Uznāk Falstals un Bardolls.
Falstafs. Bardolf, steidzies pa priekšu uz Koventriju un piepildi man pudeli ar vīnu. Mūsu pulks tur maršēs cauri neapstādamies. Šovakar vēl jātiek Setonkol- fildā.
Baidolfs. Vai dosiet man naudu, virspavēlniek?
Falstafs. Nu, izliec, izliec savējo!
Bardolfs. ŠI pudele maksās vienu angelu.
Falstafs. Šo angelu paturi sev par pūlēm un, pat ja maksātu divdesmit, ņem visus, par kalumu es atbildu. Pasaki manam vietniekam Peto, lai gaida pie pilsētas vārtiem!
Bardolls. Klausos, virspavēlniek! Ardievu!
Aiziet.
Falstafs. Lai mani sauc par sālītu mencu, ja pašam man nav kauns no saviem kareivjiem. Karaļa pavēli par kareivju vervēšanu es izmantoju visnelietīgākā kārtā: simt piecdesmit kareivju vietā sagādāju sev vairāk nekā trīssimt mārciņu. Es iesaucu tikai bagātu saimnieku un turīgu laužu dēliņus, ņēmu saderinātus jaunekļus, kas jau divreiz uzsaukti, un bailīgus gļēvuļus, kam jau no bungu rīboņas bail kā no paša velna un kas šautenes blīkšķa baidās vēl vairāk nekā ievainota irbe vai aizšauta meža pīle. Izmeklējos memmes dēliņus, kam dūša krūtīs nav lielāka par kniepadatas galviņu. Tie visi atpirkās, un tagad visi mani karodznieki, kaprāļi, leitnanti, dižkareivji un ierindnieki ir īsti skrandu lāči, gluži kā nabaga Lācars sienas gleznā, kur bagātā vīra suņi laiza viņa strutas no vātim. Tie ir salašņas, kuri karadienestā nekad nav bijuši, — par zagšanu padzīti sulaiņi, jaunāko brāļu jaunākie dēli, paklīduši kroga puiši un izputējuši dzertuvju turētāji, vārdu sakot, ilgā miera un bezdarbības trumi, desmitreiz skrandaināki par sadriskātu karogu, un šādi vazaņķi man aizstās tos, kas atpirkušies. Var domāt, ka esmu sapulcējis simt piecdesmit pazudušu dēlu, kas patlaban kā nākuši no cūku ganīšanas un drabiņu strēbšanas. Kāds balamute sastapa mani ceļā un zobojās, ka esmu aptīrījis karātavas un salasījis pakārtos. Tādus putnu biedēkļus cilvēka acs nav vēl redzējusi. Koventrijai cauri ar tādiem neiešu, tas ir skaidrs. Šie nelieši velkas, it kā tiem kājas būtu važās. Un tiešām — lielākā daļa jau ari nāk taisni no cietuma. Visā manā rotā nebūs vairāk kā pusotra krekla. Un pat tas puskrekls sašūts no divām servjetēm un pārmests pār pleciem kā herolda bezrocis. Un tas veselais krekls, taisnību sakot, droši vien ir nozagts Sentolbenas saimniecei vai Daventrijas sarkandegunim krodziniekam. Bet tas nekas: uz žogiem atradīsies kreklu diezgan.
Ienāk princis Henrijs un Vestmorlends.
Princis Henrijs. Sveiks, uztūkušais Džek! Kā iet, cisu mais?
Falstafs. Ā, Hel! Un kā tev, blandoņa? Kāds velns tevi atdzinis Vorikšīrā? Ak, atvainojiet, cienījamais lord Vestmorlend. Es domāju, ka jūsu gaišība ir jau Šrūs- berijā.
Vestmorlends. Tiešām, ser Džon, pēdējais laiks tur būt, tāpat ari jums! Mani pulki jau ir tur. Starp citu, karalis mūs gaida ar nepacietību — būs jāmaršē visu nakti.
Falstafs. Ha! Par mani nebēdājiet — esmu nadzīgs kā runcis pie krējuma.
Princis Henrijs. Tieši tā — no lielas krējuma zagšanas tu jau esi pārvērties par sviestu. Bet saki, Džek, — kas tie par puišiem, kas tur šļūkājas aiz mums?
Falstafs. Mani puiši, Hel, manējie.
Princis Henrijs. Savu mūžu neesmu redzējis tik nožēlojamus salašņas.
Falstafs. Ha! Durkļiem būs labi diezgan — lielgabalu gaļiņa, lielgabalu barībiņa. Bedri tie pildis tikpat labi kā vislabākie. Visiem tāpat reiz jāmirst, draudziņ, mirstīgi ļautiņi vien esam.
Vestmorlends. Man liekas, ser Džon, ka tie pavisam vārgi un izkāmējušies — tīrie badmiras!
Falstafs. Kur tadi vārguļi radušies, dieva vārds, nezinu, bet badoties tie gan nav no manis mācījušies.
Princis Henrijs. No tevis jau ne, varu apzvērēt. Ja vien par badmiru nesauc tādu, kam uz ribām tauku kārta trīs pirkstu biezumā. Bet pasteidzies, draugs, — Persijs ir jau cīņas vietā.
Falstals. Vai karalis jau nometni uzcēlis?
Vestmorlends. Jā, ser Džon. Es baidos, ka mēs aizkavējamies pārāk ilgi.
Falstafs.
Es steigšos, ser,
Kā viesis izsalcis un tūļīgs karotājs,
Kas dzīrēs pirmais klāt, bet kaujā pēdējais.
Visi aiziet.