Ienāk Vusters un Vernons.
Vusters.
Ser Ričard, nē! Mans brālēns nedrīkst zināt, Cik labvēlīgs mums bija karalis.
Vernons.
Tas viņam jāzina.
Vusters.
Tad mēs pagalam, Jo tas nav iespējams, tas nevar būt, Ka valdnieks ari turpmāk mīlēs mūs! Nē! Savām aizdomām viņš krāties Jaus Pa pilienam, līdz pilns būs indes kauss, Un pienāks laiks šo kausu pasniegt mums. Jo aizdomas arvien ir nomodā Un nodevējam uzticas kā lapsai, Kas, kaut gan rāmi savā sprostā sēž, Tak nemēdz atmest viltus tikumu. Mēs varam līksmi būt vai skumīgi, It visu iztulkos par ļaunu mums, Un dienas ritēs mums kā barokļiem: Jo rūpīgāk mūs kops, jo tuvāk gals. Var aizmirst to, ko Persijs grēkojis, — Gan jaunība, gan karstās asinis, Pat viņam dotais pavārds Karstpiesis Sim pārdrosim par labu liecina. Par viņa grēkiem jāatbild būs man Un viņa tēvam — mēs to audzinājām. Mēs — visu ļaundarību cēloņi — Bez žēlastības tiksim sodīti. Lūk, tādēļ Persijam nav jāzin viss, Ko karalis mums tika solījis.
Vernons.
Jūs varat teikt, kā šķiet jums pareizāk, Es piebalsošu. Lūk, jau Hotspers nāk.
Ienāk Hotspers un Daglass.
Hotspers.
Mans tēvocis jau še. Nu Vestmorlendu Var atsvabināt. Tēvoc, kādas vēstis?
Vusters.
Uz kauju valdnieks izaicina mūs. Daglass.
Lai Vestmorlends nes atbildi: uz kauju!
Hotspers.
Lord Daglas, ejiet! Sakiet viņam tā!
Daglass.
Dievs sodi! To es darīšu labprāt!
Aiziet.
Vusters.
Par žēlošanu karalim nav prātā.
Hotspers.
Vai lūdzāties, lai žēlo? Pasarg' dievs!
Vusters.
Es laipni teicu mūsu sūdzības, Bet visu noliedza šis liekulis Un melis, kas vēl saucas karalis. Mēs esot tie, kas viņu nodevuši, — Viņš izraus mūs no sirds kā nezāli.
Daglass nāk atpakaļ.
Daglass.
Pie ieročiem! Uz kauju! Karalim Es sviedu sejā kaujas izsaukumu, Ko mūsu ķīlnieks Vestmorlends nes turp. Nu karalis ar steigu dosies šurp.
Vusters.
Jūs, brālēn, Velsas princis izsauca Uz divkauju, un karalis tam piekrīt.
Hotspers.
Kaut būtu jāizšķir šī kauja mums! Kaut nāve klātu savu šķidrautu Tik man un princim, neskarot nemaz Vēl citas alku pilnas dzīvības. Bet kā viņš izsauca? Ar izsmieklu?
Vernons.
Nekad es nebiju vēl dzirdējis, Ka izsauc divkaujā tik lēnīgi. Tā tikai brālis brāli aicina, Lai miermīlīgi spēkiem mērotos. Ar goddevību runādams par jums, Viņš skaistos vārdos jūsu slavu pauda, Pēc kārtas uzskaitīdams nopelnus: Tie esot augstāki par uzslavu, Kas liekas maza samērā ar tiem; Un beidzot iznesās kā princis īsts: Viņš, kautri sarkdams, minēja pats sevi Un rātni pēla savu laiskumu, Ka reizē divas lomas uzņēmies — Gan skolotājs, gan viņa audzēknis. Pēc tam viņš noklusa. Es galvoju, Ja viņš šo naida dienu pārdzīvos, Tad angļu zemei ausīs cerība, Kas dienās būs tik spoža kā nekad.
Hotspers.
Tu iemīlējies prinča ākstībās. Tik paklīdis un izlaidīgs kā šis Nav dzirdēts gan neviens. Bet, lai nu kā, Pirms rieta manas kareivīgās rokas Slēgs princi savos dzelzu skāvienos Un mani glāsti liks tam nodrebēt. Bet pietiks liekas runas skandināt —
Es mēdzu šķēpu, nevis vārdus sviest. Pie ieročiem! Uz kauju, kareivji! Tur paši kaldiniet sev likteni!
Ienāk vēstnesis.
Vēstnesis.
Milord, man jānodod jums vēstule.
Hotspers.
Nav vaļas lasīt to. Ai mani kungi! Cik gaužām īss ir mūsu dzīves laiks! Bet, nelietīgi pavadīts, šis īsums Ir pārāk garš pat tad, ja dzīvība Uz pulksteņrādītāja sēdētu Un pārtrūktu, tiklīdz kā stundu sit. Ja dievs mums dzīvot lems, tad dzīvosim, Lai mums pie kājām liektos karaļi, Ja mirt, tad varoņnāvē viņiem līdz! Par taisnību ja kaujas zobens celts, Tas vīra rokā paliks tīrs kā zelts.
Ienāk otrs vēstnesis.
Vēstnesis.
Uz cīņu, lordi! Naidnieks tuvojas!
Hotspers.
Paldies tev, draugs, ka mani pārtrauci, Jo runāt nav mans arods. Teikšu tikai: Lai katris dara to, kas viņa spēkos! Es kaujas šķēpu izvelku no maksts. Drīz cildenāko vīru asinīs Sis asmenis vēl cietāks rūdīsies. Mans sauciens: cerība! Uz priekšu, Persij! Lai kara tauru cēlās balsis skan! Draugs draugu vēlreiz cieši apkampsim, Jo jūtas izpaust šādā drauga mīlā Vairs dažam labam nebūs lemts nekad.
Tauru skaņas. Visi apkampjas un aiziet.