Ienāk arhibīskaps, lords Hastingss, lords Maubreļs un lords Bardolls.
Arhibīskaps.
Lūk, tāds mums nodoms, tādi līdzekļi. Un tagad, draugi, sakiet atklāti, Kā novērtējat mūsu izredzes. Vispirms, lord maršal, kā jūs domājat?
Maubreļs.
Man šķiet, ir iemesls, lai saceltos, Bet iepriekš vajadzētu noskaidrot, Vai esam pietiekami stipri mēs, Lai drošu prātu spētu cīnīties Ar labi apbruņoto karali.
Haslingss.
Patlaban izlasītu kareivju
Mums divdesmit un pieci tūkstoši.
Visvairāk cerību, ka palīgā
Ar saviem spēkiem nāks Nortumberlends,
Kas netaisnības atriebt ilgojas.
Lords Bardolls.
Lord Hastings, jautājums ir tagad tāds: Vai iespējams mums vieniem ķaujā iet, Ja viņu neaicinām palīgā?
Hastingss.
Nē, tik ar viņu.
Lords Bardolls.
Lūk, tas svarīgi: Ja mēs bez viņa iztikt nespējam, Es iesaku vēl brīdi nogaidīt, Līdz kamēr ierodas viņš palīgā. Tik asiņainā darbā, kāds ir šis, Uz varbūtību nedrīkst paļauties, Tāpat uz palīdzību nedrošu.
Arhibīskaps.
Jums taisnība, jo tādēļ Hotsperu Pie Šrūsberijas arī sakāva.
Lords Bardolfs.
Viņš dienas aizvadīja cerībās, Kā gaisu solījumus elpodams, Sev glaimodams, ka liels būs viņa spēks, Kas izrādījās necerēti mazs.
Pilns iedomu kā vājprātīgais Viņš veda nāvē savus kareivjus Un akli bezdibenī metās.
Hastingss.
Bet piedodiet, par ļaunu nav nekad, Ja apsver iespējas un izredzes.
Lords Bardolfs.
Tas šajā karā būtu kaitīgi. Kur jarīkojas, cerēt bīstami. Tā pavasarī, redzot pumpurus, Uz augļiem ceram, iepriekš nezinot, Vai salna nenokodīs pumpurus. Pirms uzsāk būvēšanu, parasti Iet vietu aplūkot, tad metu zīmē. Kad plāns ir gatavs, tad mēs aplēšam, Cik izmaksās mums mājas uzcelšana. Ja līdzekļu tas prasa pārāk daudz, Mēs jaunu metu zīmējam, kur mazāk Ir istabu, vai neceļam nemaz. Vēl dziļāķ pārdomājams pasākums, Kad jāsagrauj ir viena karaļvalsts Un jāceļ cita. Mūsu pienākums Ir vietu aplūkot un jauno metu, Kam jābalstās uz drošiem pamatiem; Ar lietpratējiem jāapspriežas ir Un jāapsver, vai darbs pa spēkam būs, Lai gūtu virsroku, jo citādi Mēs celtu cietoksni uz papīra Un vīru vietā būtu vārdi vien. Mēs kļūtu tādi, kāds ir būvētājs, Kas mājas plānu gan ir zīmējis, Bet nespēj celt un aiziet, pamezdams Vien kailo skeletu, lai lītavas Un varmācīgā ziema plosa to.
Hastingss.
Ja pieņemam, ka spožās cerības Ir velti lolotas un palīgā
Nevienu kareivi mums neatsūta, Mums pašiem spēku pietiekami daudz, Lai grieztu krūti pretī karalim.
Lords Bardolfs.
Kā? Viņam viru ir tikpat, cik mums?
Hastingss.
Pret mums varbūt vēl mazāk būs, lord Bardolf.
Šais nemierīgos laikos karaspēks
Tam taču trijās dajās jāskalda —
Pret frančiem, Glendoveru un pret mums.
Tā vājais karalis vēl vājāks kļūs.
No viņa mantu lādēm tukšajām
Skan tālu dzirdams izkurtējis spēks.
Arhibīskaps.
Mums nav ko baidīties, ka iespēs viņš Vākt kopā saskaldītos pulkus Un uzbrukt mums.
Hastingss.
Tad pašam uzkluptu No muguras tam franči, velsieši Un kostu papēžos. Nē, nevar būt!
Lords Bardolfs.
Kas stāsies viņa pulku priekšgalā?
Hastingss.
Pret mums nāks princis Džons un Vestmorlends, Pret velsiešiem — viņš pats un princis Harijs. Bet, kam ir uzticēts pret frančiem iet, Es nezinu.
Arhibīskaps.
Tad sāksim rīkoties! Ir jāpasludina, kāds mērķis mums. No sava vēlētā cieš pati valsts, Kam jau līdz kaklam mīlestība šī. Uz pūļa pieķeršanos balstīta, Ir ēka grīļīga un nedroša.
Ak stulbais bars! Cik skaļi klaigājot
Tu cēli Bolingbruku debesīs,
Pirms kļuva viņš par to, kas tagad ir!
Kad viņš pēc tava prāta iztaisīts,
Tu, rīma, esi atēdusies tā,
Ka drīzāk izspļaut viņu ilgojies.
Tāpat vai neizvēmi, zemais suns,
Tu Ričardu no sava vēdera?
Tu tagad kaucot meklē izspļauto . . .
Kam gan lai šajos laikos uzticas?
Kas gribēja, lai dzīvais Ričards mirst,
Tie tagad viņu nomirušu mīl.
Tu dubļus viņam acīs iemeti,
Kad gāja viņš caur lepno Londonu,
Ar jūsmu Bolingbruku vēroji,
Bet tagad brēc: «Dod, zeme, viņu mums,
Ņem vietā šo!» Neviens tev neiztaps:
Kas ir, tas slikts, kas būs vai bijis — labs.
Maubrejs.
Mums tātad jāiet spēkus kopā vākt?
Hastingss.
Laiks mūsu pavēlnieks, tas liek mums sākt
Aiziet.