Parādās karaļa pulki. Kara troksnis. No pretējām pusēm uznāk Daglass un sers Volters blants.
Blanls.
Kas esi tu, ja allaž kaujaslaukā Man pretī stājies, it kā mana galva Tev slavas laurus solītu?
Daglass.
Tad zini:
Mans vārds ir Daglass; dzenos pakaj tev, Jo man ir teikts, ka esi karalis.
Blants.
Tev sacīts pareizi!
Daglass.
Lords Stafords dārgi maksāja par to, Ka stipri līdzīgs bija karalim. Mans šķēps ir krāsots viņa asinīm. Nu, Henrij, tava reize pienākusi!
Blants.
Nē, augstprātīgais skot, es nepadošos. Es esmu karalis un atriebšos Par lordu Stafordu.
Abi cīnās. Blants krīt. Uznāk Hotspers.
Hotspers.
Ak Daglass! Ja tu Holmedonā būtu Tā cīnījies, es skotus neveiktu.
Daglass.
Viss galā! Uzvara! Lūk, karalis Guļ nāves miegā jau.
Hotspers.
Kur?
Daglass.
Še.
Hotspers.
Vai šis? Nē, Daglas, es šo seju pazīstu: Tas drosmīgs bruņinieks, sers Volters Blants, Kas bruņojies tāpat kā karalis.
Daglass.
Tā bij tev beigties, muļķa dvēsele! Tev dārgi maksā aizlienētais gods. Kam sacīji, ka esi karalis?
Hotspers.
Se daudzi tērpti karaliskos svārkos.
Daglass.
Mans zobens zvēr bez žēlastības šķelt It visus karaļsvārčus, visu svītu, Līdz trāpīs pašu cēlo karali.
Hotspers.
Uz izšķirošo cīņu, draugs! Aiziet! Tik asins straumēs kara laime zied.
Abi aizsteidzas. Kaujas troksnis. Uznāk Falstals.
Falstafs. Londonas krogā varēja izlavīties bez samaksas, bet še nespruksi nekur. Se nepieraksta uz krīta, bet iecērt tev parādu taisni paurī. Pag! Kas tad tur? Sers Volters Blants! Te nu bija tava godība! Tukša iedoma, nekas vairāk! Ak, esmu tā sakarsis kā kausēts svins un tikpat smags arīdzan. Lai dievs pasarga manu miesu no svina, tā jau diezgan ko stiept paša smagumu. Es aizvedu savus diedelniekus turp, kur tiem sadeva piparus. No simt piecdesmit dzīvi vēl tikai trīs, un arī tiem nu līdz sava nožēlojamā mūža galam būs jāubago pie pilsētas vārtiem. Bet kas tur nāk?
Uznāk princis Henrijs.
Princis Henrijs.
Tu stāvi dīkā? Dod man savu šķēpu! Daudz krietnu vīru neatriebti guļ, Un uzpūtīgo ienaidnieku zirgi Tos mīda asiem pakaviem. Es lūdzu, Dod savu šķēpu man!
Falstafs. Ak Hel, lūdzu, ļauj man atvilkt elpu. Turku varonis Gregors nekad nav karalaukā kāvies tik varonīgi kā es šodien. Persijam jau sadevu savu tiesu: nu viņš ir pievārēts.
Princis Henrijs.
Ak pievārēts? Bet kurš tad apkārt klīst, Lai nonāvētu tevi? Aizdod šķēpu!
Falstals. Nē, dieva dēļ, ja Persijs vēl dzīvs, tad tu šķēpu nedabūsi. Ja gribi, ņem manu pistoli.
Princis Henrijs.
Tad dod man to! Ko? Tā vēl maksti?
Falstafs. Jā, Hel, un karsta jo karsta! Tā spēj veselu pilsētu noslaucīt no zemes virsas!
Princis no Falstala maksts izvelk pudeli vīna.
Princis Henrijs.
Vai tagad laiks ir dumjām ākstībām?
Met Falstalam ar pudeli un aiziet.
Falstafs. Labs ir! Ja Persijs vēl dzīvs, tad gan viņam sadošu. Ja viņš gadīsies man pa ceļam, lai nāk vien, bet, ja nenāk un viņam ceļā stājos es, tad viņš mani sakapās kā karbonādi. Netīkoju tāda ņergas goda.
kāds ir seram Blantam. Tad jau labāk tā pati plikā dzivība. Ja nu spēšu to paglābt, tad labi, ja ne — gods nāks nelūgts, un tad ir beigas!
Aiziet.