādā vaļas brīdī paskaiti lūgšanas; ja nav laika — tad padomā tāpat par saviem draugiem. Sameklē sev labu vīru un esi pret viņu tāda, kāds viņš būs pret tevi.
Parols aiziet.
Helēna.
Mums pašiem sevī spēks ir jāatrod, To velti liegties, svētā debess dod Tik drosmei spārnus, atgrūž gļēvo tā, Kas ilgi prāto, ilgi pārdomā. Cik augstu mani kvēlā mīla nes, Kaut neiegūstu vēl, bet jaušu es: Uz panākumiem laimē teku vīs, Viens otram tuvie skūpstā saplūdīs, Bet ne jau tādi panākumu ceļā der, Kas šaubās svārstās, bailēs pūles sver Un jautā: kas var būt? Sev ticu es, Un īstā mīla nepaliks bez atbildes. Pie slimā karaļa man ceļš, sirds jūt; Ko vēlos, zinu es un eju gūt.