Ienāk lords Bardolls.
Lords Bardolls.
Ei, kas te sarga vārtus?
Vārlnleks atver vārtus.
Kur ir grāfs?
Vārtrtieks.
Kā man jūs pieteikt?
Lords Bardolfs.
Ej un pasaki, Lords Bardolfs ir pie viņa ieradies.
Vārtnieks.
Mans kungs patlaban pastaigājas dārzā. Ja labpatīk pie vārtiem pieklauvēt, Viņš pats jūs ielaidīs.
Lords Bardolls.
Lūk, grāfs jau nāk.
Ienāk Nortumberlends.
Nortumberlends.
Kas jauns, lord Bardolf? Tagad brīža nav, Kad netiek pastrādāts kāds asinsdarbs. Laiks šausmīgs! Ienaids brāž kā zirgs, Kas beidzot izlauzies no steliņģa Un ceļā visu samin.
Lords Bardolfs.
Dārgo grāf, No Šrūsberijas drošas ziņas ir.
Nortumberlends. Kaut būtu labas!
Lords Bardolfs.
Labāku vairs nav. Pats karalis ir smagi ievainots, Un jūsu dēlam laime bijusi — Viņš nonāvējis princi Hariju. Sers Daglass abus Blantus nodūris, Bet Stafords, Vestmorlends un princis Džons No kaujaslauka lapās laidusies. Sers Džons, šis resnais lamzaks, gan ir dzīvs, Bet jūsu dēla gūstā. Ak, kas tā Par cīņu, kāda spoža uzvara! Nav tāda pārsteigusi pasauli, Kopš miris Cēzars.
Nortumberlends.
Kā jums zināms tas? Vai bijāt Srūsberijā? Redzējāt?
Lords Bardolls.
Man stāstīja to aculiecinieks, Kāds augstmanis, tik tiešām goda virs. Viņš tikai svētu patiesību teic.
Nortumberlends.
Rau, tur nāk Trevers, kalps, kas otrdien Pēc jaunām ziņām tika aizsūtīts.
Lords Bardolfs
Milord, es viņam garām pajāju, Un Trevers tikai to var pastāstīt, Ko viņš no manas mutes dzirdējis.
Ienāk Trevers.
Nortumberlends.
Nu, Trever, kādus jaunumus tu nes?
Trevers.
Ar labām ziņām griezties atpakaļ Man ceļā lika sers Džons Emfrevils. Zirgs tam ir naskāks, garām aizdrāza, Te skatos — viņam pakaļ joņo cits. Tas bridi ļāva zirgam atpūsties, Uz Česteru man ceļu prasīja. Es jautāju, kas Srūsberijā jauns. Jau esot sacelšanās apspiesta, Auksts esot kļuvis piesis Persijam. To teicis, pavadu vīrs atlaida, Uz priekšu saliecās un iecirta Ar piešiem nodzītajam lopiņam. Vairs negaidīdams, ko es vaicāšu, Prom šāvās strauji, it kā grasītos Viņš ceļu izārdīt.
Nortumberlends.
Vai teica viņš, Ka Persijam ir piesis kļuvis auksts? Ka Karstais Piesis Aukstā pārvērties Un dumpis apspiests?
Lords Bardolfs.
Klausieties, milord. Ja uzvaru nav guvis jūsu dēls, Es visus īpašumus atdošu Par vienu zīda auklu, goda vārds.
Nortumberlends.
Bet kādēļ vīrs, ko Trevers saticis, Par zaudējumiem melsis?
Lords Bardolfs. kas viņš tāds? Tas bijis noteikti kāds klaidonis Ar zagtu zirgu. Visu gvelzis viņš Uz labu laimi. Jaunas vēstis nāk.
Ienāk Mortons.
Nortumberlends.
Sis vīrs pēc titullapas izskatās, No kuras sagaidāms ir bēdu stāsts; Tāds izskats krastam ir pēc paisuma, Kas posta darbus veicis. Vai tu no Šrūsberijas, Morton, nāc?
Mortons.
Jā, cēlais lord, no Šrūsberijas gan. Tur nāve baigu masku uzlika Par šausmām mūsējiem.
Nortumberlends.
Kā manam dēlam? Kā brālim? Tu viss drebi, bālais vaigs Daudz daiļrunīgāks ir par tavām lūpām. Tāds vīrs kā tu, tik bāls un bezspēcīgs, Tik satriekts, apmulsis un sāpju liekts. Nakts vidū steidzās pateikt Priāmam, Ka puse Trojas liesmu pārņemta, Bet Priāms saprata bez teikšanas; Tāpat es saprotu, ka Persijs beigts. Tu sacīsi: «Viņš veica to un to Un brālis to, tā cirtās Daglass cēlais,» — Ar viņu veiksmēm mani priecēdams, Līdz beidzot, slavas dziesmas aprāvis Un smagi nopūties, tu atklāsi: «Nav dzīvs nedz dēls, nedz brālis, it neviens.»
Mortons.
Dzīvs Daglass, arī jūsu brālis dzīvs, Bet jūsu dēls …
Nortumberlends.
Jā, nav starp dzīvajiem. Nu redz, cik naiga mēle aizdomām! Kas baidās Jaunu vēsti uzzināt, Spēj acīs izlasīt ar nojautu, Ka ļaunais piepildījies. Morton, teic, Ka nojauta ir mani vīlusi, Un es par tīšo kļūdu priecāšos, Par aizskārumu atalgošu vēl.
Mortons.
Jūs pārāk dižens, lai to noliegtu: Jā, jūsu nojauta ir pareiza.
Nortumberlends.
Un tomēr nesaki, ka Persijs beigts. Tev acīs atzīšanās dīvaina: Tu krati galvu, it kā būtu bail Vai grēks teikt taisnību. Ja miris, teici Nav vainīgs tas, kas nāves ziņu nes. Grēks nomirušu apmelot; nav grēks Teikt kādu mirušu, ja tas nav dzīvs. Nest bēdu ziņu pašam pirmajam Ir tomēr nepateicīgs uzdevums. Skan mēle allaž tam kā kapu zvans, Kas drauga aiziešanu sludina.
Lords Bardolfs.
Sai nāvei grūti noticēt, milord.
Mortons.
Diemžēl man jūs ir jāpārliecina
Par to, ko labāk būtu neredzēt.
Pats redzēju, kā Hotspers asinains,
Gurds, smagi elsdams, tikko pretoties
Spēj Monmausam, kas, sīvi uzbrūkot,
Gāž zemē to, kurš nav ne reizi gāzts,
Bet šoreiz vairs no zemes necelsies.
Es teikšu īsi: padzirdot, ka nav
Starp dzīvajiem vairs tā, kurš pratis vest
Pat gļēvuļus sev līdzi cīniņā,
Visrūdītākie drosmi zaudēja.
Viņš vērta savējos par tēraudu;
Kad viņa uguns dzisa, pārējie
Par trulu, smagu svinu pārtapa.
Kā visas smagas lietas žigli skrien,
Kad roka spēcīga tās metusi,
Tā mūsu vīri sāpju rūgtumā
Ar bailēm spārnotām pie papēžiem
Par savām bultām ātrāk bēga prom.
Par agru tika Vusters sagūstīts.
Tad Daglass, niknais, asinskārais skots,
Kas bija licis māņu karaļiem
Trīs reizes ļimt zem sava zobena,
Prom bēga tikpat bailīgi kā tie,
Kas briesmām pagriezuši muguru.
Viņš paklupa un tika saņemts ciet.
Ir tātad uzvarējis karalis;
Ar skubu sūta pulkus viņš pret jums.
Iet priekšgalā tiem jaunais Lenkasters
Un Vestmorlends. Man vairāk nav ko teikt.
Nortumberlends.
Atliku likām laika skumjām būs. Spēj inde arī dziedināt. Sī vēsts, Ja vesels būtu es, man liktu sasirgt, Bet nu tā sasirgušu dziedina. Kā vārgdienim, kam, drudža salauztam, Ļimst locekļi zem dzīves smaguma, Bet kas ar uguns sparu izraujas No rokām kopējam, — tā arī man Lemts, izmocītam mokās, spēku smelt Un trīskārt stipram kļūt. Prom, ķeģi, prom! Skaus tagad manu roku zvīņains cimds No tērauda. Nost galvas apsējus! Tie neder galvai, ja to iekāro Ņemt prinči panākumos reibstoši. Dzelzs bruņas sejai atnesiet tūlīt! Lai nāk visļaunākais, ko laiks un naids
Man saniknotam var uz pleciem velt! Lai debess zemi skūpsta! Kārtība Lai mirst! Lai va]u bangām daba Jauj! Lai turpmāk pasaule nav arēna, Kur gaužām gausi ienaids stiprāks top! Lai visās sirdīs valda Kaina gars, Lai asins ceļus meklē katra sirds Un nāves tumsā nogrimst pasaule!
Trevers.
Jums kaitīgs ir šāds uztraukums, milord.
Lords Bardolls.
Grāf, gudrību no goda nešķiriet!
Mortons.
No jūsu veselības atkarīgi Ir jūsu piekritēji. Bēdu deļ Jūs sevi pazudināt nedrīkstat. Vispirms >ums jāapdomā izredzes Un kara nejaušības, iekāms saukt: «Pie ieročiem!» It labi sapratāt, Ka arī jūsu dēls var kaujā krist, Ka viņš gar bezdibeni iet un var Tur drīzāk pazust nekā pāri tikt. Jūs zinājāt, ka viņa augumam Tāpat var brūces cirst, ka drošā sirds Liks mesties turp, kur ir visbīstamāk; Jūs tomēr teicāt: «Ej!» — un it nekas Vairs nevarēja viņu atturēt Veikt to, kas izlemts. Kas nu noticis? Vai jūsu sacelšanās pārdrošā Ir vairāk devusi par gaidīto?
Lords Bardolls.
Mēs visi, kuriem sirdis līdzi sāp, Jau zinājām, ka jūrā briesmas draud Un tikai viens pret desmit izredzes.
Mēs tomēr braucām, jo mēs ticējām, Ka briesmas atsvērs guvums gaidītais. Mēs pārspēti, bet atkal tīkojam Sviest svaru kausos mantu, dzīvību.
Mortons.
Ir īstais laiks. Mans godājamais grāf, Es dzirdēju no drošiem avotiem, Ka Jorkas arhibīskaps pulcējis Ap sevi karaspēku. Tas ir vīrs, Kurš sekotājus divtik droši ved. Ne vīrus kaujā veda jūsu dēls, Bet tikai viņu miesas, ēnas, lord, Jo «sacelšanās» — vārds šis atšķīris No viņu miesām bija dvēseles. Bez degsmes viņi kāvās, negribot, Kā slimnieks zāles dzer. Un likās tā, Ka mūsu pusē tikai ieroči, Bet prātus, sirdis sacelšanās vārds Kā dīķis ledū zivis iekalis. Nu bīskaps pārvērš to par ticību. Tu zini, bīskaps domās tīrs un svēts, Ar dvēseli un miesu sekos tam. Viņš baro nemieru ar asinīm, Ko lējis Ričards, taisnais karalis. Būs atriebība šī kā dieva sods; Viņš staigājot pa zemi apspiesto, Kas lielā Bolingbruka jūgā smok, Un viņam līdzi ejot liels un mazs.
Nortumberlends.
To, patiesību sakot, zināju,
Tik savās bēdās biju piemirsis.
Bet nāciet visi līdzi apspriesties
Par aizsardzību un par atmaksu.
Lai steidzas ziņneši, lai draugus sauc.
Kad draugus vajag, viņu nav tik daudz.
otra aina
Iela Londonā.
Uznāk Falstals ar pāžu, kas nes viņa zobenu un vairogu.
Falstafs. Nu, milzi, ko dziednieks saka par manu ūdeni?
Pāžs. Viņš teica, ser, ka ūdens pats par sevi esot labs, veselīgs, bet ka tā īpašniekam ne prātā nenākot, cik daudz tajā visādu slimību.
Falstals. Šādi tādi ļautiņi lepojas, ka var izzobot mani. Sai muļķīgi veidotajai mālu pikai, ko sauc par cilvēku, smadzenes nav spējīgas izgudrot kaut ko smieklīgāku par to, ko esmu izgudrojis es un kas izgudrots par mani. Es ne vien pats esmu asprātīgs, bet modinu asprātību arī citos. Tagad pat es eju tev pa priekšu kā cūcietis, kas nogulējis pats savus sivēnus, izņemot vienu. Vai nu princis tevi nodevis manā kalpībā, lai tev blakām es izskatītos vēl resnāks, vai arī es neko nesajēdzu. Sasodītā driģene, tev drīzāk derētu karāties pie manas cepures nekā vilkties nopakaļusl Savu mūžu man nav bijis tāds ahāts kā patlaban. Taču es tevi neiekaišu zeltā vai sudrabā, bet ieģērbšu vispretīgākajos lanckaros un kā dārgakmeni aizsūtīšu atpakaļ tavam kungam, dārgajam princim, kam vēl pūka uz zoda nav sadīgusi. Bārda drīzāk izaugs man uz plaukstas nekā viņam uz vaiga, un vēl viņš nekautrējas apgalvot, ka viņam esot karaliska seja! Kādreiz jau dievs iztaisīs viņu lidz galam, bet pagaidām viņam nav neviena lieka matiņa. Lai nu viņš cenšas rādīt karalisku seju, bet bārddzinim no tās peļņas nebūs ne seši pensi. Un tomēr viņš staigā uzpūties kā gailis, it kā būtu bijis vīrietis jau tolaik, kad viņa tēvs vēl bija puiša kārtā. Lai cik augstās domās viņš ir par sevi, manās acīs viņš ir galīgi kritis, to es varu pateikt viņam atklāti. Ko teica misters Dombldons par atlasu manam apmetnim un biksēm?
Pāžs. Viņš teica, ser, lai jūs gādājot labāku galvinieku par Bardolfu. Viņš nepieņem ne viņa, ne jūsu parakstu, jo ar tādu nodrošinājumu nepietiekot.
Falstals. Kaut viņu velns rāvis, kā izēdāju tajā līdzībā. Dievs dod, kaut viņam mēle stīva paliktu! Ak tu nolādētais Ahitofels! Ak tu blēdīgais nelieti! Vazāt goda vīru aiz deguna ar solījumiem un tad vēl prasīt drošību! Šie sasodītie plikpauri tagad nestaigā citādi kā garajos zābakos, ar atslēgu saišķi pie jostas, bet, kad cilvēks grib godīgi aizņemties no viņiem preci uz parāda, viņi prasa drošību. Drīzāk Jaušu piebāzt sev muti ar žurku zālēm nekā ielikt tajā šo «drošību». Es gaidīju, ka viņš man kā krietnam bruņiniekam atsūtīs divdesmit divus jardus atlasa, bet viņš man paprasa drošību! Jā, viņš var gulēt droši, jo viņam uz pieres ir pārpilnības rags un tam cauri spīd viņa sievas izlaidība. Bet viņš to neredz, lai gan pašam ir savs lākturis. Kur Bardolfs?
Pāžs. Viņš devās uz Smitfīldu pirkt jūsu godībai zirgu.
Falstafs. Viņu pašu es nopirku Pāvila baznīcā, bet viņš pirks man zirgu Smitfīldā. Un, ja vēl es varētu atklātajā namā dabūt sievu, man būtu kalps, zirgs un sieva.
Pāžs. Ser, tur nāk kungs, kas ietupināja princi par to, ka tas sitis viņu Bardolfa dēļ.
Falstafs. Nāc žiglāk, es negribu viņu redzēt.
Ienāk virstlesnesis un pailgs.
Virstiesnesis. Kas tur aiziet?
Pailgs. Falstafs, ar jūsu žēlīgu atļauju.
Virstiesnesis. Tas pats, kas tika nopratināts sakarā ar laupīšanu?
Palīgs. Tas pats, milord. Bet pēc tam Šrūsberijas kaujas- laukā viņš parādījis sevi no labās puses un, kā dzirdēju, dodoties ar kādu uzdevumu pie Lenkasteras prinča Džona.
Virstiesnesis. Ko, uz Jorku? Sauc viņu atpakaļ!
Pailgs. Ser Džon Falstaf!
Falstafs. Puis, pasaki viņam, ka esmu kurls!
Pāžs. Runājiet skaļāk, mans kungs ir pakurls.
Virstiesnesis. Esmu pārliecināts, ka viņš ir kurls pret visu labo. Ej un piebiksti viņam pie elkoņa. Man ar viņu jāaprunājas.
Palīgs. Ser Džon …
Falstafs. Tik jauns puisis un jau ubago? Vai tagad nav kara laiks? Vai trūkst darāmā? Vai karalim uzticamu pavalstnieku nevajag? Vai dumpiniekiem karotāji nav vajadzīgi? Lai gan ir kauns nostāties karaļa pretinieku pusē, tomēr ubagot ir vēl lielāks kauns nekā atrasties visļaunākās sacelšanās pusē.
Palīgs. Jūs maldāties, ser.
Falstafs. Kā, ser, vai tad es teicu, ka jūs esat goda vīrs? Metot pie malas bruņinieka un kareivja godu, to teikdams, es būtu melojis, acīs skatīdamies.
Pavadonis. Lūdzu, ser, metiet pie malas savu bruņinieka un kareivja godu un ļaujiet man pateikt jums, ka jūs melojat, acīs skatīdamies, ja saucat mani par negodīgu.
Falstafs. Lai es atļauju tev to teikt? Lai metu pie malas to, kas ar mani saaudzis? Lai mani pakar, ja es tev to atļauju! Bet, ja tu pats to atļausies, lai tevi pakar! Prom no manām acīm, ošņa tāds! Lasies!
Palīgs. Ser, mans lords vēlas ar jums runāt.
Virstiesnesis. Ser Džon Falstaf, tikai vienu vārdu!
Falstals. Mans krietnais lord! Lai dievs jums allaž stāv klāt. Priecājos redzēt jūsu gaišību pastaigājamies. Dzirdēju, ka jūsu gaišība esot sanīcis. Ceru, ka jūsu gaišība iznācis pastaigāties pēc ārsta ieteikuma. Lai gan jūsu gaišība nav pārkāpis jaunības robežas, jūsos manāms kaut kas no vecuma, var teikt, manāma laika sālījuma piegarša. Tādēļ es jo padevīgi lūdzu jūsu gaišību saudzēt savu veselību ar vislielāko rūpību.
Virstiesnesis. Ser Džon, es liku jūs ataicināt pie sevis pirms jūsu došanās uz Srūsberiju.
Falstafs. Ar jūsu godības atļauju — esmu dzirdējis, ka viņa majestāte atgriezies no Velsas mazliet neapmierināts.
Virstiesnesis. Es nerunāju par viņa majestāti. Jūs nenācāt, kad aicināju.
Falstals. Tad vēl es dzirdēju, ka viņa majestāti atkal ķērusi sasodītā trieka.
Virstiesnesis. Lai dievs dod viņam veselību! Bet ļaujiet taču bilst kādu vārdu!
Falstafs. Cik es saprotu, šī trieka ir kaut kas līdzīgs le- tarģijai, ar jūsu godības atļauju, tāda kā miegainība asinīs, kā pretīga tirpoņa.
Virstiesnesis. Kādēļ jūs man to sakāt? Lai nu būtu kā būdams.
Falstafs. Tas ceļas no lieliem sirdēstiem, pārmērīgas mācīšanās un traucējumiem smadzenēs. Esmu lasījis, ko par šīs slimības rašanās cēloņiem raksta Galēns: tas ir īpatnējs kurlums.
Virstiesnesis. Acīm redzot, jums pašam piemīt šī kaite, jo jūs nedzirdat, ko es saku.
Falstafs. Pareizi, milord, pareizi. Drīzāk, ar jūsu atļauju, tā ir slimīga nevēlēšanās dzirdēt, nelikšanās zinis par to, ko man saka.
Virstiesnesis. Iekalt jūs važās, tad jums tūlīt ausis kļūtu veselas. Jāatzīstas, es jūs labprāt paārstētu!
Falstafs. Esmu nabadzīgs kā Ijabs, bet ne tik pacietīgs, milord! Ņemot vērā manu nabadzību, jūsu gaišība var izrakstīt man cietuma zāļu devu, bet, vai man pietiks pacietības izpildīt jūsu norādījumus, par to prātīgs cilvēks var šaubīties.
Virstiesnesis. Es aizsūtīju pēc jums, lai aprunātos, kad jūs tikāt apsūdzēts un jūsu dzīvībai draudēja briesmas.
Falstafs. Bet es klausīju savam advokātam un nenācu.
Virstiesnesis. Lai nu kā, ser Džon, bet jūs dzīvojat pārāk izlaidīgi.
Falstafs. Neviens, kas nēsātu manu jostu, nespētu sajoz- ties vēl ciešāk.
Virstiesnesis. Ienākumi jums ir niecīgi, bet izšķērdējat jūs daudz.
Falstafs. Man labāk patiktu, ja mani līdzekļi būtu prāvāki un viduklis tievāks.
Virstiesnesis. Jūs esat samaitājis jauno princi.
Falstafs. Jaunais princis ir samaitājis mani. Es esmu kā resns, akls ubags, un viņš ir mans vedējsuns.
Virstiesnesis. Labi, es negribu uzplēst tikko sadzijušu rētu. Jūsu nopelni dienā pie Šrūsberijas ir mazliet apzeltījuši jūsu varoņdarbu naktī Gedshilā. Sakiet paldies nemierīgajiem laikiem, ka šī izrīcība jums tik mierīgi pagājusi secen.
Falstafs. Milord …
Virstiesnesis. Bet, ja nu viss ir atkal labi, turpmāk esiet rāms, nemodiniet guļošu vilku.
Falstafs. Modināt vilku ir tikpat nepatīkami kā just lapsas smaku.
Virstiesnesis. Jūs esat līdzīgs svecei, kam lielākā daļa jau nodegusi.
Falstafs. Milzīgai godību svecei, milord. Varētu arī teikt, ka līdzinos vaska svecei, kopš esmu kļuvis par karotāju.
Virstiesnesis. Ar katru baltu pavedienu bārdā būtu vajadzējis jūs vairāk un vairāk cieņā turēt.
Falstafs. Un kā uz cepeštaukiem lūrēt.
Virstiesnesis. Jūs sekojat jaunajam princim kā ļaunais gars.
Falstafs. Tā nu nav vis, milord. Katrs gars ir viegls, bet ikviens, paskatījies uz mani, tūlīt redzēs, ka es tāds neesmu. Un tomēr jāatzīstas: lai gan esmu pilnvērtīga monēta, man nav apgrozības. Nekā nevar darīti Tikums šais tirgoņu laikos ir tik mazā cieņā, ka īstam drošulim jāiet par lāču dīdītāju. Prāts kļuvis par krodzinieku, kas iznieko savas spējas, skaitīdams grašus. Visas pārējās cilvēka dāvanas mūslaiku netikumi tā samaitājuši, ka tās nav vienas ērkšķogas vērtas. Jūs, vecie, nesaprotat, ko spējam mēs, jaunie. Jūs spriežat par mūsu asiņu kvēli pēc savas žults rūgtuma. Bet mums, kas stāvam jaunatnes priekšpulkā, man jāatzīst, reizēm patīk pārgalvīgi joki.
Virstiesnesis. Un jūs pieskaitāt sevi pie jaunajiem, lai gan vecums uzspiedis jums savu zīmogu? Vai jums neasaro acis? Vai jums nav sausas plaukstas? Vai jums nav dzeltenīga seja? Sirma bārda? Vai jums kājas nekļūst aizvien tievākas? Vai vēders nebriest apaļāks? Vai jums nav čerkstoša balss? Un aizdusa? Vai jūsu zods nav dubultojies, bet prāts gājis mazumā? Jums viss ož pēc vecuma, un jūs vēl saucat sevi par jaunu? Kauns, kauns, ser Džon, kauns!
Falstals. Milord, es piedzimu pulksten trijos pēc pusdienas ar baltu galvu un diezgan apaļu vēderu. Savu balsi izkliedzu, pilnā kaklā dziedādams korāļus. Ne- centīšos tālāk pierādīt, ka esmu jauns. Vecs esmu tikai prātā un spriedumos. Bet, ja kāds grib saderēt ar mani uz tūkstoš markām, kurš no mums uzlēks augstāk, lai tikai dod šurp naudiņu, un tad paskatīsimies, kurš kuru! Ja runājam par pļauku, ko jums deva princis, — viņš deva to kā rupjš princis, un jūs to saņēmāt kā smalkjūtīgs lords. Es viņu par to sarāju, un jaunais lauva nožēlo — tiesa, pelnus uz galvas nekaisa un maisa drānu mugurā nevelk, bet ieģērbies jaunā zīda kamzolī un dzer vecu vīnu.
Virstiesnesis. Lai dievs dod princim labāku draugu!
Falstafs. Lai dievs dod draugam labāku princi! Es nevaru tikt vaļā no viņa.
Virstiesnesis. Karalis jau šķīris jūs no prinča Harija. Dzirdēju, ka jums ar Lenkasteras princi Džonu esot jāiet pret arhibīskapu un Nortumberlendas grāfu.
Falstafs. Jā, par to man jāpateicas jūsu laipnajai gādībai. Bet jūs visi, kas palikuši mājās miera skavās, lūdziet, kaut mūsu karapulki nesastaptos pārāk karstā dienā, jo, kā dievs debesīs, man ir līdzi tikai divi krekli un nemaz nenāk prātā pārmērīgi svīst. Ja diena būs karsta un es vicināšu kaut ko citu, nevis pudeli, lai es nekad vairs neesmu es! Tiklīdz kaut kur draud briesmas, turp sūta mani. Bet es neesmu nemirstīgs. Tomēr mums, angļiem, no laika gala tā parasts: ja gadās kaut kas labs, to rausta uz visām pusēm. Ja jau jūs apgalvojat, ka esmu vecs, tad būtu likuši vismaz mierā. Lai dievs dotu, kaut mans vārds neiedvestu ienaidniekam tādas šausmas kā pašreiz. Labāk lai mani galīgi saēd rūsa, nekā mūžīgā kustība nodeldē tā, ka nekas nepaliek pāri.
Virstiesnesis. Esiet godīgs, esiet godīgs, un lai dievs svētī jūsu karagājienu!
Falstafs. Vai jūsu gaišība neaizdotu man tūkstoš mārciņu bruņojumam?
Virstiesnesis. Nevienu peniju, nevienu peniju. Jums nedrīkst uzvelt jauna parāda krustu. Dzīvojiet vesels! Pasveiciniet manu brālēnu Vestmorlendu.
Virstiesnesis un palīgs aiziet.
Falstafs. Lai gāž man ar trīspēdu vāli, ja es to darīšu. Vecums un skopulība ir tikpat nešķirami kā jaunība un izlaidība. Toties vecos moca ģikts, bet jaunos cita indeve, tā ka abām paaudzēm ir gana bez maniem lāstiem. Ei, puis!
Pāžs. Ko pavēlēsiet, ser?
Falstals. Cik naudas ir manā makā?
Pāžs. Septiņi graši un divi pensi.
Falstals. Neparko nevaru atrast zāles pret maka diloni. Aizņemšanās to tikai velk un velk garumā, un kaite nav dziedējama. So vēstuli aiznes princim Lenkas- teram, šo —princim, šo — grāfam Vestmorlendam un šo — vecajai misis Urzulai, kuru es ik nedēļu solos precēt, kopš man bārdā ievijies pirmais baltais mats. Nu, ej! Tu jau zini, kur es būšu.
Pāžs aiziet.
Kurš kuru — jaunības indeve ģikti vai ģikts jaunības indevi? Vai nu viena, vai otra urda manas kājas lielo pirkstu. Bet tas nekas, ja kliboju, novelšu visu vainu uz karu, un tādējādi man būs jo vairāk tiesību saņemt pensiju. Gudra galva gūst labumu no visa kā, es iedzīvošos uz slimību rēķina.
Aiziet.