Uznāk karalis Henrijs, princis Henrijs, princis Džons, sers Volters Blants un Falstals.
Karalis Henrijs.
Cik asiņaina saule šodien aust Aiz ziliem, mežu klātiem pakalniem! Un diena bālst no baigā spīduma.
Princis Henrijs.
Bet koku lapu drūmā šalkoņa Un vēja žēlās elsas sludina, Ka diena drūma būs un vētraina.
Karalis Henrijs.
Vējš tikai zaudētāju bēdas vāc, Jo tos, kas uzvar, skumjas nenomāc.
Tauru skaņas. Uznāk Vusters un Vernons.
Ko jūs, lord Vuster? Ak, cik bēdīgi, Ka sastopamies mēs kā naidnieki. Jūs manu uzticību pievīlāt, Jūs spiedāt novilkt ērtās miera drēbes, Tērpt vecos kaulus dzestrā tēraudā. Ai, tas ir skumji, milord, tas ir skumji!
Ko teiksiet jūs? Vai gribat atraisīt
So nelietīgā kara rupjo mezglu
Un atkal padevības ceļu iet,
Kur jūsu zvaigznei mirdzums bij tik spožs?
Vai negribat kā svelmains meteors
Vairs briesmu zīme būt, kas pareģo
Un postu nes vēl nedzimušiem laikiem?
Vusters.
Es lūdzu, valdniek, mani uzklausīt! Labprāt es atlikušās mūža dienas Kā krelles klusā mierā virknētu. Es apzvēru, ka man līdz šim nekad Nav nācis prātā meklēt sadursmi.
Karalis Henrijs.
Nav nācis prātā? Kurš tad lauza mieru?
Falstafs. Dumpība gulēja uz ceļa, viņš to atrada un pacēla.
Princis Henrijs. Klusē, tu pastētes pikuci, klusē!
Vusters.
Jums bija labpaticis, majestāt, No manis novērst labvēlīgo skatu Un manu namu gremdēt neziņā. Mēs bijām sirsnīgākie draugi jums, Es jūsu labā lauzu amatzizli, Es zirgu vienās putās nodzinu Un steidzos jūsu roku noskūpstīt. Es toreiz biju valstī cienīts vīrs, Bet jūs vēl nabags, nelaimīgs un zems. Mans brālis, viņa dēls un arī es — Mēs, briesmām spītēdami, drosmīgi Jums mājas atdevām un dzimteni. Jūs Donkasterā devāt zvērestu, Ka jums nekādu ļaunu nodomu Pret valsti nav, bet tik vien vēlaties Kā pārņemt mantojumā hercogisti.
Mēs palīdzējām jums. Un tad tūlīt
Pār jums ar straumēm laime sāka līt
Un slavas plūdi auga augumā,
To sekmējām gan mēs, gan pārestības - -
Varbūt tik šķietamas un pelnītas, •—
Ko untumainais laikmets sniedza jums.
Turklāt vēl spēcīgs pretvējš sacēlās
Un cīņās pagurušo Ričardu
Tik ilgi aizturēja Īrijā,
Līdz angļi domāja, ka viņš jau miris.
Tad jūsu godkārīgie centieni
Pa liktenīgo priekšrocību tiltu
Uz izdevības krastu pārcēlās,
Kas kronēja jūs nepretodamās.
Jūs aizmirsāt mums dotos zvērestus;
Mums — jūsu aizgādņiem — jūs atmaksājāt
Kā ķauķim nepateicīgs dzeguzēns,
Kas svešā ligzdā visu nomākt grib.
Tā mūsu paspārnē jūs kļuvāt varens,
Pat nedrīkstējām jums vairs tuvoties
Aiz bailēm, ka jūs neaprijat mūs.
Lai glābtos, bijām spiesti žigliem spārniem
No jūsu acīm bēgt un spēkus vākt,
Lai pretī stātos jums ar ieročiem,
Ko izkalāt ar lauztiem zvērestiem,
Ar pārestībām, draudiem, asumu
Un seno solījumu laušanu.
Karalis Henrijs.
Tas lasīts baznīcās un izkliegts tirgos, Lai dumpja svārkiem būtu spilgtas krāsas, Kas patīk vientiešiem un ubagiem. Tie priecājas par katru jucekli. Kur kņada, burzma, ielas jaunumi, Tur tūdaļ muļķu pūlis pulcējies, Kas stulbi blenž un kāri tenkas rij. Nekad nav dumpim trūcis lētu krāsu, Ko savus klauna ratus apgleznot, Un skrandaiņu, kas nemierā ar visu Un badīgi pēc juku laikiem alkst.
Princis Henrijs.
Ja kauja notiks, tad par dārgu maksu,
Jo daudzu siržu straujā skrēja rims
Uz cīņas lauka. Sakiet Persijam,
Ke Velsas princis atzīst viņa slavu,
Ko visi pauž. Ja nikna dumpja sēkla
Nav, kā es ceru, viņā uzdīgusi,
Tad jāsaka, ka nav vairs otra vīra,
Tik jauneklīgi drosmīga un braša,
Tik izveicīga, sparīga kā viņš,
Kas mūsu laikus varoņdarbiem rotā.
Bet sev par kaunu pašam jāatzīstas,
Ka bruņnieks esmu bijis nevīžīgs.
Man prieks, ka Persijam tik cildens vārds,
Ko nevīstoši slavas lauri vij,
Kas kaujaslaukā asnus dzinuši.
Lai velti neplūst angļu asinis,
Es gribu likteņroku pārbaudīt
Un cīnīties ar Persiju tūlīt.
Karalis Henrijs.
Mēs piekrītam, ja princis vēlas tā,
Kaut gan pret to mums daudz kas iebilstams.
Nē, Vuster, nē, mēs mīlam tautu, mīlam
Pat tos, kas mulsi seko Persijam.
Un, ja tie pieņems mūsu žēlastību,
Tad viņš un tie, un jūs, un visi citi
Būs atkal draugi man un viņiem es.
To sakiet brālēnam un ziņojiet,
Ko Persijs izlēmis. Ja nepiekāpsies,
Tad barga atmaksa un drausmīgs sods
Veiks to, kas tiem ir veicams. Tagad ejiet!
Mēs negribam vairs dzirdēt ierunas.
Mēs sniedzam savu draudzību labprāt;
Vai pieņemsiet — to varat pārdomāt.
Vusters un Vernons aiziet.
Princis Henrijs.
Es varu apzvērēt, ka nepieņems, Jo Karstpiesis un Daglass gatavi Iet cīņā vai pret visu pasauli.
Karalis Henrijs.
Un tādēļ, vadoņi, pie saviem pulkiem! Kad pienāks atbilde, mēs sāksim kauju, Dievs stāvēs klāt, jo taisnība ir mums!
Visi aiziet, paliek princis Henrijs un Falstals.
Falstals. Hel, ja tu kaujaslaukā redzi, ka esmu nolicies gar zemi, lūdzu, aizsedz mani ar savu augumu, tas taču ir drauga pienākums.
Princis Henrijs. Tev šādu draudzību var pierādīt tikai milzis. Noskaiti pātarus un dzīvo vesels.
Falstals. Hel, es vēlētos, kaut varētu likties uz auss un viss jau būtu nokārtots.
Princis Henrijs. Ai Džon, tu nu gan esi dievam nāvi parādā.
Aiziet.
Falstafs. Nav vēl maksas laiks, un maksāt pirms termiņa man nenāk ne prātā. Kāpēc steigties, ja vēl neprasa? Varētu iebilst: gods dzen mani cīņā. Bet ja nu aizdzen uz viņu sauli? Kas tad? Vai gods var pielikt zaudētu kāju? Nevar. Vai atdos roku? Neatdos. Vai noņems brūcei sāpi? Nenoņems! Tatad gods ir vājš dziedinātājs? Bez šaubām. Kas tad ir gods? Vārds. Kas tad ir šis vārds «gods»? Gaiss. Tukšs gaiss. Smalka lēse! Kam ir gods? Vai tam, kas trešdien mira? Vai viņš to vēl jūt? Nejūt. Vai viņš dzird? Nedzird. Tātad gods nav samanāms? Vismaz mirušiem nav. Bet vai tas dzīvo kopā ar dzīvajiem? Nedzīvo. Kāpēc nedzīvo? Mēlnesība to nepieļauj. Tātad goda man nevajag. Gods nav nekas vairāk kā uz ratu pakaļas uzgleznots ģerbonis, un ar to mans katķisms beidzas.
Aiziet.