Atskan lanlaras. Nāk Francijas karalis ar vēstuli rokā; to pavada augstmaņi un citi galminieki.
Karalis.
Ir satikušies Florences un Sjenas pulki, Bet kaujas iznākums ir neizšķirts, Karš turpinās.
Pirmais augstmanis. Tā runā, ser.
Karalis.
Nē, tagad skaidri zināms tas; lūk, šeit Par to jau raksta brālēns austrietis, Vēl brīdina viņš mūs, ka Florence Nu droši palīgspēkus lūgšoties, Bet ticot viņš, ka atsacīšot mēs.
Pirmais augstmanis. Tā padomam
Un labvēlībai daudzkārt pārbaudītai Var ticēt, majestāti
Karalis.
Ir izlemts jau: Mēs atraidīsim Florenci. Bet mūsu jauniem virsniekiem, kas tvīkst Pēc varoņclņām Toskānā, mēs atļaujam Nu brīvu izvēli.
Otrais augstmanis.
Ir karalauks It laba skola mūsu jaunekļiem, Kur varonību parādīt.
Karalis.
Kas nāk?
Ienāk Bertrams, Lalē un Parols.
Pirmais augstmanis.
Ser, ieradies ir Rusiljonas grāfs, Tas Bertrams, majestāt.
Karalis.
Es tava tēva vaibstus ieraugu Tev sejā, jaunekli. Vēl devusi Tev labvēlīgā daba staltumu. Nav steigusies tā, tevi veidojot.
Es ticu, teva ceļos tikumus Tu būsi mantojis. Sveiks Parīzē!
Bertrams.
Mans pienākums un prieks Jums kalpot, majestāt.
Karalis.
Kaut būtu veselība vēl un spēks
Kā toreiz, kad ar tavu tēvu mēs
Par karavīriem kļuvām. Gudrs bij
Tavs tēvs, plašs viņa skats. Tas saprata,
Ko mūsu laiks ikvienam prasīt var.
Viņš ilgi spēcīgs turējās, kaut nemanot
Mums abiem gurdais vecums piezagās,
No dzīves cīņām atrāva. Kāds prieks
Man veldzē sirdi, draugu pieminot!
Cik asprātīgs viņš bij. Es vēroju
It bieži mūsu dižos jaunekļus,
Kas savos jokos nezin robežu,
Un atpakaļ uz pašiem nievas krīt,
Tos pazemo, tiem godu aptumšo.
īsts galminieks, tā dižo lepnumu
Ne augstprātība, ne ar skarbums spēja skart.
Bij stingrs, bet ne ass pret līdzīgiem,
Tam gods bij rādītājs, kad īsto vārdu teikt,
Un viņa roka prātam klausīja.
Bij citāds viņš pret ļaudim zemākiem,
Līdz tiem tas lepno galvu nolieca,
Ar savu pazemību augšup cēla tos,
Un lepnums viņu sirdīs iesila.
Lūk, vīrs, kas būtu paraugs jaunekļiem!
Kaut gan mēs salīdzinot redzētu,
Cik pagrimuši tie.
Bertrams.
Ak majestāt, Par vārdiem kapakmenī varenāk Pauž mana dārgā tēva piemiņu Nu jūsu karaliskais vārds.
Karalis.
Kaut kopā būtu mēs! Tas mēdza teikt… (Šķiet, viņa skaidro balsi dzirdu vēl, Tā vārdu zelta graudus kaisīja Tik ausīs dzirdīgās.) «Es dzīvot negribu,» Man skumjā nopietnībā teica viņš, Kad dienas pēdējās tam tuvojās. «Es dzīvot negribu. Kad eļļas trūkst, Vairs nevar gaišās liesmās spuldze degt. Es nevēlos, lai jaunā paaudze Par mani zobotos, jo nežēlīgs To spriedums. Tikai sevi atzīst tie, Pret tērpu modernu kas gatavi Pat uzticību, godu iemainīt.» Nu draugam sekot vēlos es, jo vairs Es bite neesmu, kas medu stropā nes. Laiks citam vietu dot.
Otrais augstmanis.
Jūs tauta mīl. Ja jūs kāds aizliedzis, visrūgtāk nožēlos.
Karalis.
Es savu vietu zinu. Sakiet, grāf, — Kad mira jūsu dārgā tēva ārsts? Viņš slavens bij.
Bertrams.
Jau pusgads, majestāt!
Karalis.
Ja dzīvs vēl būtu tas, es Jautu mēģināt. Man sniedziet roku! Mocīt nejaušu Nevienam citam ārstam sevi vairs. Lai pati slimība un daba galā tiek. Sveiks, mīļais grāf, jūs manai sirdij tuvs Kā paša dēls.
Atskan fanfaras. Karalis aiziet.
treša aina
Rusiljonā.
Istaba grāfienes pili.
Ienāk grāliene, pils pārvaldnieks un āksts.
Grāfiene. Nu, vēlos jūs uzklausīt. Ko jūs varat pastāstīt par jauno lēdiju?
Pils pārvaldnieks. Cienījamā grāfien, es vēlētos, lai mana rūpība, ar kādu es izpildu visas jūsu vēlēšanās un prasības, tiktu reģistrēta manu agrāko pūliņu sarakstos, jo vēlāk, to atgādinot, ciestu mūsu pieklājība un tas aptumšotu arī mūsu nopelnu mirdzumu.
Grāfiene. Ko āksts grib? Taisies projām, draugs! Es neklausos un negribu ticēt visām apsūdzībām, kas vēršas pret jums. Es to nedaru sava kūtruma dēj. Tomēr es zinu, ka jums netrūkst mujķības uzsākt šādas nebēdnības un esat diezgan izmanīgs, lai tās izdarītu.
Āksts. Jums zināms arī, cienītā kundze, ka esmu nabaga grēcinieks.
Grāfiene. Nu, labi.
Āksts. Nē, kundze, nav viss labi, ka esmu nabags, kaut gan daudzi bagātnieki ir nolādēti un nonāk ellē. Bet, ja jūsu žēlastība atjautu un palīdzētu, lai jūsu kam- barjumprava Izabella iegūst sievas aubiti, tad mēs abi kaut kā kulsimies uz priekšu šinī pasaulītē.
Grāfiene. Vai tu gribi kjūt ubags?
Āksts. Es ubagoju tikai jūsu žēlīgo piekrišanu šinī lietā.
Grāfiene. Kādā lietā?
Āksts. Nu, Izabellas lietā un arī pats savā. Kalpošana nav mantojums, un es domāju, ka es neiegūšu dieva svētību, kamēr man nebūs miesīga mantinieka, jo saka, ka bērni esot dieva svētība.
Grāfiene. Saki man iemeslu — kāpēc tu gribi precēties?
Āksts. Mana nabaga daba to prasa, cienīta kundze. Mana miesa mani dzen, un, ko velns dzen, tas iet.
Grāliene. Vai jūsu žēlastība var minēt tikai šos iemeslus?
Āksts. Taisnību sakot, kundze, ir arī vēl citi svētāki cēloņi. Jā, tiešām tādi.
Grāfiene. Un vai pasaule drīkst tos zināt?
Āksts. Kundze, esmu bijis īsts grēka gabals, tāpat kā jūs un visi citi, kas veidoti no miesas un asinīm; nu, man tiešām jāprecas, lai varētu nožēlot grēkus.
Grāfiene. Varbūt vairāk savu apprecēšanos nekā citus pārkāpumus.
Āksts. Man nav draugu, kundze, un es ceru, ka sievas dēļ tos iegūšu.
Grāfiene. Tādi draugi ir tavi ienaidnieki, puis!
Āksts. Jums, kundze, nav par draugiem īsti pareizi uzskati; nebēdņi izdarīs manā vietā to, ko es pats ne- pagūšu. Kas apar manu zemi, taupa manu pajūgu un dod man laimi ievākt ražu. Ja es «ragainis virs» biedēju šo velnu kā gaiļa dziesma, tad viņš ir mans kalps. Kas lutina manu sievu, apkopj manu miesu un asinis; bet, kas rūpējas par manu miesu un asinīm, mīl manu miesu un asinis; bet, kas mīl manu miesu un asinis, tas ir mans draugs: ergo, kas skūpsta manu sievu, ir mans draugs. Kaut jel cilvēki būtu apmierināti paši ar sevi tādi, kādi tie ir, tad laulības dzīvē nebūtu traču. Jaunais puritānis Šarbons un vecais papists Poisems, lai kā atšķirtos viņu sirdis reliģijas jautājumos, tomēr ir pilnīgi vienādi savu galvu dēļ. Ar saviem «ragiem» viņi var badīties tāpat kā katrs ganāmpulka auns.
Grāfiene. Vai tu, nekaunīgais mēlnesi, reiz nerimsies zaimot?
Āksts. Esmu pravietis, kundze, un runāju patiesību bez aplinkiem.
Sen veco dziesmu zināt jūs, Kam taisnības tik daudz, — Kas mīlējās, tiem kāzas būs, — Tā dzeguzīte sauc.
Grāfiene. Ejiet, draugs; es parunāšu ar jums citreiz.
Pils pārvaldnieks. Vai jūs, kundze, nevēlētos, lai viņš pasauc Helēnu; es gribēju stāstīt par cienīto jaunkundzi.
Grāfiene. Ej, draudziņ, aicini šurp cienījamo lēdiju; vēlos ar viņu runāt; es domāju Helēnu.
Āksls
dzied.
Vai skaistule bij vainīga, Ka grieķi Troju sagrāva? Ak pasaulīt, ak pasaulīti Un Priams kļuva āksts? Un viņa smagi nopūtās, Un viņa smagi nopūtās Un sacīja mums tā:
Starp deviņām ja viena būs, Kas laba būs starp negodēm, Tad krietna katra desmitā.
Grāliene. Ko! Viena laba no desmitiem sieviešu? Jūs sagrozot sabojājat dziesmu, mans draugs.
Āksts. Viena laba sieviete no desmitiem citu, grāfien, tas nozīmē, ka es izlaboju dziesmu. Ja dievs tā katru gadu aplaimotu pasauli, tad nebūtu ko žēloties, pat ja es ķesteris būtu. Viena laba no desmitiem citu! Tie būtu labās ražas gadi! Ja katra komēta mums atnestu tikai vienu labu sievu vai tāda dzimtu pēc katras zemes trīces, tad jau šo loteriju varētu par laimīgu saukt. Tagad vīrietis var sirdēstos gluži saplakt, kamēr izvelk laimīgo lozi ar labu sievu.
Grāliene. Vai tu, palaidni, beidzot iesi vai neiesi izdarīt to, ko pavēlēju?!
Āksts. Kā vīrietim man jāpaklausa Ievas meitai, un es pat saīgt nedrīkstu. Kaut gan godīgums nav nekāds puritānis, es nepakļaušos saīguma grēkam un apvil- kšu pazemības balto apmetni pār melnās sirds nepiekāpību. Protams, es paklausu un eju, jo man jāataicina šurp Helēna.
Aiziet.
Grāliene. Nu, runājiet!
Pils pārvaldnieks. Es zinu, cienītā kundze, ka jūs no sirds mīlat cienījamo jaunkundzi.
Grāliene. Jā, tas tiesa. Viņas tēvs to nodeva manā audzināšanā, un viņa pati ar savām labajām rakstura īpašībām ar pilnām tiesībām var pretendēt uz manu mīlestību. Es pat nespēju sniegt tik daudz, cik meitenei pienākas; bet es tai atlīdzināšu vairāk, nekā viņa prasīs.
Pils pārvaldnieks. Cienītā kundze, gadījās, ka es nesen nokļuvu viņai tuvāk, nekā viņa to, protams, varētu vēlēties. Viņa bija viena, sarunājās pati ar sevi un sacīja vārdus pašas ausij. Varu zvērēt, ka viņa bija pārliecināta, ka neviena sveša auss to nedzird. Un, lūk, viņa teica, ka mīlot jūsu dēlu. Fortūna neesot nekāda īsta dieviete, ja radījusi tik nepārejamu plaisu starp viņiem abiem. Un Amors neesot nekāds dievs, ja viņa vara sniedzoties tikai starp vienlīdzīgām šķirām. Diāna neesot jaunavu aizstāve un karaliene, ja tā pieļaujot, ka viņas nabaga kalponītes tiekot neapbruņotas pārsteigtas pirmajā uzbrukumā un arī turpmākajā cīņā esot neaizsargātas. Par to viņa žēlojās tik smeldzoši sāpīgi, kā es vēl nekad neesmu dzirdējis kādu meiteni tik gauži raudot. Uzskatīju par savu pienākumu jums visu to steidzīgi paziņot; jo, ja izceltos kāda nelaime, ir svarīgi, ka jūs jau par šiem apstākļiem zināt.
Grāliene. Jūs esat godīgi rīkojušies. Pagaidām paturiet visu pie sevis. Jau agrāk man par to bija aizdomas, bet tās šūpojās tik svārstīgos svaru kausos, ka es nespēju ne ticēt, ne šaubīties. Lūdzu, atstājiet mani tagad vienu. Paglabājiet visu runāto savā sirdī. Pateicos par jūsu godīgajām rūpēm. Vēlāk mēs par to vēl parunāsim.
Pils pārvaldnieks aiziet.
Grāliene.
Es arī sevī jutu reiz šo spēku, Kad bija aizdegusies jaunās dienās sirds; Kad asins lāsēs kaisle virda grēkā, Tāpat kā rozei blakus ērkšķis ir. Visskaudrāk daba savu tiesu gūst, Kad īsta degsme mīlai līdzi plūst. Bet, atceroties dienas gājušās, Sirds tagad neatzīst par grēku tās.
Ienāk Helēna.
Tai acīs redzēt var, kā viņa mīlot cieš. Helēna.
Ko vēlaties no manis, kundze?
Grāliene.
Mans bērns, tu zini, ka es māte tev.
Helēna.
Nē, mana kundze gan.
Grāliene.
Nē, māte es! Kādēļ ne māte? Ja saku māte, Šķiet, čūsku redzi tu, kādēļ tik baiss Tev liekas mātes vārds? Es māte tev, Es tevi pievienoju visiem tiem, Kas dzima man; jo bieži redzam gan, Ka audžubērns un īstais vienlīdz mīļš, Ar pamatcelmu saaug potes zars, Ar citiem zariem cieši savijas. Es mātes mokas necietu ar tevi, Pret tevi mātes jūtās silst man sirds. Ak dievs, mans bērns, kādēļ tu saraujies, Kad es kā māte tevi apkampju?
Kas noticis, ka varvīksnainā Irīda, Ši asru vēstnese, tev acīs mirdz, Ja saku, ka tu meita man?
Helēna.
Tā neesmu.
Grāfiene.
Un tomēr māte esmu tev.
Helēna.
Ak, piedodiet, Grāfs Rusiljons man nevar brālis būt. Es vienkārša, bet augstas kārtas viņš. Cilts mana niecīga, viņš augsldzimis. Mans pavēlnieks un kungs viņš būs, Tam kalpošu, kamēr vien dzīvošu; Bet brālis tas man nevar būt.
Grāfiene.
Es arī māte ne?
Helēna.
Ak, kaut jūs māte būtu man
(Tik jūsu dēls man brālis nedrīkst būt).
Patiesi, māte! Māte abiem mums,
To vēlētos kā debess svētību.
Vien māsa negribu tam būt. Vai tikai tad
Es meita jums, ja viņš man brālis kļūst?
Grāliene.
Nu labi, Helēna!
Tu varētu par vedeklu man kļūt;
Lai dievs to dod! Kā domā tu?
Ja vārdi — māte, meita straujāk
Tev asins pulsu trauc. Tu nobālē?
Es nojaušu, ko tīko tava sirds,
Un vientulības mīklu atminu,
Nu atklāju es rūgto asru avotu:
Tu mīli manu dēlu, — saprotu, —
Gan kautri slēpies, kaisles pārņemta,
Bet nodod tevi biklais sārtums tavs,
Teic dzidrais skatiens, kādēļ sirds tev mulst,
Tik grēka apziņā vēl lūpas slēpj, Un pašas lepnums visu atklāt liedz. Teic man — vai patiesību jaušu es? Ja būtu tā, tad svarīgs mezgls siets, Ja ne, tad zvēri, ka tā tiešām nav. Joprojām rūpēšos par tevi es, Tik patiesību teic!
Helēna.
Ak, piedodiet!
Grāfiene.
Tu mīli manu dēlu!?
Helēna.
Man, kundze, piedodiet!
Grāfiene.
Tu mīli manu dēlu!
Helēna.
Vai jūs to nemīlat? Ak dievs!
Grāfiene.
Jel neizvairies! Viņu mīlu es, Kā māte dēlu mīl. Nu, neslēpies! Jo pārāk skaji pauž jau nemiers tavs, Kas tavā sirdī mīt.
Helēna.
Tad atzīstos! Šeit ceļos nometusies dievam es un jums; Jums visupirms, tad augstām debesīm: Es mīlu, mīlu to!
Cilts zema man, bet augsts mans godaprāts. Bet grāfam kautrā mīla pāri nedarīs, Sirds jūtas slēps, un klusēs lūpas man, Tam ceļā nestāšos, to vilinot, Lai iegūtu, pirms neesmu viņa vērts. Kā tādai kļūt, vēl šobrīd nezin sirds, Kaut mīla velta, ilgas nespēj zust, Un cerot ļauju mīlas straumēm plūst, Kaut izsīkst smiltīs tuksnešainās tās.
Kā ticīgs austrumnieks, kas maldus zin, Es sauli pielūdzu, kas mani nepazīst, Pār mani augstu mirdzot paceļas. Jel manu mīlu neniciniet, māt, Kaut mīlu to, kas arī jums tik dārgs; Bet, ja jūs pati dienās jaunajās, Par kuru cēlumu teic vecums cienīgais, Tik dziļi mīlējāt un ilgās kvēlojāt, Tik patiesīga jūtu kaisle bij, Ka dievišķais un mīla vienojās, Tad piedodiet tai, kam nav iegūt ļauts, Kas atteikšanos — mīlas laimi sauc, Kas veltai kvēlei veldzi meklēt iet Un, minot neminamo, ilgu sapņos zied.
Grāfiene.
Teic vēl, vai nesen nedomāji braukt Uz Parīzi?
Helēna.
Jā gan, tā bij!
Grāliene.
Un kādēļ, saki man!?
Helēna.
Es patiesību teikšu, zvēru to!
Jūs zināt: dažas zāļu receptes
No tēva mantoju; to brīnumspēks
Ir mūža pētījumos pārbaudīts.
Bij tēva novēlējums: zāles šīs
Kā dārgu noslēpumu paglabāt,
Nekā nav līdzīga tām vērtībā.
Starp tām ir vienas — tēva pētījumu zieds,
Kas nāves nogurumu aizdzīt var,
Šīs zāles vienīgās spēj palīdzēt,
Lai atspirgst karalis.
Grāliene.
Vai tādēļ tu Uz Parīzi braukt gribēji?
Helēna.
Man jaunais grāfs to lika iedomāt. To domās pieminu; bet citādi Ne Parīze, ne karalis, ne zāles šīs Man prātā nenāktu.
Grāliene.
Vai tiešām domā tu, Ka tavas zāles pieņems karalis? Pats netic viņš, ka tam vairs līdzēt var, Un ārsti teic: mums tādu zāļu nav. Kā gan lai ticētu viņš meitenei, Kas ārstu zinībās nav mācīta, Ja sastingusi gudrība liek slimībai Ar sevi pašu galā tikt?
Helēna.
Bet ticu es, Ka vairāk vēl par tēva gudrību, Kas savā laikā bij tālslavena, Tās brīnumzāles, kas mans mantojums, Nu svētīs laimes zvaigzne vēlīgā. Ja kundze žēlīgā man ļautu mēģināt, Tad savu galvu varu ķīlā likt, Ka atspirgs karalis.
Grāfiene.
Tu tici tam?
Helēna.
Jā, kundze, ticu tā kā svētumam!
Grāfiene.
Tad piekrītu!
Un ceļā tevi mana mīla pavadīs, Vēl naudu, pavadoņus došu tev; Tu manus draugus galmā sveicini, Es mājās dieva svētību tev izlūgšos: Tu brauksi rīt. Nu posies, nebaidies, Nekad tev netrūks mana atbalsta!