Ienāk Falstals un Bardolls.
Falstafs. Bardolf, vai neesmu izkrities miesās kopš beidzamās dēkas? Vai neesmu sadilis un izģindis? Tiešām, āda man Karājas kā vecenei vaļīgi brunči; esmu krunkains kā cepts ābols. Nu ir diezgan, pietiek neceļus staigāt, jāatgriežas ar skubu, kamēr vēl kaut cik turos miesās, citādi kļūšu pavisam vārgulīgs un nejaudāšu vairs laboties. Lai es sarūku kā pipar- grauds, lai mani notrenkā kā aldara ķēvi, ja es atcerētos, kāda izskatās baznīca no iekšpuses! Sabiedrība, ļauna sabiedrība — lūk, kas mani novedusi postā!
Bardolls. Ser Džon, tu esi tik sagrauzts, ka laikam ilgi vairs nenodzīvosi šai pasaulē.
Falstals. Jā, tā nu tas ir! Labāk uzrauj kādu pārgalvīgu dziesmu, uzjautrini! Man bijuši visi labākie tikumi, kādi vien džentlmenim piedienas. Lāstus reti kad ņēmu mutē, kauliņus metu ne vairāk kā septiņas reizes nedēļā; uzdzīves vietas uzmeklēju ne biežāk kā ik ceturksni — stundas ceturksni; naudu, ko aizņēmos, atkal atdevu — trīs četras reizes. Es dzīvoju kārtīgi un ieturēju mēru, bet tagad manā dzīvē nav vairs ne kārtības, ne mēra.
Bardolls. Ser Džon, tavs resnums iet pāri mēram. Tu esi kļuvis gandrīz vai neizmērojams, ser Džon.
Falstafs. Izlabo tu savu ģīmi, tad es labošu savu dzīvi. Tavs pretīgais sejs pazīstams jau no tālienes kā admirāļa kuģis! Tikai lampa deg nevis pakaļgalā, bet degungalā. Tu esi degošas lampas bruņinieks.
Bardolls. Ser Džon, mana fizionomija tev nekāda ļaunuma nedara.
Falstafs. Par ļaunumu nevar sūdzēties, goda vārds! Man tavs ģīmis drīzāk nāk par svētību, tāpat kā dažam labam der paskatīties uz galvaskausu jeb memento mori. Tavu seju ieraugot, arvien jādomā par pekles ugunīm un bagāto vīru, kas, dzīvs būdams, greznojies purpura drānās. Viņš sēž tur savā purpurā un deg vienā degšanā. Ja tu būtu kaut cik pieejams tikumam, es zvērētu pie taviem vaibstiem. Un mans zvērests skanētu tā: «Pie šīm liesmām, kas ir kā paša dieva tā kunga eņģeļi.» Bet tu esi pavisam nogājis no grauda, un, ja tava sejā nebūtu šo sārto lāsumu, tad tu būtu īsts elles izdzimtenis. Kad tonakt skraidīji pa Gedshilu un ķerstīji manu zirgu, man likās, ka redzu maldugunis dzirkstam vai ugunīgu lodi ripojam. Ja tā nav, lai mana nauda kļūst par pelavām! Tu esi man kā mūžīga lāpa, kā nedziestoša ugunskura atblāzma. Tu esi ietaupījis man sveces un lāpas par kādām tūkstoš markām, kad pa naktīm ar tevi klejoju no kroga uz krogu. Toties par vīnu, ko tu man izdzēri, es būtu dabūjis tikpat daudz sveču pie visdārgākā sveču lējēja Eiropā. Trīsdesmit divus gadus no vietas esmu kūris uguni šai uguns rijējai Salamandrai. Lai man debess to atmaksā!
Bardolls. Pie joda! Es vēlētos, kaut mana seja būtu tavā vēderā!
Falstafs. Pasarg' dievs! Tad grēmas mani sadedzinātu.
Ienāk krodziniece.
Nu, vista Klukstes kundze! Vai izdevās noskaidrot, kurš iztukšojis man kabatas?
Krodziniece. Ko, ser Džon? Kas jums nāk prātā, ser Džon? Vai domājat, ka es savā mājā turu zagļus? Es meklēju, taujāju un mans vīrs arīdzan visus pēc kārtas — vīrus, zēnus, sulaiņus. Manā mājā vēl nekad nav zudis ne mata galiņš.
Falstafs. Nav tiesa, saimnieci Bardolfs šeit tika noskūts un zaudēja dažu labu matu. Un es varu zvērēt, ka man še iztukšotas kabatas. Ej nu, ej tu — bābietis tāds!
Krodziniece. Kas? Es? Es jums gan rādīšu! Dievs mans liecinieks, neviens tā nav uzdrīkstējies mani apsaukāt manas pašas mājā!
Falstafs. Stāvi nu klusu! Es tevi pazīstu.
Krodziniece. Nē, ser Džon! Jūs mani vēl nepazīstat! Bet jūs gan es pazīstu, ser Džon! Jūs man esat parādā un tagad sākat ķildu, lai izvairītos no maksāšanas. Es taču nopirku jums duci kreklu, ko plikumu apsegt.
Falstafs. Maisa drēbi, rupju maisa drēbi! Es to atdevu maiznieku sievām, lai iztaisa miltu kules.
Krodziniece. Tik tiešām, ka esmu godīga sieviete, tas bija īsts holandiešu audekls par astoņiem šiliņiem olektī. Turklāt jūs esat man parādā par tēriņu, kur tad vēl aizdotā nauda — divdesmit četras mārciņas!
Falstafs,
rādīdams uz Bardollu. Viņš arī līksmojās līdz, lai maksā viņš!
Krodziniece. Tas? Vai dieniņ! Tam plikadīdam taču nav nekā!
Falstals. Ko? Plikadīda? Paskaties tikai uz viņa ģīmi. Vai tas vien nav ko vērts? Liec izkalt naudā viņa degunu, liec izkalt viņa vaigus! Es tev nemaksāju ne graša. Ha! Neesmu nekāds zaļknābis, ko tīt ap pirkstu! Nevarēšu ne mierīgi nosnausties savā mājvietā, kad jau zog maku laukā! Man nocelts arī vectēva zīmoggredzens četrdesmit marku vērtībā.
Krodziniece. Ak Jēziņ! Cik reižu esmu dzirdējusi princi sakām, ka tas gredzens ir vara!
Falstafs. Ko niekus! Tavs princis ir plukata un āksts. Ja viņš būtu še, es viņu izpērtu kā kucēnu par tādu melšas valodu.
Ienāk princis Henrijs un Peto marša solos. Falstafs iet viņiem pretī, pielicis nūju pie mutes kā stabuli, un svilpo.
Falstafs. Pie joda! Kas noticis, zēn? Ak tad tādi vēji sākuši pūst? Vai mums visiem jāgatavojas maršēt?
Bardolfs. Jā, pa divi, kā ceļā uz Ņūgeitas cietumu.
Krodziniece. Milord, lūdzami, uzklausiet mani!
Princis Henrijs. Ko teiksi, misis Kviklija? Kā jūtas tavs vīrs? Man viņš patīk. Godīgs cilvēks.
Krodziniece. Ak augstais princi, uzklausiet!
Falstals. Lūdzu, triec labāk viņu projām un uzklausi mani!
Princis Henrijs. Nu, kas tev sakāms, Džek?
Falstafs. Viņunakt biju iesnaudies te aiz aizkara un man iztukšotas kabatas. Šaubīga māja. Te aptīra kabatas.
Princis Henrijs. Kas tev zudis, Džek?
Falstafs. Kaut kas neticams, Hel! Trīs četras četrdesmit mārciņu naudas zīmes un vectēva zīmoggredzens.
Princis Henrijs. Nieks, astoņi pensi vērts!
Krodziniece. To es arī teicu, milord. Es sacīju, ka esmu dzirdējusi to no jums. Bet šis nešķīstenis runā pavisam nekrietni par jums. Solījās jūs iepērt.
Princis Henrijs. Vai tas var būt?
Krodziniece. Ja nav tiesa, tad lai manī nav vairs ne miņas no patiesības, krietnuma un sievas goda!
Falstafs. Patiesības tevī nav vairāk, kā žāvētā plūmē, krietnuma ne vairāk kā lapsai, kam suņi uz pēdām; un, ja nu reiz runājam par sievas godu, tad padauza Marianna salīdzinājumā ar tevi ir godīga iecirkņa uzrauga sieva. Ei nu, ei… ar tevi jau katrs var izdarīties.
Krodziniece. Kā tu teici? Ko izdarīties?
Falstafs. Nu, visu, kas ienāk prātā.
Krodziniece. Es neesmu nekāda šāda tāda, to lieciet vērā! Esmu godīga vīra sieva, bet jūs, kaut saucaties par bruņinieku, esat nelietis, ja tā mani saukājat.
Falstafs. Un tu, kaut arī dēvējies par sievieti, patiesību sakot, esi īsta bestija.
Krodziniece. Kāda es tev bestija, neģēli?
Falstals. Kāda bestija? Nu, ūdra mātīte.
Princis Henrijs. Ūdra mātīte, ser Džon? Kāpēc tieši ūdra mātīte?
Falstafs. Tāpēc, ka tā nav ne šis, ne tas, ne zivs, ne zvērs; un tu, cilvēks, nezini, kā tai piekļūt.
Krodziniece. Jūs esat neķītrs, ja tādus vārdus ņemat mutē. Jūs tikpat labi kā kurš katrs zināt, kā man piekļūt. Bezgodis!
Princis Henrijs. Tev taisnība, saimnieci Viņš cel tev neslavu visrupjākā veidā.
Krodziniece. To pašu, milord, viņš dara ar jums. Pirmīt viņš stāstīja, ka jūs esot viņam parādā tūkstoš mārciņu.
Princis Henrijs. Ko? Es tev parādā tūkstoš mārciņu?
Falstafs. Tūkstoš mārciņu, Hel? Nē, miljonu! Jo tava mīlestība ir miljona vērta — tu esi man mīlestību parādā.
Krodziniece. Un vēl, milord, viņš nosauca jūs par ākstu un solīja iekaustīt.
Falstafs. Vai es tā teicu, Bardolf?
Bardolfs. Patiešām, tā jūs sacījāt gan, ser Džon.
Falstafs. Nūja! Ja viņš teiktu, ka mans gredzens ir vara.
Princis Henrijs. Es arī saku, ka tas ir vara. Vai nu uzdrīkstēsies turēt vārdu?
Falstafs. Ei nu, Hel! Pats zini: ja tu būtu vienkāršs cilvēks, es uzdrošinātos, bet, tā kā esi princis, es baidos no tevis kā no rūcoša lauvēna.
Princis Henrijs. Kāpēc ne kā no lauvas?
Falstafs. No kara]a paša jābaidās kā no lauvas. Vai domā, ka no tevis es baidīšos tāpat kā no tava tēva? Nu nē, tad lai tas kungs liek manai jostai pārtrūkt.
Princis Henrijs. Tad nu gan tavs vēders nošļuktu līdz pašiem ceļiem! Pie joda! Tavā krūšu kurvī nav telpas ne ticībai, ne krietnumam, ne goda prātam; tavs rumpis pārblīvēts ar zarnām un tauku plēvēm. Apvainot godīgu sievieti kabatu aptīrīšanā! Ak tu izdzimteni, tu bezkaunīgais, uzblīdušais nelieti! Vai tavās kabatās kādreiz ir bijis kas cits kā kroga rēķini, uzdzīves vietu adreses un kads cukurgraudiņš par dažiem pensiem, lai tev neaizkalstu pļāpīgā rīkle? Nekas cits bez šiem mēsliem tur nav bijis. Bet tu vēl tielējies, nevari un nevari beigt savus melu stāstus. Vai kauna nemaz nav?
Falstafs. Paklau, Hel! Ja jau Ādams pat nevainības laikos krita grēkā, kas tad atliek nabaga Džekam Falstafam šajā grēku pārmāktajā gadsimtā. Mūsu miesa ir vāja, un man, lūk, šīs miesas ir vairāk nekā citiem, tādēj arī vājību vairāk. Tātad atzīsties — jūs abi mani aptīrījāt.
Princis Henrijs. Tā jau iznāk.
Falstafs. Saimniec, es tev piedodu. Ej gatavo brokastis, mili savu vīru, uzraugi sulaiņus un gādā par viesiem. Prātīgu valodu es vienmēr uzklausu. Tu redzi, esmu pilnīgi nomierinājies. Nu lūdzu, kusties taču beidzot!
Krodziniece aiziet
Nu, Hel, stāsti, kas jauns galmā! Kā ar to laupīšanu, zēn, vai viss nokārtots?
Princis Henrijs. Ak tu mans labais rostbif! Man arvien jābūt par tavu sargeņģeli. Nauda ir atmaksāta.
Falstafs. Man gan netīk atmaksāt. Divkāršs darbs.
Princis Henrijs. Izlīgu ar tēvu un drīkstu darīt, kas vien nāk prātā.
Falstafs. Tad pirmām kārtām izlaupi valsts mantas kambari un turklāt ar skubu.
Bardolls. To gan, milord.
Princis Henrijs. Es sagādāju tev vietu kājniekos, Džek.
Falstafs. Labāk jau patiktu jātniekos. Kur lai dabūju kādu, kas labi prot čiept? Tādu glītu zagli, tā gadu divdesmit divi. Esmu pavisam sausā. Nu, paldies dievam, šie dumpinieki citiem pāri nedara kā tikai godīgiem cilvēkiem. Par to viņiem gods un slava!
Princis Henrijs. Bardolf!
Bardolls. Jā, milord.
Princis Henrijs. Nogādā šo vēstuli manam brālim Džonam Lenkasteram, bet šo — lordam Vestmorlendam.
Bardolls aiziet.
Nu, Peto, zirgos, zirgos! Mums abiem vēl līdz pusdienai jāveic trīsdesmit jūdžu.
Peto aiziet.
Džek, rit pulksten divos pēcpusdienā ierodies pie
manis tempļa zālē.
Tur saņemsi tu pavēles un naudu,
Ko apgādāt un bruņot kareivjus.
Nu zeme liesmās, Persijs tronim draud.
Vai viņš, vai es, bet viens būs jāapraud.
Princis aiziet.
Falstafs.
Cik skaisti teikts, cik brašs nu mūsu Hels! Ei, saimniec, žigli dod ko iekost man, Lai vēders pilns, kad kara bungas skan!
Aiziet.