Ienāk karalis Henrijs, Velsas princis un lordi
Karalis Henrijs.
Jūs, lordi, atstājiet mūs vienus; man Ar princi jāparunā divatā. Bet uzkavējieties te tuvumā, Jo jūsu padoms man būs vajadzīgs.
Lordi aiziet.
Es nezinu, par kādu pārkāpumu — Tas cilvēkam ir neizdibināms — Ir radītājs tā savā prātā lēmis, Ka sodu spriež man paša asinis, Jo, tavu dzīves gaitu vērojot, Man jādomā: tu zemes virsū sūtīts Par debess rīksti manus grēkus sodīt. Nu teic — kā citādi gan varēja Tik zemas, mežonīgas kaislības, Tik neķītras un palaidnīgas dziņas, Tik seklas izpriecas, tik rupji draugi Kā tie, ar kuriem sabrājojies tu, — Kā varēja, kā spēja biedroties Ar tavas asins augsto dzimumu Un lepna prinča sirdī vietu rast?
Princis Henrijs.
Ja majestātei tik, es vēlētos Par saviem grēkadarbiem atbildēt, Kā arī pārmetumus atspēkot, Ko bieži uztiepj man bez pamata. Bet tik daudz lēnprātības izlūdzos: Ja atmet'Jaunu mēļu pasakas, Kas majestātei bieži jāklausās No glumiem līdējiem un mēlnešiem, Tad pārējo, kur delverlbas dēļ Es kļūdījies vai aplam darījis, Es padevīgi lūdzu piedot man.
Karalis Henrijs.
Lai piedod dievs! Es brīnos, Henrij, Ka tavas dziņas spārnus vēcina Ne turp, kur tavi senči lidoja. No augstās padomes jau esi izstumts, Tur tavā vietā jaunais brālis sēž. Gandrīz jau esi svešinieks pie galma Un prinču, tavu radinieku sirdīm. Tu pievīli it visu cerības, Tev izredzes uz troni zudušas, Un visi paredz tavu krišanu.
Ja būtu bijis es tik palaidnīgs,
Tik zemu grimis visu ļaužu acīs,
Tik rupjā sabiedrībā laiku šķiedis,
Tad tie, kas līdzēja man troni gūt,
Joprojām pabalstītu Ričardu
Un mani kaunā — trimdā atstātu,
Man nebūtu uz troni izredžu.
Es visai reti ļaudis izgāju,
Kā komētu tie mani apbrīnoja
Un bērniem rādija: «Lūk, tas ir viņš!» —
«Kur?» citi sauca. «Kurš ir Bolingbruks?»
No debess velves laipnību tad ņēmu
Un lēnprātības masku uzliku.
Man sirdis padevību dāvāja
Un mutes skaļi sauca gaviles
Pat tad, kad bija klāt pats karalis.
Es biju vienmēr jauns un neparasts;
Un manī lūkojās kā brīnumā —
Kā krāšņā virspriestera mantijā.
Un mana uzstāšanās bij kā svētki —
Gan reti, toties krāšņi, svinīgi.
Bet auša Ričards dzinās šurp un turp —
To pavadīja seklu ākstu bars,
Kas tā kā salmi viegli aizdegas
Un ātri pelnos plok. Viņš turēja
Starp galminiekiem tukšus jokdarus
Un savu vārdu lika apsmieklā,
No dumjiem nelgām ļāvās izzoboties,
Tā mazinādams karalisko cieņu;
Ar bezbārdainiem zēniem dzina jokus,
Kas daudzkārt viņu pašu trāpīja,
Jo šie nu jutās viņam līdzīgi.
Un, pūļa lēto slavu meklēdams,
Viņš dien' no dienas jaucās ielu drūzmā,
Līdz visiem pavalstniekiem apnika
Kā pārmērīga medus porcija,
Kas baudītājam dūšu šķebina.
Kad Ričards uzrunāja pavalstniekus,
Viņš bij kā dzeguze, ko dzirdēt dzird,
Bet vērā neņem. Viņu uzlūkoja
Ar ikdienībā notrulušu skatu, Kas nepazīst vairs cēlo sajūsmu, Kā vēro karali, kurš saulei rada Un reti atspīd jūsmas pilnām acīm; Tās it kā snauda, plakstus nolaidušas, Un tādus skatienus uz viņu meta Kā īdzīgs cilvēks uzbāzīgam viesim, Kas, tukši gvelzdams, apnicis līdz nāvei. Tu, Henrij, esi pagrimis tāpat Un prinča priekšrocības zaudējis, Jo biedrojies ar zemiem neliešiem. Līdz apnikumam tevi skatījusi Ikviena acs, tik tava tēva ne, Kas labprāt biežāk tevi redzētu … Ak Henrij, dēls, man skatiens aizmiglojas. Pret paša gribu plūst man asaras, Aiz aklas mīkstsirdības raudātas.
Princis Henrijs.
Uz priekšu, majestāt, es centīšos Būt sava vārda cienīgs.
Karalis Henrijs.
Kaut tā būtu! Kāds tagad tu, tāds Ričards bija toreiz, Kad mājās atgriezos no Francijas. Kas tolaik biju es, tas tagad Persijs. Pie mana sceptera! Pie goda zvēru! Uz troni viņam vairāk izredžu, Jo tu — kāds tu gan esi mantinieks? Ne troņa mantinieka tiesības, Bet spars un drosme rotā Persiju Un dzen jebkurām briesmām pretī stāt, Pat lauvas rīklei. Tavos gados būdams, Viņš cienījamus, sirmus bīskapus Un lordus asiņainā cīņā ved. Vai neguva viņš nevīstošus laurus, Kad cīnījās ar lepno Daglasu, Kas karagājienos un varoņdarbos No visiem vadoņiem vispārākais? Tam kara slavā nav vairs līdzīga
Nekur, nevienā valstī kristīgā. Bet Karstpiesis, šis varonīgais zēns, Marss bērna autos, kaujā uzveica Trīs reizes nepārspēto Daglasu. To gūstā saņēma un atbrīvoja, Lai viņu sev par draugu iegūtu, Lai vecā naida plaisu aizbērtu Un abi kopā grautu troņa balstus. Ko teiksi? Persijs, Daglass, Mortimers, Nortumberlends un Jorkas arhibīskaps Ir vienojušies cīņu sākt pret mani. Bet kāda jēga tev to visu teikt Un stāstīt tev par maniem naidniekiem? Tu pats man esi bīstams pretinieks, Turklāt vistuvākais. Man šķiet, tu spētu Aiz bailēm verdziskām un zemas dziņas Vai pēkšņiem untumiem pie Persija Kā algādzis pret mani cīnīties Un mesties rāpus, kad viņš pieri rauc, Lai rādītu, cik zemu esi grimis.
Princis Henrijs.
Tā nedomā, tas nenotiks nekad! Dievs piedod tiem, kas tā ir novērsuši No manis majestātes labo prātu! Lai es to atgūtu, tad Persijam Būs galva jāzaudē. Tas notiks drīz, Tad mana slavas diena atausis. Tad teikšu: esmu sava tēva dēls! Kad asiņainā tērpā mājās nākšu, No sejas brūnos traipus mazgādams, Tiem līdzi aizskalošu savu kaunu; Tad zini, ka ir atnākusi diena, Kad goda bērns un slavas luteklis, Sis cēlais Karstpiesis, ir sastapies Ar nievāto un pelto Henriju. Ja ne, lai divkārt krītu negodā, Bet gods, kas viņa pieri vainago, Aug tūkstoškārt! Es panākšu: būs laiks, Kad brašais ziemeļnieku jauneklis
Pret varoņdarbiem manu kaunu iemainīs. Milord, šis Persijs ir kā mantzinis, Kam mana slavas lāde jāpilda, Es saukšu stingri to pie atbildības Par visu slavas kārē sarausto, Līdz sīkākajai goda drupatai Es aplēsi tam izraušu no sirds. Es dieva vārdā svēti apsolos To izpildīt, ja radītājs vien ļaus. Es pazemīgi lūdzu, majestāt, Man izlaidības brūces dziedināt. Ja ne, lai nāve dzēš šo parādu. Es drīzāk gribu tūkstoš nāves mirt, Bet nevis savu apņemšanos lauzt.
Karalis Henrijs.
Ar to jau tūkstoš dumpinieku krīt. Es došu vīrus tev un pilnvaras.
Ienāk Blanls.
Ko teiksi, Blant? Tavs skatiens steigas pilns. Blanls.
Tāpat kā pavēstāmais notikums.
Lords Mortimers no Skotijas mums ziņo,
Ka Daglass Srūsberijas apkaimē
Ar angļu dumpiniekiem apvienojies.
Ja visi savus solījumus tur,
Tad viņu spēki būs tik vareni,
Kā vēl nekad pret jums nav pulcēti.
Karalis Henrijs.
Šī vēsts nav jauna, sen jau zināma — Grāfs Vestmorlends nupat kā aizgāja, Mans dēls, Džons Lenkasters, tam devās līdz. Tu, Henrij, viņiem trešdien sekosi Un vīrus vedīsi caur Glosteršīru. Es atstāšu šo pili ceturtdien. Pats ilgākais, pēc dienām divpadsmit
Viss karaspēks būs pulcēts Bridžnortā. Vēl darba daudz, mums vajag žigliem būt — Kas kavējas, tam izdevība zūd.
Visi aiziet.