Cīņas troksnis. Uznāk karalis, princis Henrijs, princis Džons Lenkasters un grāls Vestmorlends.
Karalis Henrijs.
Es lūdzu, Henrij! Tagad tel'ī ej, Jo asinis tev pārāk stipri plūst. Tu viņu pavadīsi, Džon.
Princis Džons.
Es ne!
Vispirms man pašam vajag asiņot.
Princis Henrijs.
Es lūdzu, atstājiet mūs, majestāt, — Bez jums var jūsu draugiem atslābt spars.
Karalis Henrijs.
Es steigšos turp. Bet jūs, lord Vestmorlend, Uz telti ievainoto aizvediet.
Vestmorlends.
Mans princi, nāciet, aizvedīšu jūs.
Princis Henrijs.
Ko, mani vest? Nav vajadzīgs man palīgs. Lai pasarg' dievs! Vai nieka brūces dēj Drīkst Velsas princis atstāt kaujaslauku, Kur zemes zieds gu] pīšļos sabradāts Un nodevība asins dzīres svin!
Princis Džons.
Mēs pārāk ilgi kavējamies še.
Nāc, steigsimies, kur pienākums mūs sauc!
Princis Džons un Vestmorlends aiziet.
Princis Henrijs.
Es apbrīnoju tevi, Lenkaster, Tavs drošais gars spēs varoņdarbus veikt. Līdz šim es tevi mīlēju kā brāli, Bet tagad vairāk nekā sevi pats.
Karalis Henrijs.
Pats redzēju, ka viņš pat Persijam Ar tādu drosmi grieza krūtis pretī, Kā nebij sagaidāms no jauna zēna.
Princis Henrijs.
Šis zēns mums visiem iedveš jaunu sparu!
Aiziet. Uznāk Daglass.
Daglass.
Ko? Vēl viens klāt? Tie aug kā pūķa galvas. Es esmu Daglass, liktenīgs ikvienam, Kas karaļkrāsu nes. Kas esi tu, Ka grasies izlikties par valdnieku?
Karalis Henrijs.
Es esmu valdnieks. žēl, ka tev līdz šim Tik manas ēnas bija jāsastop. Man divi dēli ir, kas meklēt meklē Pa kaujaslauku Persiju un tevi; Par laimi tagad sastapāmies mēs. Es cīņu uzņemos! Nu, aizstāvies!
Daglass.
Man bail, ka ari tu tik māns vien esi; Bet redzu: stāja tev ir karaliska. Lai būtu tu kas būdams, esmu drošs — Ka tevi veiks mans cirtiens uzvarošs.
Abi cīnās. Kad karalis apdraudēts, piesteidzas princis Henrijs.
Princis Henrijs.
Cel augšā galvu, skotu nelieti, Ja ne, tad nepacelsi vairs nekad! Man spēku dod to cēlo vīru gars, Ko nokāvi, — Blants, Sirlejs, Stafords. Nu Velsas princis grib tev pretī stāt. Viņš nesola, kur negrib samaksāt.
Abi cīnās. Daglass bēg.
Urā! Milord, vai neesat ievainots? Lords Gavsejs palīgspēkus pieprasa Un Kliftons arī. Tūdaļ steigšos turp.
Karalis Henrijs. Pag, atvelc elpu! Tu izkliedēji ļaunās aizdomas. Šī varonīgā cīņa pierāda, Cik dārga tev ir mana dzīvība.
Princis Henrijs.
Ak dievs, cik daudz man pāri nodarīts! Diendienā stiprs tenku tīkls tīts, Ka es jums nāvi vēlot. Ja tā būtu, Man vajadzēja ļaut, lai Daglass cērt. Viņš jūs daudz ātrāk šķirtu no šīs zemes Kā visas nāves zāles pasaulē, Man aiztaupīdams nodevēja vārdu.
Karalis Henrijs.
Steidz talkā Kliftonam, es — Gavsejam.
Aiziet. Uznāk Hotspers.
Hotspers.
Ja nemaldos, tu esi princis Henrijs.
Princis Henrijs.
Tik nedomā, ka gribu sevi noliegt!
Hotspers.
Mans vārds ir Persijs.
Princis Henrijs.
Tātad manā priekšā Stāv pats visdrosmīgākais dumpinieks. Es — Velsas princis; Persij, nedomā Ar mani turpmāk slavā dalīties, Jo divi zvaigznēm viena ceļa nav, Nedz vienai valstij divu valdnieku.
Hotspers.
Tas nedrīkst būt; nu brīdis pienācis, Kad vienam jākrīt. Ceru, ka tavs vārds Tikpat daudz kara slavas gūs kā mans!
Princis Henrijs.
Daudz vairāk gūšu, pirms mēs šķirsimies, Jo slavas zieds, kas tavu galvu rotā, Man jāplūc sev un jāpin vainagā.
Hotspers.
Šo lielību vairs ilgāk nevar ciest!
Abi cirtās. Uznāk Falstals.
Falstals. Tā, Hel, sadod viņam! Zvel! Nē, es teikšu, tā vairs nav bērnu spēle!
Atgriežas Daglass un uzbrūk Falstalam. Falstals krīt zemē un izliekas par mirušu. Daglass projām. Hotspers ievainots krīt.
Hotspers.
Vai, Henrij! Tu man atņem jaunību! Man trauslās dzīvības ir mazāk žēl
Kā slavas, kura jāatdāvā tev. Par miesu dziļāk ievainots mans gods, Un gods ir dzīves vergs, bet mūsu dzīve Ir laika āksts, un laiks var liecināt, Ka viss šai saulē iznīcībai lemts. Es spētu pravietot, bet jau par vēlu — Man mēle stingst no nāves saltās dvesmas. Nu, Persij, kļūsti pīšļi vien un ēsma . . .
Mirst.
Princis Henrijs.
Un ēsma tārpiem, drošsirdīgais Persij! Ardievu, dižā sirds! Kā irst un sarūk Nu tavas godkārības pavedieni! Sai miesā mājoja tik varens gars, Pat karaļvalsts par šauru likās tam. Nu pietiks divi soļi smilšu zemes, Kas tavas izdzisušās miesas segs Un drosmību, kas līdz ar tevi mirst. Ja tu vēl spētu sajust laipnību, Tad kautrētos es savas jūtas paust: Uz tavas sakropļotās sejas klāju Šīs goda lentas, tevi cildinot. Ardiev'! Ņem slavu debesīs sev līdz! Lai negods līdz ar miesu kapā dus, Par to tavs kapa uzraksts nepaudīs!
Ierauga Falstafu guļam.
Kā — vecais draugs? Vai nav šai miesas būvē Vairs dzīves dzirksts? Vai nevarēja krist Kāds cits, daudz krietnāks vīrs? Bet kālab tu? Man tava nāve sāpētu vēl vairāk, Ja es kā senāk tik pēc baudas tiektos! Daudz cēlu vīru šodien krita mums, Bet še vissmagākais ir zaudējums. Drīz likšu tevi iezārkot; līdz tam Še pīšļos guli blakus Persijam.
Aiziet.
Falstafs,
lēnām uzceldamies.
Iezārkot? Ja tu šodien mani iezārko, tad rit vari iesālīt un iepiparot arī. Ka tevi jods! Bija pēdējais laiks izlikties par mironi, jo citādi trakais skotu kauslis mani tiešām pataisītu par tādu! Izlikties? Es melšu, es nebūt neizlikos: mirt, lūk, tas ir izlikties, jo mironis ir tikai tāds viltus cilvēks — tam trūkst cilvēka dzīvības; bet izlikties par mirušu, lai glābtu dzīvību, — to es saucu par īstu un pilnīgu dzīvības izpausmi. Varonības labākā daļa ir apdoms, un šī labākā daļa glāba man dzīvību. Kaut tu izčibētu! Man bail no spridzīgā Persija, kaut gan viņš miris. Ja nu arī viņš izliekas, tāpat kā es, un kuru katru brīdi celsies augšā? Man šķiet, viņš izlikšanās lomu notēlos vēl labāk. Tādēļ nogādāšu viņu drošībā, jā, un tad apgalvošu, ka pats viņu nonāvēju. Kāpēc viņš nevar uzcelties tāpat kā es? Nekas nevar pret mani liecināt, tikai acis, un še neviena acs mani neredz.
Dur viņam.
Tā, draudziņ, ar jaunu vāti ciskā tu tagad nāksi man līdz.
Ņem Persiju uz pleciem.
Ienāk princis Henrijs un princis Džons.
Princis Henrijs.
Nāc, brāl! Tu savu jauno zobenu Kā varon's iesvētīji.
Princis Džons.
Kas tad še? Tu sacīji, ka resnais Džeks ir beigts!
Princis Henrijs.
Te, asnīm noplūdīs, viņš gulēja. Jel teic — vai esi dzīvs vai tikai spoks, Kas māna acis? Lūdzu tevi, runā! Mēs acīm neticam, ja ausis nedzird: Vai esi tas, par ko tu izliecies?
Falstafs. Jā, esmu gan, jo neesmu nekāds spoks, un, ja es neesmu Džeks Falstafs, tad sauc mani kaut vai par ģeķi! Lūk, še jums Persijs.
Met līķi zemē.
Ja jūsu tēvs grib man parādīt mazliet goda, lai rāda! Ja ne, lai nākošo Persiju nonāvē viņš pats! Es ceru tikt par grāfu vai hercogu, tas nu ir skaidrs!
Princis Henrijs. Bet Persiju taču es pats nonāvēju un redzēju, ka tu esi miris.
Falstafs. Tā? Vai tiešām? Ak dievs, kā meli sagandējuši visu pasauli! Tev taisnība: es gulēju zemē bez elpas un viņš arīdzan, un tad abi mēs vienā acumirklī cē- lāmies augšā un kāvāmies kādu stundu pēc Srūsbe- rijas pulksteņa. Ja gribi man ticēt, tad tici, ja ne, lai grēks krīt uz galvu tiem, kam pienākas atalgot varonību. Vēl mirdams saukšu, ka brūci ciskā cirtu es! Ja šis vīrs būtu dzīvs un gribētu to noliegt, tad viņam būtu jāaprij mans zobena gals.
Princis Džons.
Nav dzirdēts vēl tik savāds notikums. Princis Henrijs.
Tik savāds vīrs gan arī manīts nav. Nes nastu cēli prom uz saviem pleciem! Ja meli tevi slavas tronī ved, Tad es to rotāšu ar vārdu vītnēm.
Tauru skaņas.
Jau taures vēsta mūsu uzvaru. Nāc, pakāpsimies kalnā palūkot, Kurš draugs vēl dzīvs, kurš nāves rokās dots. Princis Henrijs un princis Džons aiziet.
Falstafs. Un es tiem pakal saņemt savu algu. Kas algo mani, to lai algo dievs! Ja cieņā augs mans vārds, lai miesas svars man dilst! Es šķīstīšos, atteikšos no vīna un sākšu kārtīgu dzīvi, kā goda vīram klājas.
Aiziet.