Uznāk krodziniece, Fengs ar sulaiņzēnu, viņiem seko Sners.
Krodziniece. Mister Feng, vai sūdzība ievadīta?
Fengs. Ievadīta.
Krodziniece. Kur jūsu sulainis? Vai viņš ir nadzīgs puisis? Vai uz viņu var paļauties?
Fengs. Mazais, kur ir Sners?
Krodziniece. Ak tu dievs! Lādzīgais misters Sners.
Sners. Tepat jau esmu, tepat jau esmu.
Fengs. Sner, mums jāapcietina sers Džons Falstafs.
Krodziniece. Jā, krietnais mister Sner, es viņu iesūdzēju.
Sners. Tas dažam labam no mums var maksāt dzīvību, tāpēc ka viņš cirtīs ar zobenu.
Krodziniece. Vai manu dieniņ! Sargieties no viņa! Viņš mani sadūra manis pašas mājā un kā vēl! Goda vārds, kā zobens no maksts ārā, tā viņš vairs nedomā par sekām, dur kā nelabais. Tāds netaupīs ne vīrieti, ne sievieti, ne mazu bērnu.
Fengs. Lai tikai panāk man priekšā, es jau nu nebaidīšos!
Krodziniece. Un es tapat. Stāvēšu jums blakam.
Fengs. Ja tikai izdosies viņu nogrābt, vaļā vairs nelaidīšu.
Krodziniece. Ja viņš man izsprūk, esmu pagalam. Dodu jums goda vārdu, viņam pie manis ir šausmīgs parāds. Krietnais mister Feng, grābiet viņu ciet! Krietnais mister Sner, neļaujiet viņam izsprukt! Viņš tūliņ devās uz Pastētes ielu nopirkt seglus. Pēc tam viņš ielūgts pusdienās «Liparda galvā» uz Krāmu ielas, pie zīda tirgotāja mistera Smūsa. Ļoti lūdzu jūs, ja jau mana pracese ir sākta un mana lieta pa visu pasauli izskandināta, stiepiet viņu šurp, lai atbild. Simt marku ir liela nauda nabaga vientuļai sievietei. Es cietos, cietos, un viņš mani vazāja un vazāja aiz deguna no dienas uz dienu, tīri kauns runāt. Vai tas ir taisnīgi, ja sieviešu cilvēkam kā tādam dumjam ēzelim jāpacieš kura katra apvainojumi? Tur jau viņš nāk, un kopā ar viņu tas nelabojamais šņabde- gunis Bardolfs. Dariet savu darāmo, dariet savu darāmo, mister Feng un mister Sner! Dariet to, dariet to manā labā!
Uznāk Falstafs, pāžs un Bardolls.
Falstafs. Kas tas? Vai kādam ķēve nobeigusies? Kas te notiek?
Fengs. Ser Džon, es apcietinu jūs uz misis Kviklijas sūdzības pamata.
Falstafs. Nost no ceļa, nelieši! Velc ārā zobenu, Bardolf! Nocērt tam nekrietnelim galvu! To slampu grūd renstelē!
Krodziniece. Grūst mani renstelē! Es tevi pašu iegrūdīšu! Gribi? Gribi, neķītrais jaukteni? Bendesmaiss, bendesmaiss! Ak tu bezgodi! Tu gribi nomušīt dieva un karaļa kalpus? Ak tu asinssuns! Tu esi asinssuns, vīriešu slepkavnieks, sieviešu slepkavnieks!
Falstafs. Turi viņus ciet, Bardolf!
Fengs. Palīga! Palīga!
Krodziniece. Palīgā, labie ļautiņi, palīgā! Tu negribi maksāt? Nemaksāsi? Nemaksāsi? Nē? Maksā, maksā, nelieti! Maksā, karātavu putns tāds!
Falstafs. Prom, trauklaiža, slampa, netīrele! Es tevi tā iekaustīšu…
Uznāk virstiesnesis ar pavadoņiem.
Virstiesnesis. Kas te notiek? Nu, mierā, mierā!
Krodziniece. Labais milord, apžēlojieties par manil Lūdzu jūs, aizstāviet mani!
Virstiesnesis.
Kā tā, ser Džon? Kādēļ jūs plosāties? Vai īstais brīdis tam? Vai tas jums piedien? Sen bija laiks uz Jorku doties jums. Liec mierā viņu, puis! Ko ķeries klāt?
Krodziniece. Ai augsti godājamais lord, pažēlojiet mani! Esmu nabaga atraitne no Istčīpas, un viņu ņem ciet, jo viņš ir man parādā.
Virstiesnesis. Cik lielu summu?
Krodziniece. Ko nu runāt par somu vien, milord! Viņš man atņēmis visu, visu, kas man ir. Viņš aprijis mani ar visu māju. Visu manu mantu viņš ir sagrūdis savā resnajā vēderā. Bet es gribētu kaut cik izraut no tā vēdera. Ja ne, tad es naktī žņaugšu tevi kā lietuvēns.
Falstals. Manuprāt, es pats nožņaugšu lietuvēnu, ja man izdosies tikt tam virsū.
Virstiesnesis. Ko tas nozīmē, ser Džon? Kaunieties! Vai kārtīgs cilvēks var izturēt tādu lamu krusu? Kā jums nav ķauna piespiest nabaga atraitni lietot tik rupjus līdzekļus savas mantības atdabūšanai?
Falstafs. Cik daudz tad īsti esmu tev parādā?
Krodziniece. Kā es te stāvu, ja esi goda vīrs, tad pats sevi un turklāt vēl naudu. Tu zvērēji man pie apzeltītā kausa, sēžot manas Delfīnas istabā pie apaļā galda iepretī kamīnam. Tas bija tai trešdienā pēc Vasarsvētkiem, kad princis pārsita tev galvu, tāpēc ka tu salīdzināji viņa tēvu ar Vindzoras ķesteri. Toreiz es apmazgāju tavu ievainojumu un tu zvērēji mani precēt un padarīt par savu gaspažu. Tu vari to noliegt? Atceries, toreiz vēl ienāca miesnieka Kīča cienītā un nosauca mani par Kviklija sābrieni. Viņa bija ienākusi patapināt mazliet etiķa, teica, ka taisot varenu ēdamo no jūras vēzīšiem. Vai tu negribēji tos nogaršot? Vai es tev neteicu, ka nav labi ēst vēzīšus, ja ir svaiga brūce? Un tad, kad viņa bija nogājusi lejā, atceries, tu teici, lai es neizturoties tik vaļīgi pret tādiem sīkmaniem. Un vai tu nepiebildi, ka drīz viņi varbūt sauks mani par madāmu? Un vai pēc tam tu nenobučoji mani un neliki atnest trīsdesmit šiliņus? Likšu tev apzvērēt pie bībeles, noliedz tad, ja vari!
Falstals. Milord, tā ir nabaga vājprāte. Plātās pa visu pilsētu, ka viņas vecākais dēls esot līdzīgs jums. Agrāk viņa bija pārtikusi, bet tagad, taisnību sakot, aiz nabadzības sajukusi prātā. Bet, ja runājam par šiem stulbajiem ierēdņiem, tad, lūdzu, atbrīvojiet mani no viņiem.
Virstiesnesis. Ser Džon, ser Džon, es labi zinu, kā jūs protat sagrozīt patiesību. Ne jūsu pašpārliecinātais izskats, ne vārdu plūdi, kas nāk no jums pārdrošā nekaunībā, neatturēs mani taisnīgi spriest tiesu. Tā vien šķiet, ka jūs esat ļaunprātīgi izmantojis šīs padevīgās sievietes uzticību un izsūcis ir viņas maku, ir viņu pašu.
Krodziniece. Taisnība gan, milord!
Virstiesnesis. Klusē, lūdzama! Samaksā viņai parādu un izpērc pārestibu, ko esi nodarījis. Pirmajam nolūkam vajadzīga skaidra nauda, otrajam — neviltota nožēla.
Falstafs. Milord, negribu pieņemt šādu brāzienu bez iebildumiem. Godīgu vaļsirdību jūs nosaucat par pārdrošu nekaunību. Ja kāds iztapīgi klanās un nebilst ne vārda, tas, pēc jūsu domām, jau ir tikumīgs? Nē, milord, lai kā es jūs cienu, es negriežos pie jums kā lūdzējs. Es pieprasu jums atbrīvot mani no šiem ierēdņiem, tādēļ ka man karaļa uzdevumā ir steidzamas darīšanas.
Virstiesnesis. Jūs runājat tā, it kā jums būtu tiesības rīkoties nelikumīgi. Tomēr pierādiet, ka esat savas kārtas cienīgs, un gandariet šo nabaga sievieti.
Falstals. Panāc šurp, saimnieci
Ienāk Gauers.
Virstiesnesis. Nu, mister Gauer, kas jauns?
Gauers.
Drīz karalis un Velsas princis būs Še klāt, bet pārējo lai papīrs teic.
Sniedz vēstuli.
Falstals. Tik tiešām, kā esmu augstmanis.
Krodziniece. Dieva vārds, agrāk tu teici man to pašu.
Falstals. Tik tiešām, kā esmu augstmanis. Nāc — un vairāk ne vārda par to.
Krodziniece. Zvēru pie šīs debesu zemes, pa kuru staigāju, ka laikam gan vajadzēs ieķīlāt sudraba traukus un ēdamistabas sienas tepiķus.
Falstafs. Glāzes, glāzes — lūk, tas vajadzīgs dzeršanai; bet uz tavām sienām ar ūdens krāsām var uzmālēt kādu ērmīgu bildīti vai pazudušā dēla stāstu, vai arī vācu medību ainiņu. Tās būs tūkstošreiz labākas par visiem gultas aizkariem un kožu saēstajiem tepiķiem. Iedod man kaut vai desmit mārciņas, ja vari. Nudien, ja tev nepiemistu untumi, tu būtu labākais sievišķis Anglijā. Ej nomazgā muti un ņem savu sūdzību atpakaļ! Nāc vien, nestīvējies pretī! Vai tad nepazīsti mani? Nāc, nāc, es jau zinu, ka esi sakūdīta pret mani.
Krodziniece. Esi tik labs, ser Džon, vai tev nepietiktu ar divdesmit noubliem? Negribas ieķīlāt sudraba traukus, dievs mans liecinieks, negribas!
Falstafs. Lai notiek pēc tava prāta. Izkulšos kaut kā citādi, bet tu kā muļķe bijusi, tā muļķe paliksi.
Krodziniece. Labi, nauda jums būs, kaut vai man vajadzētu ieķīlāt savas kleitas. Ceru, ka būsiet vakariņās. Vai jūs maksāsiet man visu uzreiz?
Falstafs. Un tad mirt?
Bardolfam.
Ej viņai līdzi, ej viņai līdzi pa pēdām, pa pēdām.
Krodziniece. Vai gribat, lai ielūdzu vakariņās Dollu Ter- šītu?
Falstafs. Nav ko runāt, lai nāk vien!
Krodziniece, Bardolfs, tiesas ierēdņi un pāžs aiziet.
Virstiesnesis. Man ir labākas ziņas par šīm. Falstafs. Kas tās par ziņām, milord? Virstiesnesis. Kur karalis bija pagājušajā naktī? Gauers. Bezingstoukā, milord.
Falstafs. Ceru, ka viss ir kārtībā. Kādas ir ziņas, milord? Virstiesnesis. Vai nāk atpakaļ arī viss viņa karaspēks? Gauers.
Nē, tūkstoš pieci simti kājnieku Un piecsimt jātnieku tiek sūtīti Ka palīgspēki Lenkasteras Džonam.
Falstafs. Vai karalis atgriežas no Velsas?
Virstiesnesis.
Tūlīt es iedošu jums vēstules.
Man līdzi nāciet, krietnais mister Gauer!
Falstals. Milord …
Virstiesnesis. Kas ir?
Falstals. Mister Gauer, vai drīkstu lūgt jūs uz pusdienām?
Gauers. Man jāiet līdzi virstiesnesim, pateicos.
Virstiesnesis. Ser Džon, jūs esat še aizkavējies pārāk ilgi. Jums jau vajadzēja vervēt kareivjus grāfistēs, caur kurām būs jāiet.
Falstals. Vai negribat iebaudīt kopā ar mani vakariņas, mister Gauer?
Virstiesnesis. Kāds nejēga mācījis jums tā uzvesties, ser Džon?
Falstals. Mister Gauer, ja man tas nepiestāv, tātad mani ir mācījis nejēga. Tā pie mums, paukotājiem, pieņemts: sitiens pret sitienu, un mēs esam līdzīgi.
Virstiesnesis. Lai dievs tevi apskaidro! Tu esi liels nejēga.
Aiziet.