Uznāk princis Henrijs un Poinss.
Princis Henrijs. Dievs mans liecinieks, esmu ārkārtīgi noguris.
Poinss. Vai patiesi? Nebūtu domājis, ka nogurums pieveic tik dižciltīgus ļaudis.
Princis Henrijs. Un tomēr, lai gan no šīs atzīšanās nobāl mana diženuma krāsas. Varbūt tev šķiet zema arī mana vēlēšanās iedzert alutiņu?
Poinss. Princis gan nedrīkstētu būt tik slikti audzināts, ka pieminētu tādu draņķīgu dzērienu.
Princis Henrijs. Mana garša laikam nav nemaz dižciltīga, ja man tagad nāk prātā tik vienkārša dzira — alutiņš. Bet šādas pazemojošas iedomas patiešām nesaderas ar manu diženumu. Kāds man kauns atcerēties tavu vārdu vai arī pazīt tevi rīt! Vai paturēt prātā, cik pāru zīda zeķu tev ir, proti, ka bez šīm tev ir vēl citas, firziķu krāsā! Vai zināt, cik tev kreklu, kurš domāts godībām, kurš ikdienai! Taču labāk par mani to zina tenisa laukuma saimnieks: ja tu neesi tur ar raketi, tas nozīmē, ka tev slikti ar veļu. Bet tu jau labu laiku neesi to darījis, tāpēc ka tavas zemākās provinces ir aprijušas drānu paliekas, un kas zina, vai tie brēkuļi, kas ievīstīti tavas veļas skrandās, iemantos debesu valstību. Vecmātes gan apgalvo, ka bērni neesot vainojami savā piedzimšanā; cilvēku pasaulē kļūst arvien vairāk, un radniecības saites nostiprinās.
Poinss. Cik nelāga izklausās šī tukšā pļāpāšana pēc jūsu varoņdarbiem kaujaslaukā! Sakiet man — vai daudz jaunu prinču rīkotos tā, ja viņu tēvs būtu tikpat slims kā pašreiz jūsējais?
Princis Henrijs. Poins, vai varu tev kaut ko teikt?
Poinss. Jā, tikai kaut ko ļoti labu.
Princis Henrijs. Tādam prātam, kāds ir tev, derēs.
Poinss. Sakiet vien! Gaidu, kad jūs satrieksiet mani ar saviem vārdiem.
Princis Henrijs. Labi, teikšu! Man neklājas bēdāties, kad mans tēvs ir slims. Tomēr teikšu tev kā draugam, jo labāka, ko saukt par draugu, man nav, — es esmu bēdīgs, gaužām bēdīgs.
Poinss. Grūti noticēt, ka tas jūs varētu apbēdināt.
Princis Henrijs. Zvēru pie savas rokas, tu domā, ka par saviem grēkiem esmu ierakstīts sātana grāmatā tikpat neizdzēšami kā tu un Falstafs par savu stūrgalvību. Dzīvosim — redzēsim. Kad es tev saku, mana sirds asiņo, ka tēvs guļ tik slims. Bet tik sliktā sabiedrība kā tavējā man nav ne mazākās patikas klaji izrādīt savas bēdas.
Poinss. Kā tā?
Princis Henrijs. Ko tu domātu par mani, ja es sāktu raudāt?
Poinss. Es domātu, ka jūs esat viskaraliskākais liekulis.
Princis Henrijs. Ikviens tā domātu, un tu esi laimīgs cilvēks, ja domā tā, kā domā visi. Zemes virsū nav otra tāda kā tu, kas spētu izmanīgāk pielāgoties vairākuma domām. Patiešām, ikviens uzskatītu mani par liekuli. Un kas vedina tavu dižo prātu uz tādām domām?
Poinss. Kas? Jūsu izlaidīgā dzīve un pārmērīgā pieķeršanās Falstafam.
Princis Henrijs. Un tev.
Poinss. Zvēru pie saules gaismas, par mani runā labu, pats savām ausīm dzirdu. Ļaunākais, ko par mani var teikt, ir, ka esmu jaunākais dēls un ka gādāju pats par sevi. Jāatzīst, ka te nu es neko nevaru grozīt. Pie joda! Tur nāk Bardolfs.
Princis Henrijs. Kopā ar viņu zēns, ko uzdāvāju Falstafam. Pie manis viņš bija kristiešu bērns, bet tas resnais nelietis pataisījis viņu par pērtiķi.
Uznāk Bardolls un pāžs.
Bardolfs. Lai dievs uztur jūsu augstību!
Princis Henrijs. Un jūsu tāpat, augsti cienījamo Bardolf!
Bardolfs
pažam.
Nu, tikumīgais ēzeli, kautrīgais stulbeni, tu sarksti? Kādēļ tu tagad sarksti? Ģērbies kā karavīrs, bet uzvedas kā tāda meitene! Liela muiža — atņemt nevainību pusstopa kausam!
Pāžs. Viņš tikko uzsauca man no sarkanā loga, un es nevarēju atšķirt viņa seju no loga. Visbeidzot saskatīju viņa acis, un man šķita, ka viņš izdūris divus caurumus krodzinieces jaunajos lindrakos un lūkojas pa tiem.
Princis Henrijs. Zēns ir gājis uz priekšu, vai nav tiesa?
Bardolfs. Prom, tu pretīgais divkājainais zaķi! Prom!
Pāžs. Prom, tu nejaukais Altejas sapni! Prom!
Princis Henrijs. Izskaidro mums, zēn, — kas tas par sapni?
Pāžs. Milord, Altejai sapnī rādījies, ka viņa izbeidz grūtniecību ar degošu pagali, tālab es viņu saucu par Altejas sapni.
Princis Henrijs. Tāds izskaidrojums ir kronas vērts. Se, saņem, zēn!
Poinss. Kaut varētu pasargāt šo jauko ziediņu no kāpuriem! Te būs seši pensi, lai tie pasarga tevi no samaitāšanās!
Bardolls. Ja viņu nepakārs kopā ar tevi, karātavām tiks nodarīta pārestība.
Princis Henrijs. Kā klājas tavam kungam, Bardolf?
Bardolfs. Labi, milord. Viņš padzirdējis, ka jūsu augstība ieradies pilsētā, un sūta jums šo vēstuli.
Poinss. Tiek nodota ar cieņu. Un kā klājas tavam rudenīgajam kungam?
Bardolfs. Vesels ka rutks, ser.
Poinss. Toties viņa nemirstīgajai daļai vajadzīgs ārsts, bet tas viņu neuztrauc: kaut arī dvēsele ir slima, tā nemirst.
Princis Henrijs. Es izturos pret šo punu kā pret savu suni, un viņš to izmanto. Paskatieties, ko viņš man raksta!
Poinss
lasa.
«Džons Falstafs, bruņinieks…» Tas jāzina ikvienam, tā viņš sauc sevi, kad vien ir izdevība, tāpat kā karaļa radinieki. Iedūruši pirkstā, viņi nekad neaizmirst pateikt: «Ir izlietas karaliskās asinis.» — «Kā tā?» dažs jautā, izlikdamies nesaprotam. Atbilde nāk ātri kā cepure no lūdzēja galvas: «Esmu karaļa nabaga brālēns, ser.»
Princis Henrijs. Jā, viņi tik ļoti grib tikt mums rados, ka gatavi aizurbties līdz pašam Jafetam. Lasi tālāk.
Poinss.
lasa.
«Sers Džons Falstafs, bruņinieks, sūta sveicienu karaļa dēlam, sava tēva mantiniekam, Velsas princim Harijam.» Gluži kā oficiāls dokuments.
Princis Henrijs. Klusu!
Poinss
lasa.
«īsumā centīšos atdarināt cienījamos romiešus.» Viņš droši vien domā par savu īso elpu, aizdusu. «Es uzticu sevi Tev, Tevi es . . . uzticu dievam un atstāju Tevi. Pārāk nepaļaujies uz Poinsu, viņš nelietīgi izmanto Tavu labvēlību un apzvēr, ka Tu precēšot viņa māsu Nellu. Ja ir patika, brīvajos brīžos nožēlo grēkus. Tātad ardievu! Palieku Tavs vai arī ne Tavs (atkarībā no tā, kā Tu izturies pret mani) Džeks Falstafs saviem draugiem, Džons saviem brāļiem un māsām un sers Džons visai Eiropai.» Milord, es šo vēstuli samērcēšu vīnā un likšu viņam apēst.
Princis Henrijs. Tu liksi viņam norīt pārdesmit viņa paša vārdu. Bet vai tu, Ned, tiešām tā izturies pret mani? Vai man tiešām jāprec tava māsa?
Poinss. Kaut dievs dotu viņai ne mazāku laimi! Tikai es nekad neesmu to teicis.
Princis Henrijs. Lai nu paliek, mēs te kā muļķi tērējam laiku, bet prātnieku dvēseles tup mākoņos un smejas par mums. Vai tavs kungs ir patlaban Londonā?
Bardolls. Jā, milord.
Princis Henrijs. Kur viņš ēd vakariņas? Vai vecais vepris vēl aizvien barojas tai pašā aizgaldā?
Bardolfs. Tai pašā Īstčīpā.
Princis Henrijs. Kopā ar ko?
Pāžs. Nevainojamā sabiedrībā, kopā ar dievlūdzējiem.
Princis Henrijs. Vai vakariņās piedalās arī kāda sieviete?
Pāžs. Neviena cita, tikai vecā misis Kviklija un misis Dolla Teršīta.
Princis Henrijs. Kas tas par radījumu?
Pāžs. Tā ir cienījama dāma, ser, mana kunga radiniece.
Princis Henrijs. Tāda pati radiniece kā lauku tele pilsētas bullim. Kā būtu, Ned, ja mēs viņus pārsteigtu vakariņojot?
Poinss. Kā ēna jums sekošu, milord.
Princis Henrijs. Paklau, zēn un tu Bardolf, ne vārda jūsu kungam, ka esmu atgriezies Londonā! Te jums būs par klusēšanu!
Dod naudu.
Bardolls. Man vairs nav mēles, ser.
Pāžs. Bet es savaldīšu mēli, ser.
Princis Henrijs. Tad uz redzēšanos, ejiet!
Bardolls un pāžs aiziet.
Šī Dolla Teršīta laikam ir īsts lielceļš.
Poinss. Varu jums galvot, tikpat izbraukta kā ceļš starp Sentolbenu un Londonu.
Princis Henrijs. Kā mēs varētu novērot Falstafu viņa īstajā izskatā, bet lai viņš mūs neredzētu?
Poinss. Uzvilksim ādas kamzoļus, apsiesim priekšautus un apkalposim viņu pie galda kā sulaiņi.
Princis Henrijs. Pārvērsties no dieva par vērsi? Liels kritiens! Tā reiz gadījās Jupiteram. Pārvērsties no prinča par sulaiņa mācekli? Apkaunojoša pārveidība! Tāpat būs ar mani, bet nolūks allažiņ atsver pārgalvību. Iesim, Ned!
Aiziet.