Tauru skaņas. Uznāk karalis Henrijs, princis Henrijs, princis Džons, grāls Vestmorlends; Vusters un Vernons kā gūstekņi.
Karalis Henrijs.
Tā dumpja gars arvienu saņem sodu. Vai nesolījām, ļaunprātīgo Vuster, Ar visiem izlīgt, piedot žēlīgi? Bet tu to sagrozīji otrādi Un nekrietni mūs visus piekrāpi. Trīs bruņnieki no mūsu puses krita, Viens cienīts grāfs un milzums kareivju, Tie visi būtu dzīvi vēl šobrīd, Ja tu kā kristīgs cilvēks būtu nesis Starp mūsu pulkiem patiesības vēsti.
Vusters.
Es darīju, ko apdomība lika, Un pacietīgi gaidu likteni, Kas piemeklē tik neatvairāmi.
Karalis Henrijs.
Tev, Vuster, nāves sods, tev, Vernon, arī; Par citiem vainīgiem vēl padomāsim.
Sardze aizved Vusteru un Vernonu.
Kas jauns uz kaujaslauka noticis?
Princis Henrijs.
Kad brašais skots lords Daglass redzēja, Ka šodien laime novēršas no viņa, Ka Persijs nonāvēts un viņa ļaudis Aiz bailēm mūk, pats arī metās bēgt, Bet nogāzās no klints un sasitās, Un tūdaļ krita vajātāju rokās. Viņš manā teltī. Majestāti lūdzu Dot viņu manā rīcībā.
Karalis Henrijs.
Labprāt.
Princis Henrijs.
Džon Lenkaster, mans brāli, tevi lūgšu
So goda pilno darbu izpildit:
Tu ej un atlaid viņu brīvībā;
Lai iet, kur grib, bez izpirkšanas maksas.
Ar savu cīņas drosmi viņš mums māca,
Ka varonīgus darbus vajag cienīt
Pat pretinieka krūtīs.
Princis Džons.
Šo cēlas augstsirdības pilno darbu Ne mirkli nekavēšos izpildīt.
Karalis Henrijs.
Tad atliek karaspēku sadalīt:
Džon tu, mans dēls, un brālēn Vestmorlend,
Jūs abi dodieties bez kavēšanās
Pret virsbīskapu un Nortumberlendu,
Kas lielā steigā bruņojas pret mums.
Bet, mēs ar princi Henriju uz Velsu
Pret Glendoveru un pret grāfu Mārču
Ja metīsimies cīņā spara pilni,
Tad ātri apspiedīsim dumpja vilni.
Lai pulkus vada neatlaidība,
Līdz lielo cīņu kronē uzvara.