Ienāk princis Henrijs un Poinss.
Princis Henrijs. Ned! Esi tik labs, nāc ārā no derdzīgās istabas un palīdzi mazliet uzjautrināties.
Poinss. Kur tu biji, Hel?
Princis Henrijs. Ar trim četriem tukšiem pauriem starp trim četriem dučiem pilnu mucu. Iestrinkšķināju viszemāko pieticības stīgu. Jā, mīļais, sabrāļojos ar kroga puišiem, tā ka tagad zinu kuru katru no tiem saukt vārdā: Toms, Diks un Frensiss. Tie visi pie sava sirdsmiera apzvērē, ka es, kaut gan tikai Velsas princis, esot karaliski viesmīlīgs. Es esot nevis tāds tukšs lielībnieks kā Falstafs, bet īsts korintietis, jautrs un brašs zēns — patiesi, tā viņi sauc mani, — un, kad es būšot Anglijas karalis, visi Īstčīpas puiši labprāt man kalpošot. Krietni apdzerties tiem nozīmē «apsārtoties», un, ja kāds dzerot atņem elpu, tie uzsauc: «Uzmet garu!» — un mudina daudz nelauzties un mest kautrību pie malas. Vārdu sakot, stundas ceturksnī iemanījos tik tālu, ka māku sadzert ar jebkuru skārdnieku viņa paša valodā. Tu esi daudz zaudējis, ka nepiedalījies šais izdarībās. Bet, brašais Ned, gribēdams tevi vēl vairāk stiprināt, uzdāvinu tev par veselu pensu cukurgraudu, ko man nupat iespieda saujā kāds apteksnis. Kāds no tiem, kas savu mūžu cita nekā nav runājis kā tikai: «Astoņi šiliņi un seši pensi,» — vai: «Esiet sveicināti!» — pie tam griezīgi uzsaukdams: «Tūlīt, ser, tūlīt! Vienu muskatu uz krīta «Pusmēnesim»!» — vai ko tamlīdzīgu. Paklau, Ned, mums kaut kā jānosit laiks, kamēr ierodas Falstafs. Tu izej blakus istabā, un es tikmēr tincināšu to mazo mērgli, kādēļ viņš man devis cukuru. Bet tu laiku pa laikam uzsauc: «Frensis!» — lai viņš man neko citu nepaspēj pateikt kā tikai: «Tūlīt!» Paej sānis, un pamēģināsim, kā to darīt.
Poinss. Frensis!
Princis Henrijs. Gluži labi!
Poinss. Frensis!
Aiziet.
Ienāk Frensiss.
Frensiss. Tūlīt, ser, tūlīt! — Ralf, ieej paskatīties «Granāt- ābolā»!
Princis Henrijs. Panāc šurp, Frensis!
Frensiss. Jā, milord?
Princis Henrijs. Cik ilgi tev vēl jākalpo?
Frensiss. Vēl pieci gadi, goda vārds, un tik ilgi, kamēr .. .
Poinss
blakus istabā.
Frensis! Frensiss. Tūlīt, ser, tūlīt!
Princis Henrijs. Pieci gadi! Ak svētā jaunava, patiešām ilgi tev nāksies alvas kannas skandināt. Bet, Frensis, vai tev trūkst dūšas ņemt kājas pār pleciem un laisties lapās?
Frensiss. Vai, ser! Zvēru pie visas Anglijas svētajām grāmatām — dūšas man pietiktu.
Poinss
blakus istabā.
Frensis! Frensiss. Tūlīt, ser, tūlīt!
Princis Henrijs. Cik vecs tu esi?
Frensiss. Pag, ļaujiet padomāt… pa Miķeļiem man būs…
Poinss
blakus Istabā.
Frensis!
Frensiss. Tūlīt, ser! — Es lūdzu, brīdi uzgaidiet, milordl
Princis Henrijs. Nē, Frensis, klausies! Tas cukurgrauds, ko tu man iedevi, bija par vienu pensu, vai ne?
Frensiss. Milord, labāk lai tas būtu par divi pensieml
Princis Henrijs. Es došu par to tūkstoš mārciņu. Prasi, kad gribi, un tu dabūsi!
Poinss
blakus istabā.
Frensis! Frensiss. Tūlīt, tūlīt!
Princis Henrijs. Vai tūlīt, Frensis? Nē, Frensis, bet rīt, Frensis, vai ceturtdien, Frensis, vai patiešām, Frensis, kad vien tu vēlies. Tikai, Frensis . . .
Frensiss. Jā, milord?
Princis Henrijs. Vai tu gribētu apzagt to ar ādas jaku, kristāla pogām, apcirpto pauri, ahāta gredzenu, melnajām zeķēm, diega ceļgalu saitēm, saldo mēli un spāniešu zuteni.. .
Frensiss. Žēlīgs dievs, kuru jūs domājat, ser?
Princis Henrijs. Tātad brūnais muskatvīns te ir vienīgais dzēriens. Bet ievēro, Frensis, tavs baltais nātna uzvalks, var kādreiz notraipīties gluži sārts. Berberijā, draugs, tas gan tik ātri nenotiek.
Frensiss. Kā to saprast, ser?
Poinss
blakus istabā.
Frensis!
Princis Henrijs. Prom, diedelniek! Vai nedzirdi, ka tevi sauc?
Viņu sauc abi, un Frensiss stāv samulsis, nezinādams, uz kuru pusi iet. Ienāk bufetnieks.
Bufetnieks. Ko? Tu stāvi mierīgi un klausies, kā tevi sauc vienā gabalā! Apkalpo viesus tai istabā!
Frensiss aiziet.
Milord, vecais sers Džons ar kādu pusduci viru klaudzina pie durvīm. Vai laist iekšā?
Princis Henrijs. Lai brītiņu pagaida, un tad taisi vaja. Buietnieks aiziet.
Poins!
Ienāk Poinss.
Poinss. Tūlīt, ser, tūlīt!
Princis Henrijs. Vai zini, Falstafs un pārējie zagļi ir klāt. Nu tikai būs joki!
Poinss. Nu mēs lēkāsim no prieka kā circeņi. Vai zināt, veikli gan jūs izāzējāt to mazo. Nu, un ko tagad?
Princis Henrijs. Tagad esmu gatavs uz jebkādu stiķi, kāds vien noticis no sentēva Ādama aizmūža laikiem līdz šīs pusnakts jaundzimušajai stundai.
Ienāk Frensiss. Cik pulkstenis, Frensis? Frensiss. Tūlīt, ser, tūlīt!
Aiziet.
Princis Henrijs. Ir gan šim puisim vēl mazāk vārdu nekā papagailim, un tomēr ari viņš ir dēls kādai sievietei! Viss viņa darbs — skraidīt pa kāpnēm augšā un lejā, visa viņa daiļrunība — pateikt, cik jāmaksā. Tomēr es neesmu tāds jokdaris kā Persijs, ziemeļu Karstpie- sis. Līdz brokastīm apkāvis sešus septiņus dučus skotu, viņš mazgā rokas un saka sievai: «Dzīve ir pārāk mierīga! Man vajag darboties.» — «Mīļais Henrij!» atteic sieva. «Cik tad tu šodien apkāvi?» — «Padod bērim dzert,» viņš nosaka un pēc kādas stundas tai atbild: «Nieki vien, kādus četrpadsmit.» Pasauc nu Falstafu: es spēlēšu Persiju un resnais gaļasmaiss — viņa sievu, Mortimera meitu. Rivo! — mēdz saukt šis žūpa. Sauc šurp to vīru ar treknajām ribām!
Ienāk Falstals, Gedshils, Bardolls un Peto. Viņiem seko Frensiss ar vi nu.
Poinss. Sveiks, Džek! Kur tu biji?
Falstafs. Lai mēris parauj visus gļēvuļus un mīkstpēdi- ņus un sātans turklāt! To es saku — un āmen! Dod glāzi vina, zēn! Labāk zeķes adit, lāpīt un pieadīt pēdas nekā tā vēl ilgāk dzīvot. Lai mēris parauj visus zaķapastalas! Dod man glāzi vina, palaidni! Vai tikuma nemaz vairs nav zemes virsū?
Dzer.
Princis Henrijs. Vai esi kādreiz redzējis, kā saules dievs skūpsta sviesta bļodu? Un kā sviesta mīkstā sirds kūst no saules karstā skūpsta? Tāpat ir ar šito tauku gubu.
Falstafs. Palaidni, vīnā taču ir kaļķis! Blēdība vien iemājo šai grēcīgajā ļaužu ciltī! Bet zaķapastala ir vēl sliktāks nekā vīns ar kaļķi. Pretīga mīkstulība! Tev, vecais Džek, savs ceļš ejams! Labāk tad mirt, ja vīrestība — īsta vīrestība izzudusi no zemes virsas, sauc mani par izķidātu siļķi, ja tā nav! Anglijā neatradīsies ne trīs krietnu vīru, kas staigā vēl nepakārti, un viens no tiem ir resns, tauks un nāk jau labi gados. Lai nu dievs gādā! Vairs pasaulē nav jēgas, es saku. Man būtu jākļūst par audēju, tad varētu vai nu psalmus dziedāt, vai ko tamlīdzīgu. Vēlreiz saku: lai mēris nāk pār visiem mīkstčauļiem!
Princis Henrijs. Ko tu, pelu mais, tur bubini?
Falstafs. Karaļdēls, vai tu re! Lai neviens mats man vairs neaug uz galvas, ja ar koka zobenu nepadzenu tevi no karaļvalsts un tev pa priekšu kā zosu baru visus tavus pavalstniekus. Tas esot Velsas princis!
Princis Henrijs. Ko tu neteiksi, resnais palaidni! Kas tad noticis?
Falstafs. Saki — vai tu neesi jēradvēsele? Atbildi! Un Poinss tāpat.
Poinss. Velns parāvis! Tāds taukvēders mani sauks par jēradvēseli? Es tevi uzšķērdīšu, goda vārds!
Falstals. Tevi saukt par jēradvēseli? Iekams es to izdarīšu, tu jau būsi nobraucis ellē. Bet es dotu tūkstoš mārciņu, ja varētu tik žigli laisties lapās kā tu. Noaudzis tu esi puslīdz slaidi, un tādēļ tev maza bēda, ja redz tavu muguru. Vai to jūs saucat par drauga atbalstu? Pie velna šādu atbalstu! Dodiet man tādus, kas var droši skatīties acīs! Nesiet vīnu! Sauciet mani par nelgu, ja es šodien būtu pieskāries pudelei!
Princis Henrijs. Blēdis! Tikko noslauclji lūpas pēc pēdējā malka!
Falstals. Tas viss viens.
Dzer.
Lai nelabais rauj visas jēradvēseles, es vēlreiz saku!
Princis Henrijs. Ko tas nozīmē?
Falstafs. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka četri no mums šorīt ieguva tūkstoš mārciņu.
Princis Henrijs. Rādi šurp, Džek! Kur tās ir?
Falstafs. Kur tās ir? Atņemtas tās ir! Simt vīru pret mums nabaga četriem!
Princis Henrijs. Ko tu saki! Simt vīru!
Falstafs. Sauciet mani par nelieti, ja es divas stundas no vietas aci pret aci neesmu cīnījies ar veselu duci. Tikai brīnums mani izglāba. Astoņus dūrienus dabūju caur svārkiem, četrus caur biksēm, vairogs vienos caurumos, un zobens atkapāts kā zāģis: ecce signum! Savu mūžu neesmu krietnāk cīnījies, bet nelīdzēja nekas. Lai mēris parauj visus baiļprātiņus! Lai runā viņi! Un, ja kaut par kripatiņu novirzās no taisnības, tad viņi ir neģēļi un pekles izdzimumi!
Princis Henrijs. Stāstiet, kungi! Kā tas notika?
Gedshils. Mēs četri uzbrukām kādam ducim .. .
Falstafs. Ne mazāk kā sešpadsmitiem, milord.
Gedshils. Un sasējām tos.
Pelo. Nē, nē, siet mēs viņus nesējām.
Falstafs. Kā ne, tu palaidni, sasējām gan visus līdz beidzamajam vīram. Ja tā nebija, tad lai kļūstu par žīdu — īstu tīrasiņu žīdu.
Gedshils. Kad sākām laupījumu dalīt, mums uzbruka citi vīri, seši vai septiņi. ..
Falstafs. Un atsvabināja sasietos, un tad nāca visi pārējie .. .
Princis Henrijs. Ko? Un jūs kāvāties ar visiem?
Falstafs. Ar visiem? Nezinu, ko jūs saucat par visiem, bet, ja es nekāvos ar kādiem piecdesmit, tad lai pārvēršos par redīsu bunti! Ja vecajam Džekam neuzmācās kādi piecdesmit divi vai trīs, tad lai neesmu vairs divkājains radījums!
Princis Henrijs. Lai dievs dotu, ka neviens no tiem nebūtu nonāvēts!
Falstafs. Nē', nu jau ir par vēlu pātarot. Divus sadurstīju kā sietus. Abi nātna drēbēs tērptie nelieši saņēma savu algu. Es tev saku, Hel, un, ja es meloju, tad spļauj man acīs vai sauc mani par ēzeli! Tu zini, kā es māku atsist cirtienus. Lūk, tā es nostājos un tā darbojos ar zobenu! Un tad man uzmācās četri nelieši nātna drēbēs …
Princis Henrijs. Ko — četri? Nupat tu teici, ka divi.
Falstafs. Četri, Hel! Es teicu četri.
Poinss. Jā, jā, viņš teica četri.
Falstafs. Šie četri nostājās rindā un visi uzreiz bruka man virsū. Es daudz nebēdāju un uzķēru ar vairogu cirtienus no visiem septiņiem — tā!
Princis Henrijs. No septiņiem? Nupat bija tikai četri.
Falstafs. Nātna drēbēs?
Poinss. Ja, četri nātna drēbēs.
Falstafs. Septiņi, zvēru pie zobena spala, ja nav tā, sauc mani par nelieti!
Princis Henrijs. Lūdzu, ļauj viņam vaļu, tūlīt būs vēl vairāk!
Falstafs. Vai tu klausies arī, Hel?
Princis Henrijs. Klausos, Džek, un ņemu vērā.
Falstafs. Klausies, jo ir vērts klausīties. Šie deviņi nātna drēbēs, kā jau teicu . ..
Princis Henrijs. Jau atkal par diviem vairāk!
Falstafs. Un kad nu viņu zobeniem smailes bija nolauztas …
Poinss. Tad dūša tiem iešļuka biksēs.
Falstals. Tad tie metās mukt. Bet es tiem uz pēdām pakaļ, ko nagi nes. Un vēja ātrumā septiņi no vienpadsmit dabūja savu algu.
Princis Henrijs. Šausmīgi! Vienpadsmit vīru nātna drēbēs izauguši no diviem!
Falstals. Un tad pats velns bija uzbūris trīs negantus neliešus zaļos ģērbos. Tie uzbruka no muguras — bija tik tumšs, ka pats savu roku nevarēju saredzēt.
Princis Henrijs. Šis melu kamols ir tāds pats kā viņa tēvs, kas to radījis. Tas ir liels un plats kā kalns, acīm redzams, rokām taustāms. Ak tu resgalīgais put- rasgalva! Tu melīgais pintiķi! Tu neķītrā, novazātā tauku muca!
Falstafs. Ko? Vai tu traks palicis, vai? Kas tiesa, tas tiesa!
Princis Henrijs. Nu saki pats — kā tu varēji ieraudzīt tos trīs vīrus zaļos ģērbos, ja bija tik tumšs, ka pats savu roku nevarēji saredzēt? Nu paskaidro, kā to saprast!
Poinss. Jā, Džek, paskaidro!
Falstafs. Ko? Ar spaidiem? Ar varu? Ja es tupētu siekstā vai uz moku sola, ir tad jūs ar varu nekā man neizspiestu. Spaidu ceļā dabūt paskaidrojumus! Ja tie būtu tik lēti kā kazenes, tomēr ar varu jūs neizspiestu no manis neko, nē, itin neko!
Princis Henrijs. Par šādu grēku nav ne runas! Šis zaķapastala, smagnējais, slinkumā palaidies miegapūznis, gaļas kalns, tāds jau zirgam muguru ielauzīs!
Falstafs. Nost, tu ģindeni, zušāda, tu kaltētā govs mēle, tu cīpstala, žāvētā menca — man pietrūkst elpas nosaukt, kam tu līdzinies! — tu drēbnieka olekts, tukšā maksts, iesms, greizais rapieris .. .
Princis Henrijs. Labi, atņem mazliet elpu un turpini tādā pašā garā. Un, kad tu savus neķītros salīdzinājumus būsi pateicis, tad klausies, ko tev sacīšu.
Poinss. Iegaumē, Džek.
Princis Henrijs. Mēs redzējām, ka jūs četri uzbrukāt četriem. Jūs tos sasējāt un atņēmāt tiem mantu. Un tagad paklausies, kā gluži vienkāršs stāsts atmaskos jūsu lielību. Pēc tam mēs abi uzbrukām jums četriem un vienā mirklī atņēmām laupījumu, un tas ir mūsu rokās. Jā, mēs varam jums parādīt tepat uz vietas. Un tu, Falstaf, tik mudīgi aizstiepi savu tauku nastu, tik žigli un veikli, ka taisni jābrīnās. Un lūdzies žēlastību, baurodams kā vērsis. Kāds tu gan esi grēkagabals: atkapāt zobenu un tad apgalvot, ka tas noticis kautiņā! Kādu blēža niķi, kādu viltīgu ieganstu, kādu izvairu nu tu izdomāsi, lai glābtu sevi no acīm redzama kauna?
Poinss. Saki, Džek, — kur nu spruksi?
Falstafs. Dievs mans liecinieks, es pazinu tevi tikpat labi kā to, kas tevi radījis! Klausieties, kungi, vai man klātos nonāvēt troņa mantinieku? Vai drīkstētu griezt krūtis pretī īstam princim? Tu zini, ka esmu drošsirdīgs kā Herkuless, bet ņem taču vērā instinktu! Pat lauva neaiztiks īstu princi. Instinkts nav joka
lieta: es bēgu aiz instinkta. No šī brīža es uz visu mūžu būšu vislabākajās domās par sevi un arī par tevi. Es parādīju, ka esmu īsts lauva, bet tu parādīji, ka esi īsts princis. Dieva dēļ, draugi, man prieks, ka jums nauda turas. Saimniec, durvis ciet! Šonakt nomodā, rīt grēkus sūdzēt! Brašie zēni! Zelta puikiņas! Novēlu jums visus titulus, kas pienākas labiem draugiem. Nu tad palīksmosim! Vai neuzvedīsim kādu pašsacerētu ludziņu?
Princis Henrijs. Lai notiek! Par tavu mukšanu!
Falstafs. Bet Hel! Ja tu uzskati mani par savu draugu, tad vairs ne vārda!
Ienāk krodziniece.
Krodziniece. Ak Jēzus! Cienīts prinča kungs!
Princis Henrijs. Kas tad nu milēdijai saimniecei lēcies? Vai kas uz sirds?
Krodziniece. Ak milord! Kāds galma augstmanis grib ar jums runāt. Viņš teic, ka nākot no jūsu tēva.
Princis Henrijs. Dod viņam, kas karaļa vīram pienākas, un sūti to atpakaļ pie manas mātes.
Falstals. Kāds izskatās šis kungs?
Krodziniece. Vecīgs vīrs.
Falstafs. Ko tas vecis meklē pusnaktī ārpus savas gultas? Vai lai es dodu tam atbildi?
Princis Henrijs. Esi tik labs, Džek.
Falstafs. Es viņu izvadīšu veicīgi, goda vārds!
Aiziet.
Princis Henrijs. Nu, kungi! Pie svētās dievmātes, jūs kāvāties vareni! Tu Bardolf un tu Peto, — jūs arī esat lauvas un mukāt aiz instinkta; jūs negribējāt aiztikt īstu princi, vai ne tā? Kauns!
Bardolls. Ticiet man, es muku, kad redzēju citus mūkam.
Princis Henrijs. Bet sakiet nopietni — kādēļ Falstafa zobens tik robains?
Peto. Nu, viņš saroboja to ar dunci un teica, ka zvērēšot pie visiem angļu svētumiem un piespiedīšot jūs noticēt, ka tas tiešām noticis kaujā. Un viņš pierunāja mūs darīt tāpat.
Bardolls. Jā, un lika mums ar smilgu sabakstīt nāsis asinis un tad aptraipīt drēbes, un apgalvot, ka tās ir godīgu cilvēku asinis. Tad nu gan man bija jādara tas, ko es septiņus gadus nebiju darījis. Man bija jānosarkst par šādu nejēdzīgu krāpšanu.
Princis Henrijs. Ak tu blēdi! Pirms astoņpadsmit gadiem tu nozagi kausu vīna un tevi pieķēra nedarbā; kopš tā laika tu sarksti ikreiz, ja tevi pārsteidz. Tavā rīcībā bija uguns un zobens, un tomēr tu laidies mukt. Kāds instinkts tevi dzina to darīt?
Bardolls,
rādīdams uz savu degunu un vaigiem. Milord, vai redzat šos meteorus un sarkano blāzmu?
Princis Henrijs. Redzu.
Bardolfs. Kā jums šķiet, ko tas nozīmē?
Princis Henrijs. Uzpampušas aknas un noliesējušu maku.
Bardolls. Pareizāk sakot, tas nozīmē uzmaukt dzīru vainagu.
Princis Henrijs. Vēl pareizāk izsakoties — nevis vainagu, bet cilpu.
Atgriežas Falstais.
Tur nāk kalsnais Džeks! īsts kaulukambaris! Nu, mans mīļais pelu mais! Cik gadu jau pagājis, kopš tu pēdējo reizi redzēji pats savu celi?
Falstafs. Savu celi? Tavos gados man viduklis bija šmaugs kā vārnas kāja. Es būtu varējis izlīst caur jebkura domnieka zīmoggredzenu. Pie velna visas bēdas un nopūtas! Tās piepūš cilvēku kā pūsli. Ir pienākušas nelāga ziņas. Bija ieradies sers Džons Bresijs; rīt no rīta tev jābūt galmā. Pazīstamais ziemeļu trakgalvis Persijs un tas velsietis, kas sapēra Amaimonu un Luciferam uzlika ragus, un pašu velnu piespieda zvērēt uz Velsas āvas krusta, — kā viņu sauca?
Poinss. Ā, Glendovers!
Falstafs. Ovens, Ovens, tas pats! Un viņa znots Mortimers un vecais Nortumberlends, un vēl varonīgais visu skotu skots Daglass, kas jāšus uzdrāž visstāvākajā kalnā …
Princis Henrijs. Kas aulekšodams ar pistoli nošauj skrejošu zvirbuli.
Falstafs. To tu labi trāpīji!
Princis Henrijs. Labāk nekā viņš zvirbuli.
Falstafs. Jā, tam neģēlim ir dūša krūtīs, tas neskries vis prom.
Princis Henrijs. Ei, kāds tu esi pintiķis, ja slavē viņu par žiglu skriešanu!
Falstafs. Jā, dzeguzēn, jāšus gan, bet kājām viņš neatkāpsies ne pēdas.
Princis Henrijs. Tomēr, Džek, aiz instinkta.
Falstafs. Tas tiesa, aiz instinkta gan. Nu tā; arī viņš ir tur, bez tam kāds Mordeiks un vēl kāds tūkstotis zilcepuru. Šonakt aizmucis Vusters. No bailēm tava tēva bārda nu gluži balta. Zeme nu būs tikpat lēti pērkama kā sapuvušas zivis.
Poinss. Ha! Tā vien rādās: ja jūnijs būs karsts un šis pašmāju slaktiņš ievilksies, tad jaunavas varēs dabūt simtiem — kā pakavnaglas.
Falstafs. Pie svētā sakramenta, tev taisnība. Sīs preces laikam netrūks, būs ko tirgot. Nu gan tu, Hel, esi pamatīgi nobijies! Tev kā troņa mantiniekam visā pasaulē neatrast vēl spēcīgākus pretiniekus kā negantais Daglass, karstasinīgais Persijs un velnišķīgais Glendovers. Nu, vai nav traki bail, ko? Vai tev asinis dzīslās jau nestingst?
Princis Henrijs. Tici man, nebūt ne. Man pietrūkst tava instinkta.
Falstafs. Ā, bet rīt gan tev sados sutu, kad tu rādīsies tēvam. Ja esi mans draugs, izdomā, ko viņam atbildēt.
Princis Henrijs. Stājies tu mana tēva lomā un iztaujā par manu dzīvi.
Falstals. Vai tiešām? Nu, lai notiek! Šis krēsls būs mans tronis, šis duncis — mans zizlis un šis spilvens — mans kronis.
Princis Henrijs. Vienkāršs ķeblis tev noderēs par troni, svina ģelzis par zelta scepteri, un tavs nožēlojamais basais pauris aizstās dimantos mirdzošo kroni!
Falstals. Labs ir! Ja žēlsirdības uguns nav vēl tevī gluži izdzisusi, tad es aizkustināšu tavu sirdi. Pasniedziet kausu vīna, lai man acis izskatītos sarkanas. Lai rodas iespaids, ka esmu raudājis, jo man jārunā jūtu uzplūdos. Un es to darīšu tā kā savā laikā ķēniņš Kambizs.
Princis Henrijs. Labi. Es zemu paklanos.
Falstals.
Un tā es sāku savu runu.
Jūs, augstie lordi, stājieties pie malas!
Krodziniece. Ak Jēziņ! Tas nu gan ir joks, es saku!
Falstals.
Kam raudi, karalien, jo asaras Še līst par velti.
Krodziniece. Ak tētīt! Ka tas prot izlikties!
Falstals.
Jūs, lordi, karalieni aizvediet, •— Tai acu slūžas pilnas asarām.
Krodziniece. Ak Jēzus! Viņš māžojas gluži kā visneķītrāko kumēdiņu rādītājs!
Falstafs. Klusē, tu alus kanna! Nejaucies starpā, lipīgā liķiera pudele! — Henrij, es brinos ne vien par vietām, kur tu izšķied laiku, bet vēl vairāk par sabiedrību, kurā tas notiek. Kumelīte gan — jo vairāk mīņā, jo labāk aug, turpretī jaunība — jo vairāk to šķiež, jo vairāk tā dilst. Ka tu esi mans dēls, to man pa daļai sacījusi tava māte, pa daļai arī paša prāts. Bet galvenokārt to apliecina viltīgā izteiksme tavās acīs un ļenganā apakšlūpa. Ja nu tu esi mans dēls — un te ir manas runas mērķis, — kāpēc tu, būdams mans dēls, kļūsti par mērķi ļaužu apsmieklam? Vai svētītā debess saule var kļūt par klaidoni un pārtikt no grāvmalas kazenēm? Tāds jautājums nemaz nav uzstādāms. Bet vai Anglijas troņa mantinieks var kļūt par zagli un laupīt makus? Tāds jautājums gan ir uzstādāms! Ir kaut kas, Henrij, par ko tu daudzreiz jau esi dzirdējis. Tas pazīstams daudziem cilvēkiem mūsu zemē un saucas piķis. Šis piķis, kā senlaiku rakstnieki apgalvo, mēdz aptraipīt. Tāpat tevi aptraipa sabiedrība, kurā uzturies. Es tagad tev saku to, Henrij, nevis dzērumā, bet asarās, nevis pa smieklam, bet no sirds, nevis vārdiem vien, bet ar dziļām sāpēm. Un tomēr ir kāds tikls vīrs, ko daudzkārt esmu manījis tavā sabiedrībā, bet es nezinu viņa vārdu.
Princis Henrijs. Kas tas par vīru, ja drīkstu majestātei jautāt?
Falstafs. Tas ir krietns un iznesīgs vīrs, tici man. Turklāt visai cienījams miesās. Viņam ir mundrs skatiens, piemīlīgas acis un ļoti cildena daba, un man liekas, viņam ir gadu piecdesmit vai, ja daudz, tad tuvu pie sešdesmit. Ak tā, tagad man iekrīt prātā: viņa vārds ir Falstafs. Ja šis vīrs būtu padevies vieglai uzdzīvei, tad viņa izskats mani viļ, jo viņa acis, Henrij, izstaro tikumu. Un, ja nu koku var pazīt no augļiem, tāpat kā augli no koka, tad šinī Falstafā — par to esmu pārliecināts — vajag būt tikumam. Visus citus atstum, bet viņu paturi! Bet nu saki man, palaidņa zēn, — kur tu klaiņoji visu šo mēnesi?
Princis Henrijs. Vai tā runā karalis? Stājies tu manā vietā, un es spēlēšu tēva lomu.
Falstafs. Man troni atņemt? Ja tavā stājā būs vērojama kaut puse no mana svinīguma un cēluma, vari pakārt mani aiz kājām kā miesnieks trusīti.
Princis Henrijs. Labi, es apsēžos šeit.
Falstafs. Un še nostājos es. Nu spriediet, kungi!
Princis Henrijs. Nu, Henrij, no kurienes tu nāc?
Falstafs. No Īstčīpas, žēlīgais kungs.
Princis Henrijs. Man ienākušas smagas sūdzības par tevi.
Falstafs. Dievs sodi, kungs, tās ir nepatiesas! Nolādēts! Nu gan pasmīdināšu jūs jaunā prinča lomā!
Princis Henrijs. Vai tu, bezdievīgais zēn, arī lāstus mutē ņem? Tad turpmāk manās acīs nerādies! Ar varu tevi novērš no kristīgiem tikumiem un paved uz neceļiem velns veca, trekna vīra izskatā. Kāds mucai līdzīgs vīrs uzturas tavā sabiedrībā. Kāpēc tu biedrojies ar to bezkaunības stropu, melu tīni, piepampušo tūskas somu, resno vīna vāti, piebāzto desu maisu, cepto kronēšanas vērsi ar pudiņu pieblīvētām iekšām, bezdievības priesteri un netikuma pārvaldnieku, kauslī- bas tēvu un godkāres cilts vecāko? Kur viņš citur der kā tikai vīnu nogaršot un dzert? Kur citur viņš ir tīrs un glīts, kā tikai ungurētu gaili sadalot un ēdot? Kur vēl citur viņš ir izveicīgs kā tikai uz viltībām? Kur citur viltīgs kā tikai visādās blēdībās? Un kur viņš ir blēdīgs? — Visur. Kur cienījams? — It nekur!
Falstafs. Varbūt jūsu augstība izteiktos saprotamak. Par ko jūs runājat?
Princis Henrijs. Es runāju par neģēlīgo, nešpetno jaunatnes pavedēju Falstafu, par veco, baltbārdaino sātanu.
Falstafs. Milord, to vīru es pazīstu.
Princis Henrijs. Es zinu, ka pazīsti.
Falstafs. Viņš nav ne par matu ļaunāks kā es. Ja es to sacītu, tie būtu skaidri meli. Sirmie mati liecina, ka viņš dievamžēl ir vecs. Bet, ka viņš būtu miesas kā- rīgs, — piedodiet par izteicienu, — to es kategoriski noliedzu. Ja vīns un cukurs ir netikums, tad dievs lai ir žēlīgs šiem netikļiem! Ja vecam un jautram būt ir grēks, tad dažs labs vecs krodzinieks nokļūs ellē. Ja kāds pelna naidu tādēļ, ka viņš ir trekns, tad jau faraona liesās govis būtu mīlamas. Nē, mans dārgais tēvs, padzeniet Peto, padzeniet Bardolfu, padzeniet Poinsu, bet mīļo Džeku Falstafu, labo Džeku Falstafu, uzticamo Džeku Falstafu, drosmīgo Džeku Falstafu, kas jo dūšīgāks tādēļ vien, ka viņš ir vecais Džeks Falstafs, — to tik vien neatstumiet no sava Henrija sabiedrības, to gan ne, jo atstumt, tuklo Džeku nozīmē atstumt visu pasauli.
Princis Henrijs. Es gribu to darīt un darīšu.
Dzird klauvējam. Krodziniece, Frensiss un Bardolls iziet ārā.
Bardolls ieskrien atpakaļ
Bardolfs. Milord! Milord! Šerifs ar draudīgu sargu pulku stāv aiz durvīm.
Falstafs. Prom, nelieti! Luga jānospēlē līdz beigām. Man vēl daudz kas Falstafa labā sakāms.
Ienāk krodziniece.
Krodziniece. Ak Jēzus! Milord! Milord!
Princis Henrijs. Uja! Uja! Vai tad pats velns atjajis uz vijolstīgas? Kas ir?
Krodziniece. Ieradies šerifs ar visu sardzi. Nak pārmeklēt māju. Vai laist iekšā?
Falstals. Vai dzirdi, Hel? Nekad nesauc īstu zelta naudu par viltotu, citādi tu patiešām esi traks, lai arī cik prātīgs liktos.
Princis Henrijs. Un tu esi zaķapastala no dzimšanas, bez kāda instinkta.
Falstafs. Es noliedzu tavu spriedumu. Ja tu tāpat noliegsi šerifam manu līdzdalību, tad labi! Ja ne, laid viņu iekšā! Pie velna visu manu skološanos, ja, uz soda vietu braukdams, neuzvedos tikpat labi kā kurš katrs cits! Ceru, ka man cilpa aizžņaugs rīkli tikpat ātri kā jebkuram citam.
Princis Henrijs. Ej paslēpies aiz aizkara! Citi lai iet augšistabā. Nu, mani kungi, godīgu seju un tīru sirdsapziņu!
Falstafs. Tās abas man kādreiz bija un izbija, tādēļ jāpaslēpjas.
Princis Henrijs. Lai ienāk šerifs!
Visi aiziet, paliek princis un Peto. Ienāk šerils un vedējs.
Nu, šerif, ko jūs vēlaties no manis? Šerils.
Ak, piedodiet, milord. Še iebēguši Ir daži vīri, kuriem pēdas dzenam.
Princis Henrijs.
Un kas tie tādi ir?
Berils.
No viņiem viens ir labi pazīstams: Tauks, drukns vīrs, milord …
Vedējs.
Tik tauks kā sviests.
Princis Henrijs.
Šeit nav tā vira, varat ticēt man. Nupat es viņu aizraidīju prom. Es apsolu tev rīt līdz pusdienai Šo vīru katrā ziņā aizsūtīt, Lai pats dod tev un citiem atbildi Par visu, ko viņš noziedzies. Un nu Šo namu atstāt es jūs palūgšu.
Serils.
Mēs aizejam, milord. Šeit divi kungiem Uz ceļa trīssimt marku nolaupīts.
Princis Henrijs.
Tas viss var būt. Ja viņš tos aplaupījis, Tad viņam jāatbild. Nu, visu labu!
Serils.
Ar labu nakti, cildenais milord!
Princis Henrijs.
Man liekas, būtu jāsaka «labrīt».
Serils.
Jums taisnība, milord, jau pulksten divi.
Serils un vedējs aiziet.
Princis Henrijs. Šo tauku bumbu visur tikpat labi pazīst kā Svētā Pāvila katedrāles kupolu. Ej pasauc viņu!
Peto. Falstafu? Tas guļ kā nosists aiz aizkara un krāc kā zirgs.
Princis Henrijs. Vai dzirdi, cik smagi viņš ievelk elpu? Izkrati viņam kabatas. Peto meklē pa Falstala kabatām un izvelk kādus papīrus.
Ko tu tur atradi?
Peto. Tikai kaut kādus papīrus, milord.
Princis Henrijs. Palūkosim, kas tur ir, — lasi!
Peto
lasa.
Pirmais punkts, cepināts gailis 2 šiliņi 2 pensi
Otrais punkts, mērce 4 pensi
Trešais punkts, vīns, divi galoni 5 šiliņi 8 pensi Ceturtais punkts, anšovi un vīns
pēc vakariņām 2 šiliņi 8 pensi
Piektais punkts, maize 1/2 pensa
Princis Henrijs. Šausmīgi! Maizes tikai par puspensu un tāds lērums vīna! To pārējo arī paglabā. Izlasīsim izdevīgākā brīdī. Lai viņš krāc tur līdz pusdienai. No rīta man jābūt galmā. Mums visiem jādodas karā. Tu arī dabūsi godpilnu vietu, bet šito trekno palaidni ielikšu kājniekos — es zinu, viņam būs gals klāt, ja būs jāpaiet pāris simtu soļu. Nolaupīto naudu atmaksāšu ar uzviju. Rīt ierodies pie manis laikus. Un tagad ar labu rītu, Peto!
Peto. Ar labu rītu, milord!