Ienāk Rusiljonas grāliene un viņas āksts.
Grāfiene. Panāc šurp, kundziņ! Es vēlos pamatīgi pārbaudīt tavas audzināšanas rezultātus.
Āksts. Es pierādīšu, ka esmu lieliski nobarots, bet maz mācīts, tātad īsti esmu derīgs tikai galmā.
Grāfiene. Tikai galmā? Kur gan pēc tavām domām būtu tev īstā vieta, ja tu atļaujies tik nicinoši izteikties: derīgs tikai galmā.
Āksts. Patiesi, cienītā kundze, ja dievs cilvēkam būtu devis labas manieres, tad galmā viņš tās viegli varētu izmantot. Kas neprot veikli sasist papēžus un paklanīties, kas neprot noņemt cepuri, noskūpstīt savu roku, sūtīt gaisa skūpstus un nav spējīgs kaut ko pasacīt, tara nav ne īstu kāju, ne roku, ne mutes, ne cepures. Un tāds zellis, precīzi izsakoties, galmā nav derīgs. Bet, kas attiecas uz mani, man vienmēr ir uz mēles katram gadījumam piemērota atbilde.
Grāfiene. Tiešām! Tai gan jābūt ļoti asprātīgai atbildei, kura atbilst visiem jautājumiem.
Āksts. Mana atbilde pielīdzināma bārddziņa krēslam, kas piemērots visām sēžamvietām: gan šaurām, gan platām, gan apaļām, gan … nu, īsi sakot, visādām.
Grāfiene. Vai tiešām tava atbilde būs noderīga katram jautājumam?
Āksts. Tā ir tikpat noderīga kā kukuļdālderis advokāta rokai, kā jūsu franču plikgalvis taftā tērptai paklīdenei, kā Grietas salmu gredzens Anša pirkstam, kā pankūka gavēnim, kā morudeja maija svētkiem, kā nagla savai alai sienā, kā «ragainis» vīrs saviem ragiem, kā ķildīga karaliene kareivīgam bruņiniekam, kā mūķenes lūpas mūka mutei, kā pudiņš savam traukam.
Grāfiene. Es vēlreiz prasu: vai arī tev ir katram jautājumam atbilstoša atbilde?
Āksts. Tā atbilst katra veida jautājumam — no hercog- lieluma līdz pat policistam un vēl zemāk.
Grāliene. Tai jābūt milzīga apmēra atbildei, ja tā atbilst visādām prasībām.
Āksts. Taisni pretēji! Godīgi izsakoties, ja zinātniekiem par to būtu jāpasaka patiesība, tā izrādītos pavisam niecīga. Tā nu tas ir! Pārliecinieties, lūdzu! Kaut pajautājiet man, vai es esmu galminieks. Arī jums nebūtu par ļaunu šo to iemācīties.
Grāliene. Arī jaunai kļūt nebūtu par ļaunu, ja vien tas būtu iespējams. Nu labi, cerēdama kļūt gudrāka no tavas atbildes, būšu naiva un pajautāšu tev: sakiet, mans kungs, — vai jūs esat galminieks?
Āksts. Ak dievs! Tas ir tik vienkārši. To atbildēt var tūlīt. Nu, vēl, vēl! Kaut simt šādu jautājumu!
Grāfiene. Esmu, ser, jūsu nabaga iemīlējusies draudze- nīte.
Āksts. Ak dievs! Tālāk, tālāk! Turpiniet! Nesaudziet mani!
Grāfiene. Mans kungs, man šķiet, jūs taču neēdīsiet no vienkāršas dienderu bļodas.
Āksts. Ak dievs! Nē, nē! Turpiniet bez liekas kautrēšanās!
Grāfiene. Mans kungs, jūs nesen izpēra, man šķiet?
Āksts. Ak dievs! Jel nedomājiet jūs mani saudzēt!
Grāfiene. Vai arī tad, kad jūs per, jūs brēcat — «Ak dievs!» un «Nesaudziet mani!»? Jāatzīst, ka šis izteiciens «Ak dievs!» laikam gluži labi noderēja arī jūsu pēriena laikā. Tikpat labi šī atbilde atkal saderētos ar sitieniem, ja jūs vēlreiz nopērtu.
Āksts. Tik muļķīgi man nekad mūžā nav izgājis ar atbildi «Ak dievs!». Jā, atzīstos, ir lietas, ko var ilgi lietot, bet ne vienmēr.
Grāliene. Cik izšķērdīgi es iztērēju savu laiku, tērzēdama ar ākstu!
Āksts. Ak dievs! Nu, redziet — te mana atbilde atkal noderēja.
Grāfiene.
Nu pietiks! Nu pie lietas, ser! Šo nesiet Helēnai un skubiniet To tūlīt atbildēt. Vēl sveiciniet Tur manu dēlu, radniekus — Nu, nav jau daudz …
Āksts.
Nav daudz šo sveicienu, vai tā?
Grāfiene.
Nav daudz tev veicams, saprati?
Āksts.
Ar paša kājām skrieties iešu es, Turp dodamies!
Grāliene.
Drīz atgriezies!