Ienāk Bertrams, Lafē un Parols.
Lafē. Stāsta, ka brīnumi vairs nenotiekot, un mums ir filozofi, lai pārdabiskās un neizdibināmās lietas padarītu parastas un ikdienišķas. Tādēļ mēs, slēpdamies aiz mūsu neīstās zinātnes, jokojamies ar briesmām, lai gan mums vajadzētu baidīties no nezināmajiem spēkiem.
Parols. Lūk, neparastais pēdējo dienu notikums ir vislielākais brīnums, kāds vien mūsdienās noticis.
Bertrams. Patiešām gan!
Lalē. Autoritātes bija atmetušas ar roku . . .
Parols. Jā gan! Es arī to saku: nevarēja palīdzēt neviens Gailēns, ne Paracelzs.
Lafē. Visi gudrie un slavenie ārsti. . .
Parols. Jā gan! Es jau teicu . . .
Lafē. Atzina viņu par neizdziedināmu . ..
Parols. Jā gan! Es jau teicu …
Lafē. Par neglābjamu.
Parols. Pareizi! Pareizi! Par tādu, kam jārēķinās …
Lalē. Ar apdraudētu dzīvību un drošu nāvi.
Parols. Pareizi! Gudri vārdi! Es arī tā gribēju sacīt!
Lalē. Patiešām, tas ir vēl pasaulē nedzirdēts brīnums!
Parols. Jā gan! Nu, ja kāds to gribētu redzēt lugā, tad viņam būtu jāizlasa … nu, kā jūs to sauktu?
Lalē. Luga «Par dievišķās žēlastības atklāsmi pasaulīgā būtnē».
Parols. Pareizi, pareizi! Es arī tā domāju, tieši tā.
Lalē. Patiešām, pat delfīns nav mundrāks par viņu. Es saku to patiesi dziļā godbijībā.
Parols. Nē, nu tas ir dīvaini! Ļoti dīvaini! Spried, kā gribi, tā tas tomēr ir, un tikai pilnīgi aprobežots prāts var neatzīt, ka te darbojies . ..
Lafē. Pats dieva pirksts.
Parols. Jā gan, es arī tā saku!
Lafē. Tas parādījies tik vājā . . .
Parols. Tik bezspēcīgā būtnē tik liels un varens, ka vajadzētu vēl arī citur to izmantot, ne tikai karaļa izdziedināšanai, lai mēs visi…
Lafē. Varētu būt pateicīgi.
Ienāk karalis, Helēna un pavadoņi.
Parols. Es arī tā gribēju teikt. Tieši tā! Cik gudri vārdi! Karalis nāk!
Lalē. Dzīves priecīgs, lustīgs — kā saka holandieši. Es tagad tiešām pret visām meitenēm izturēšos divreiz labāk, kamēr vien man vēl mutē būs kāds zobs. Patiešām! Karalis ir spējīgs uzaicināt viņu pat koranto dejot.
Parols.
Deviņi pērkoni! Vai tā nav Helēna?
Lafē.
Ak debess! Man arī tā šķiet! Karalis.
Šurp visus bruņiniekus aiciniet!
Viens no pavadoņiem aiziet.
Mans glābēj, tava vieta blakus man. Lūk, savu roku, kurai atdevi Tu spēku zudušo, es sniedzu tev. Es dāvināšu nu, ko solīju, Tik gaidu, ko tu izvēlēsies sev.
Ienāk daži galminieki.
Lūk, skaistais bērns! Klāt brašais, jautrais pulks. Tie manai gribai allaž paklausa, Jo reizē tēvs un valdnieks viņiem es. Nu, teic man droši: kurš tev patīkams?
Tev izvēlēties brīv, — liegts viņiem atteikties.
Helēna.
Lai piešķir mīlas dieve skaistas līgavas It visiem jums! Tik vienu izņemot.
Lafē.
Ar visiem segliem savu Bēri atdotu, Lai tādas lūpas kā šiem zēniem iegūtu Un tādu bārdu ar …
Karalis.
Jel ievēro, No dižciltīgām dzimtām visi tie!
Helēna.
Godātie kungi!
Ar manu roku atdevis ir dievs Nu veselību jūsu karalim!
Visi.
To dzirdējām. Un pateicamies dievam mēs par jums! Helēna.
Es meiča vienkārša, un tas ir dārgums mans, Ar savu vienkāršību lepojos.
Ak, ļaujiet, augstība, sākt izvēli. Jau vaigi sārtojot teic klusi man: «Mēs kvēlojam, lai izvēlētos tu, Bet nāves paisums sārto kvēli klās, Ja tevi atraidīs…»
Karalis.
Sāc izvēli! Kas tevi atraida, tam mana mīla zūd!
Helēna.
Ak Diāna! Es tavu altāri Nu atstāju, un mīlas valdniecei Es zemojos.
Vai zināt, ser, ko drīkstu teikt?
Pirmais augstmanis. Es piekrītu!
Helēna.
Paldies! Tad pateikts viss!
Lalē.
Es labāk gribētu būt tas, kas izvēlas, Ne zaudētājs kļūt dzīves spēlē.
Helēna.
Es redzu — acīs lepnums liesmo jums, Kas, mani atraidot, teic: nesaprasties mums! Jums vēlu laimi daudzkārt augstāku, Kas mīlu, lielāku par manu, sniegtu jums.
Otrais augstmanis.
Es labāku sev nevēlos!
Helēna.
Jums laimi novēlu, Ko Amors dos, bet pati — atvados.
Lalē. Vai tiešām visi viņu atraida? Ja tie būtu mani dēli, es liktu viņus nopērt vai aizsūtītu pie turkiem, lai tos padara par einuhiem. Helēna
tiešajam augstmanim. Ser, jūsu roku nevēlos es gūt — Un gribu pasargāt no apmulsuma jūs,
Lai mīla veicas jums! Lai meiča skaistaka Ir kāzu gultā jūsu līgava.
Lalē. Šie jaunekļi ir īsti ledus gabali. Neviens viņu negrib. Droši vien tie ir angļu bastardi; franči tos nav radījuši.
Helēna
nākošajam.
Jūs pārāk jauns un laimīgs, pārāk cēls, Tak nevēlos, lai piedzimtu mums dēls.
Ceturtais augstmanis. Tā, daiļā, nedomāju es.
Lafē. Tur stāv vēl viens vīnaķekars. Esmu pārliecināts, ka tavs tēvs labprāt dzēra vīnu; bet, ja tu neesi ēzelis, tad man ir tikai pusaudža prāts. Es tevi pazīstu.
Helēna
Bertramam.
Teikt nedrīkstu, ka vēlos iegūt jūs, Bet padevīga mana mīla būs Uz mūžu jums. Jūs esat īstais vīrs!
Karalis.
Ņem, jaunais Bertram, to par sievu sev! Bertrams.
Par sievu? Žēlīgs kungs! Ak valdniek mans, Jel atļaujiet, ka izvēlos es pats Sev līgavu!
Karalis.
Vai, Bertram, nezini, Ko viņa veikusi?
Bertrams.
Es zinu to. Vai tādēļ manai sievai jākļūst tai?
Karalis.
Prom ļauno slimību tā aizdzina.
Bertrams.
Vai tādēļ man jo ļaunāk jāsaslimst, Ka vesels tagad jūs? Šo meiču pazīstu, Mans tēvs kā bāreni to pieņēma. Kāds negods gan, ja nabags ārsta bērns Par sievu jāņem man!
Karalis.
Tu viņas zemo kārtu nicini;
To varu pārveidot.
Cik dīvaini, ka mūsu asinis,
Kam viena krāsa, siltums ir un svars,
Tik spēcīgi var aizspriedumi šķirt!
Kaut viņa nabadzīga ārsta bērns,
Bet cēls tās tikums. Viņu nicinot,
Tu pašu tikumību nonievā.
Var zemā būdā izaugt siržu tikums cēls,
Var zemo godā pacelt krietns darbs.
Bez tikumības apsūb augstas kārtas gods.
Bez liekas slavas labais vienmēr labs.
Un augsta kārta nespēj ļauno glābt.
Tā jauna, skaista, patiesa un laba,
Sirds sevī īstu diženumu glabā.
Bet augstais tituls bieži soda to,
Kas, dižciltībā dzimis, nerada neko.
Ar paša darbiem vainagojas gods,
Daudz retāk tas no senčiem iemantots.
Kaut goda vārdu kapakmenī cērt,
Tas melot var, ja mūžs nav slavas vērts*
Par krietnu sirdi reizēm neteic kaps neko,
Un palsi putekļi klāj mūžu aizmirsto.
Ko sacīt vēl? Ja vari mīlēt to —
Šo meiču labo, darbos cildeno, —
No dabas skaistums tai un tikums dots,
No manis — bagātība būs un gods.
Bertrams.
To nemīlu un netiecos pēc tās.
Karalis.
Tev nebūs laimes, ja man pretosies.
Bertrams.
Man, valdniek, prieks, ka atkal vesels jūs, Lai paliek cits!
Karalis.
Man svarīgs ir mans gods! To aizstāvot, Kā valdnieks pavēlu: tās roku ņem! Tev, augstprātim, par labu velte šī! Tu noniecināt manu mīlu spēj Un viņas nopelnus; jel nedomā, Ka vieglos svaros abi likti mēs Un augšup kāpsi tu; vai neapjēdz, Ka manā rokā tagad ir tavs gods Un lauzīs mana griba to. Nost spītību Un klausi pavēlei, kas labu vēl! Ne savam lepnumam šai brīdī padodies, Bet paša laimes dēļ kā vasalis To veic, ko pienākums un vara prasa tev. Ja atsakies .— tev mana labvēlība zūd. Tev ļaušu nogrimt neprātības dūkstīs es, Kur jaunība un neziņa mūs ved. Vēl mana naida dusmas jutīsi, Kam žēlastības nav. Teic! Atbildi!
Bertrams.
Ak valdniek, piedodiet! Es padodos Nu jūsu gribai. Tagad saprotu, Kā pārvērst spēj un pacelt jūsu vārds Un godu dot, kaut nesen turēju Es meiču zemas kārtas. — Diža tā, Ja valdnieks pats tai dižciltību devis, Tad diža tā.
Karalis.
Sniedz roku tai Un sauc par savējo. Es apsolu Tik lielu atlīdzību bagātībā sniegt, Kas pārspēs tavējo.
Bertrams.
Dod roku man!
Karalis.
Lai karaļlabvēlība — laimes smaids
Ir jūsu derībai! Vēl šovakar
Lai seko svētība šim pēkšņam līgumam,
Bet kāzu svētkus vēlāk atliksim,
Jo tāli draugi jāsagaida mums.
Ja viņu uzticīgi mīli tu —
Tā uzticība arī man; ja ne — tas grēks!
Visi aiziet, izņemot Lafē un Paroļu.
Lafē. Paklausieties, monsinjor! Vienu vārdu! Vēl!
Parols. Ar ko varu pakalpot, ser?
Lalē. Jūsu kungs un pavēlnieks darīja pareizi, ja nolēma padoties.
Parols. Padoties? Mans kungs? Mans pavēlnieks?
Lalē. Nu protams! Vai varbūt es nepareizi runāju?
Parols. Tik skarbu patiesību, ka tā tikko saprotama bez asiņaina paskaidrojuma. Mans kungs?
Lalē. Vai tad jūs neesat Rusiljonas grāfa algots ceļa pavadonis?
Parols. Pavadonis katram grāfam! Visiem grāfiem! Visiem ļaudīm, kam ir kalpi.
Lalē. Kas gan ir grāfa kalps? Grāfa pavadonis — tas skan pavisam citādi!
Parols. Jūs esat pārāk vecs, ser! Jums jāsamierinās ar to, ka esat par vecu.
Lalē. Man jāsaka tev, kundziņ, ka es esmu vīrs; tas ir tituls, kuru tu arī vecumā neiegūsi.
Parols. Ja risks pārāk viegls, es nemaz neriskēju.
Lalē. Pēc diviem mūsu kopīgiem azaidiem es tevi uzskatīju par diezgan prātīgu puisi; tu interesanti prati pastāstīt par saviem ceļojumiem. Bija patīkami paklausīties. Bet tas, ar ko tu esi apkāries, — tavas šalles un karodziņi vairākkārt atturēja mani noticēt, ka tu esi lielas kravas kuģis, un lika saprast, ka tu neesi ņemams pārāk nopietni. Es tevi nejauši atradu, bet nemaz ari nebēdāju, ja tevi atkal pazaudētu, tu taču neesi pacelšanas vērts.
Parols. Ja tevi nesargātu tava vecuma privilēģija …
Lalē. Nu, nu! Nestreb pārāk karstu, apdedzināsies! Lai dievs tev ari turpmāk dāvā žēlastību, nabaga cāli! Nu, paliec sveiks! Tu nu gan esi īsti šķirbains logs — nemaz nevajag atvērt tavus slēģus, tāpat tevī viss caur un cauri redzams. Dod roku!
Parols. Cienītais kungs! Jūs apberat mani ar nedzirdētiem apvainojumiem!
Lalē. Tie nāk no sirds, un tu tos esi pelnījis!
Parols. Nebūt ne, mans kungs!
Lalē. Tik tiešām veselu gāzienu, un es tev neatlaidīšu ne piliena. .
Parols. Labi, kļūšu gudrāks.
Lalē. Dari to, cik drīz vien iespējams, kaut gan man liekas — var notikt gluži pretējais. Un, ja tuvākā laikā tevi sasies un pērs ar sava paša šallēm un siksnām, tad tu redzēsi, ko nozīmē lepoties ar savām saitēm. Gribētu turpināt pazīšanos ar tevi, vismaz šo to zināt par tevi, lai vajadzības brīdī varētu pasacīt, zinu, kas tas par puisi.
Parols. Cienītais kungs, jūs mani nomocāt ar savu pārāk aizvainojošo izturēšanos.
Lalē. Es vēlētos, kaut varētu tevis paša dēļ radīt tev mūžīgas elles mocības, kaut gan mans īstais radīšanas laiks ir jau sen pagājis; bet tik daudz pat mans vecums man vēl atļauj, ka palikusi vēlēšanās tevi atstāt.
Aiziet.
Parols. Nu, tev ir dēls, kam būs jādod man gandarījums par šo apsmieklu, tu skraindainais, vecais, skopais, noplīsušais lord! Nu, labi, vēl jāpaciešas! Autoritāti nevar iekalt važās! Zvēru pie savas dzīvības, ka piekaušu viņu, ja tikai satikšu kaut kur izdevīgā vietā, kaut arī viņš būtu divkārtējs un trīskārtējs lords. Es to nesaudzēšu arī viņa vecuma dēļ… Es to piekaušu, ja vien atkal satikšu.
Lalē atgriežas.
Lafē. Hei, kundziņ! Tavs kungs un pavēlnieks apprecējies. Lūk, tev jaunumi un ari jauna pavēlniece.
Parofs. Es tiešām neliekuļodams lūdzu jūsu žēlastību mazliet ierobežot savus apvainojumus. Viņš ir mans grāfs, bet mans pavēlnieks, kuram es kalpoju, ir tur augšā.
Lafē. Kurš? Dievs?
Parols. Jā, kungs.
Lafē. Sātans ir tavs pavēlnieks! Kāpēc tu tik smieklīgi uzspraud savas piedurknes? Piedurknes tak nav bikses. Vai citi kalpotāji tā dara? Būtu labāk, ja tu drusku vairāk pakontrolētu pats savu rīcību. Goda vārds, es nopērtu tevi, ja es būtu kaut divas stundas jaunāks. Man šķiet, tu esi īsts piedauzības akmens un ikvienam vajadzētu tevi pārmācīt. Liekas, tu esi radīts, lai pie tevis varētu izvingrināt roku.
Parols. Tā ir nepelnīti rupja izturēšanās pret mani, cienītais kungs!
Lafē. Nu ko jūs! Itālijā jūs izpēra tādēļ, ka izzagāt graudus no granātābola. Jūs esat klaidonis, nevis kārtīgs cejotājs. Jūsu izturēšanās pret augstmaņiem un dižciltīgajiem ir daudz nekaunīgāka, nekā to atļauj jūsu kārtas stāvoklis un morāle. Ē, nav vērts tērēt vārdus, runājot ar īstu nelieti. Tāpēc labāk es aizeju.
Aiziet.
Parols. Labi, ļoti labi! Tā tas ir! Labi, ļoti labi. Lai tas kādu laiku vēl paliek noslēpums.
Ienāk Bertrams.
Bertrams.
Es pazudināts! Ak, bēdas mūžīgās!
Parols.
Kas noticis, mans dārgais!
Bertrams.
Kaut svētam priesterim es zvērēju — Šo meiču negribu!
Parols.
Kas noticis? Kas? Mīļais, teic!
Bertrams.
Ak dārgais Parol, esmu salaulāts, Bet došos prom uz Toskānu. Ar viņu nedzīvošu es.
Parols.
Ir suņu bedre Francija; nav vērts Te staigāt varoņiem. Prom karā! Prom!
Bertrams.
Lūk, mātes vēstule. Ko vēstī tā, Vēl nezinu.
Parols.
Tam vēlāk laiks! Ir tagad jums Uz karalauku projām jāpošas! Tas savu godu grauj un nopulgo, Kas mājās vīra spēkam izsīkt ļauj Tik mīļās skāvienos. Jo vīru uzdevums Ir auļot Marsa ugunīgā rumakā, To savaldīt. Prom tur, kur kauja dun! Ir zirgu stallis Francija. Te kļūt Par kleperiem mēs varam. Tādēļ prom!
Bertrams.
Tā darīšu, bet meiču mājup sūtīšu Un mātei neslēpšu, ka nīstu sievu šo Un tādēļ karot eju. Karalim Es rakstīšu, jo neuzdrīkstos teikt. Viņš karu Itālijā atbalsta, Tur gribu būt, kur cīnās varoņi, Nevis te ķildoties ar sievu pretīgu.
Parols.
Vai esi drošs, ka saglabāsi sparu šo? Bertrams.
Uz manu istabu nāc līdz, dod padomu! Rīt došos ceļā es, — tai — šodien jāaiziet; Lai pati tā ar sevi galā tiek!
Parols.
Hei, mesti kauliņi! Es zinu, grūti ir, Ja jaunam laulība par važām kļūst! Prom tādēļ! Varonīgi pamet to. Ko pāri nodarījis karalis, Tas jāpacieš. Cst! Ejam! Gatavs viss!
Abi prom.