Uznāk Nortumberlends, lēdija Nortumberlenda un lēdija Persija.
Nortumberlends.
Es lūdzu, mīļais dzīves draugs un meita, Pa skarbo ceļu atļaujiet man iet, Lai gan jums sejā skumju vaibsti vēl, Joprojām sērojot par Persiju.
Lēdija Nortumberlenda.
Vairs neteikšu ne vārda. Rīkojies, Kā saprāts uzskata par pareizu.
Nortumberlends.
Mans gods ir, dārgā, tagad ieķīlāts, Tik mana aizbraukšana var to izpirkt.
Lēdija Persija.
Tēv, lūdzu, neej karā, dieva dēļi
Reiz taču lauzi vārdu, atceries,
Kad vārdu turēt bija svarīgāk,
Kad jūsu Persijs, kad mans dārgais Harijs
No ziemeļpuses velti gaidīja
Ar palīgspēkiem tēvu steidzamies.
Kas toreiz kavēja no mājām iet?
Jūs godu zaudējāt un jūsu dēls.
Lai jūsu godu debess apstaro!
Bet viņa gods kā saule mirdzēja
Pie debess velves tālu redzama,
Uz varoņdarbiem angļus aicinot.
Viņš tiešām bija līdzīgs spogulim,
Kur jaunai audzei sevi aplūkot.
Pat ķroplie centās soļot tā kā viņš.
Pat ātro runu, viņa trūkumu,
It visi pārņēma ar sajūsmu.
Kas lēni, saprotami runāja,
Tie centās pārvērst savu valodu,
Lai būtu vairāk viņam līdzīgi.
No viņa runas, gaitas, izpriecām,
No prasmes karot, pat no untumiem
Kā parauga it visi mācījās.
Un viņu, brīnumu starp cilvēkiem, —
Šo dižo vīru vienu atstājāt,
Visgrūtākajā brīdī pamētāt,
Lai ļaunais kara dievs to saplosa!
Viņš cīnījās, kaut arī vienīgais
Tā aizstāvētājs bija viņa vārds.
Jūs, tikai jūs pie visa vainojams!
Jel neaizskariet viņa piemiņu,
Ar citiem savu vārdu saistīdams. Lai nemiernieki savu ceļu iet. Ir stiprs maršals, stiprs arhibīskaps. Tāds spēks ja būtu bijis Harijam, Kaut puse vien, es tagad varētu, Ar rokām apvijusi Hotsperu, Par prinča nāvi runāt.
Nortumberlends.
Rimsties jel! Meit, tu man visu drosmi laupīsi, Par senu kļūdīšanos runājot. Nē, man ir briesmām pretī jādodas, Vai arī briesmas pārsteigs tieši tad, Kad negaidīšu.
Lēdija Nortumberlenda.
Bēdz uz Skotiju. Lai muižnieki un tauta parāda Vispirms kaut nedaudz, cik tie spēcīgi.
Lēdija Persija.
Ja izdodas tiem uzveikt karali,
Par tēraudbalstu viņiem topiet tad.
Bet, lūdzams, ļaujiet viņiem vieniem sākt.
Tā izdarīja kādreiz jūsu dēls;
Viņš krita, un es kļuvu atraitne.
Lai cik man ilgi dzīvot būtu lemts,
Trūks asaru, lai augtu atmiņas
Līdz pašām debesīm un stāstītu
Par manu cēlo dzīves līdzgaitnieku.
Nortumberlends.
Man līdzi nāciet. Mana dvēsele Kā viļņi augstākajā paisumā, Kad jāstājas, jo tālāk nav kur kāpt. Es pievienotos arhibīskapam, Bet mani attur tūkstoš iemeslu. Es skotu zemē tikmēr dzīvošu, Līdz īstais brīdis pievienoties būs.
Aiziet.