Vorkvorta. Nortumberlendas pils priekšā. Ienāk Tenka, tērps tai viscaur nozīmēts ar mēlēm.
Tenka.
Tad klausieties! Kurš bāzis ausis ciet,
Kad Tenka skaļā balsī runāt sāk?
No austrumiem līdz gurdiem rietumiem
Vējš mani nes kā naskais pasta zirgs,
Lai vēstīju, kas notiek pasaulē.
Uz manas mēles allaž meli sēž,
Un tos es saku visās valodās,
Ar baumām ļaudīm ausis piebāžot.
Par mieru runāju, kad ienaids, slēpts
Zem smaida maskas, plosa pasauli.
Kurš cits kā tikai Tenka, tikai es
Uz pretošanos vīriem posties liek
Un, kaut gan citu bēdu smagums māc,
Par karu un par varmācību melš,
Lai gan nemaz tā nav? Ir tenkas — taure,
Ko aizdomas un minējumi pūš.
Tik vienkārši un viegli to ir pūst,
Ka pūlis, daudzgalvainais briesmonis,
Stulbs, mūždien mainīgs, mūždien nemierīgs,
Var to pie lūpām likt. Bet kādēļ man
Ir, ļaudīm redzot, sevi jāgraiza?
Jūs gribat zināt, kādēļ Tenka še?
Es steidzos vēstīt, ka ar uzvaru
No Srūsberijas laukiem Henrijs nāk.
Tur jauno Hotsperu viņš sakāvis,
Ar viņa paša ļaužu asinīm
Tā sacelšanās liesmu apdzēsdams.
Bet kādēļ patiesību atklāju?
Man vajadzēja teikt, ka Monmausu
Ar šķēpu Hotspers nonāvējis ir
Un karalis ir galvu svaidīto
Kā nāves meslu devis Daglasam.
So vēsti skandināju pilsētās
No Šrūsberijas karajnometnes
Līdz ķirmju sagrauztajam mājoklim,
Kur guļ Nortumberlends un izliekas, ka slims.
Viņš Hotsperam ir tēvs. Nāk vēstneši
Un gurdi teic, ko es jau sacīju.
Tiem tīk ar saldiem meliem lūpās steigt,
Kaut labāk skarbu patiesību teikt.
Aiziet.