Ienāk divi kroga puiši.
Pirmais kroga puisis. Velns parāvis, ko tu esi atstiepis? Ceptus ābolus? Tu taču zini, ka sers Džons ciest nevar ceptus ābolus.
Otrais kroga puisis. Tev taisnība. Princis reiz nolika viņam priekšā pilnu šķīvi ar ceptiem āboliem un teica: «Te būs vēl pieci tādi paši bruņinieki kā tu,» — tad noņēma cepuri un piebilda: «Man ir tas gods atvadīties no šiem sešiem vecajiem, apaļajiem, sažu- vušajiem, krunkainajiem bruņiniekiem.» Sis joks seram Džonam briesmīgi ķērās pie sirds, bet nu jau viņš to ir aizmirsis.
Pirmais kroga puisis. Nu, tad klāj galdu un liec virsū ābolus. Un sameklē Snīka muzikantus, misis Teršītai gribas paklausīties mūziku. Kusties veicīgāk! Istaba, kur viņi ēda vakariņas, ir karsta, un viņi tūlīt būs klāt.
Otrais kroga puisis. Paklau, drīz še ieradīsies princis un misters Poinss. Viņi uzvilks mūsu kamzoļus un apsies mūsu skoteles, bet sers Džons nedrīkst to zināt. Bardolfs nobrīdināja.
Pirmais kroga puisis. Dieva vārds, tad gan būs velns murdā. Tas būs varens trādirīdis.
Otrais kroga puisis. Iešu sameklēt Snīku.
Aiziet.
Ienāk krodziniece un Dolija Teršita.
Krodziniece. Patiešām, sirsniņ, man domāt, jums tempe- ramente pavisam lieliska. Pulsē jums tāda, ka labāku nevar vēlēties, un jūsu sejiņa — dodu jums goda vārdu — priša kā viena roze, kā es te stāvu. Man tikai rādās, ka jūs esat iedzērusi par daudz Kanāriju vīna, tas ir traki stiprs, un tu nepagūsti ne pajautāt: «Kas ar mani notiek!» — kad tas jau sakāpis galvā. Kā jūs pašreiz jūtaties?
Doliļa. Labāk nekā pirmīt. Hm-hm …
Krodziniece. Tad jauki. Laba sirds ir vērtīgāka par zeltu. Re, kur nāk sers Džons!
Ienāk Falstals.
Falstals
dzied.
«Kad Arturs tronī kāpj …» Iznesiet naktstrauku!
Pirmais kroga puisis iziet. Falstals dzied.
«Labs bija karalis.» Nu, kā jūtaties, misis Dolija?
Krodziniece. Viņai nelabi, spiež pakrūtē.
Falstafs. Tādi tie sievieši ir: tikko viņas paspiež, tā tūlīt nelabi.
Dolija. Ak tu resnais nelietis! Citāda mierinājuma tev nebija?
Falstafs. Jūsu vainas dēļ kļūstu resns, misis Dolij.
Dolija. Manas vainas dēļ? Vainīga ir rijība un slimības, nevis es.
Falstafs. Ja pavārs veicina rijību, tad jūs, Dolij, — slimības. Tās mēs dabūjam no jums, tikai no jums. Vai nav tiesa, manu nevainīgo meitenīt, vai nav tiesa?
Dolija. Jā, bet jūs dabūjat mūsu važiņas un dārglietas.
Falstafs. «Jūsu zeltu, pērles, rubīnus…» Jūs taču zināt: kas braši cīnās, tas aiziet klibs no kaujaslauka. Vispirms drosmīgi meties spraugā ar augstu paceltu āvu, bet pēc tam ej drosmīgi pie ārsta. Drosmīgi uzbrūc pielādētai mortīrai, bet pēc tam …
Dolija. Ej kārties, sasodītais jūras bulli, ej kārties! 11* 163
Krodziniece. Kā jau parasts! Tiklīdz abi kopā, tā iet vaļā ķīviņš. Jūs, goda vārds, esat kā divi sausiņi, nevarat ciest viens otra karakteri. Tu manu dieniņ! Vienam no jums jāpiekāpjas, un tai jābūt jums,
Dolijai
tāpēc ka jūs esat vājākais dzimums, kā mēdz teikt, trauslākais trauks.
Dolija. Vai tad trausls trauks spēj izturēt tādu uzblīdušu, līdz malām pilnu vāti? Jūs nebūsiet redzējusi tik pilnu nevienu kuģi, kā viņš pietempies ar bordo vīnu. Labi, līgsim mieru, Džek! Tu ej karā, un kas to zina, vai kādreiz vēl tiksimies.
Ienāk atpakaļ pirmais kroga puisis.
Pirmais kroga puisis. Ser, atnācis karodznieks Pistols un grib ar jums runāt.
Dolija. Pakārt vajadzētu to kausli! Nelaidiet iekšā, viņam ir visneķītrākā mute Anglijā.
Krodziniece. Ja viņš tāds, nelaidiet iekšā, neparko nelaidiet! Man jāsadzīvo ar kaimiņiem, man nav vajadzīgi dūres varoņi. Vislabākie ļaudis mani godā un cienī. Aizslēdziet durvis, lai neviens kauslis netiek iekšā! Ne tādēļ esmu tik ilgi uz pasaules dzīvojusi, lai pītos ar kaušļiem! Aizslēdziet durvis, es jūs lūdzu!
Falstafs. Paklausies, saimniec …
Krodziniece. Esiet mierīgs, ser Džon, ne vārda vairs. Kaušļus mēs iekšā nelaidīsim.
Falstafs. Vai tad tu nedzirdi, ka tas ir mans karodznieks?
Krodziniece. Nepūtiet pīlītes, ser Džon, par to nav ko runāt! Jūsu karodznieks nespers kāju pār manu slieksni. Viendien biju pie mistera Taizika, mūsu policijas priekšnieka, un viņš man teica — tas bija pagājušo trešdien. «Kaimiņien Kviklij,» viņš man teica (misters Dambs, mūsu mācītājs, arīdzan bija klāt). «Kaimiņien Kviklij,» viņš teica, «laidiet iekšā tikai kārtīgus cilvēkus, jo» viņš teica, «jums ir slikta slava.» Tagad es saprotu, kādēļ viņš tā teica. «Jo,» viņš teica, «jūs esat godīga sieviete un par jums ir labās domās. Tādēļ raugieties, kādus viesus uzņemat. Kaušļus,» viņš teica, «iekšā nelaidiet!» Un nelaidīšu. Būtu jūs dzirdējuši, kā viņš to pateica. Nē, kaušļu man nevajag!
Falstals. Viņš nav nekāds kauslis, saimniec, tikai visnekaitīgākais blēdis. Viņu jūs varat noglāstīt kā kurta kucēnu. Viņš pat tītarienei nenodarīs pāri, ja tā sabozīs spalvas un aizstāvēsies. Aicini viņu iekšā, puis!
Pirmais kroga puisis iziet.
Krodziniece. Jūs teicāt, ka viņš ir blēdis? Godīgam cilvēkam manas mājas durvis ir vaļā, kur nu vēl blēdim. Bet kaušļus es neieredzu ne acu galā. Kā es te stāvu, man kļūst nelabi, dzirdot vārdu «kauslis». Palūkojiet, kungi, kā es drebu, palūkojiet vien. Nu?
Dolija. Jūs tiešām drebat, saimniec.
Krodziniece. Vai ne? Dieva goda vārds, es trīcu kā apses lapa. Nevaru ciest kaušļus.
Ienāk Pistols, Bardolfs un pāžs.
Pistols. Lai dievs jums stāv klāt, ser Džon!
Falstals. Esi sveicināts, karodznieki Nāc šurp, Pistol, es pielādēšu tevi ar kausu vīna, bet tu šauj virsū saimniecei.
Pistols. Es bliezīšu viņai virsū ar divām lodēm, ser Džon.
Falstafs. Viņai ar pistoli neko nepadarīsi, draudziņ, tavas lodes viņai nekaitēs.
Krodziniece. Kāda man daļa par jūsu pistolēm un lodēm! Es nedzeršu vairāk, kā man gribas, ne jums, ne citiem par patikšanu.
Pistols. Tad uz jums, misis Dorotij, tad es šaušu uz jums.
Dolija. Uz mani? Uzspļauju tev, kraupainais ķēms! Nožēlojamais, sīkais blēdi, krāpniek, plukata! Prom, smirdošais klaidoni, prom no manām acīm! Esmu gards kumosiņš tavam saimniekam.
Pistols. Pazīstu jūs, misis Dorotij.
Dolija. Prom, nelietīgais maku rāvēj, riebīgais kabatzagli! Zvēru pie šī vīna, ka ietriekšu nazi tavā pretīgajā riklē, ja tu man uzbāzīsies. Prom, alus muca, nelietīgais tirgus āksts! Es gribētu zināt, ser, kur jūs tik sparīgs? Padomā tikai, piekāris pie pleca divas auklas. O, kas mēs par vīru!
Pistols. Lai sasper mani pērkons, ja par to es negrābju tevi aiz kruzuļiem.
Falstais. Lai nu paliek, Pistol! Es neļaušu tev te ārdīties. Vācies prom no šejienes!
Krodziniece. Jā, labais kapteini Pistol, tikai ne šeit, mīļais kapteini.
Dolija. Kapteinis! Ak tu pretīgais, nolādētais krāpnieks, kā tev nav kauna saukties par kapteini? Ja es būtu kapteinis, es izpērtu tevi par to, ka piesavinies šo vārdu, pirms neesi to izpelnījies. Tu esot kapteinis? Tāds plikadīda? Varbūt tāpēc, ka tu nabaga staigulēm atklātajā mājā plēs kruzuļus? Sis esot kapteinis! Pakārt viņu, riebekli, vajadzētu! Viņš pārtiek no sapuvušām plūmēm un sakaltušiem pīrāgiem. Padomā — kapteinis! Sie nelieši vārdu «kapteinis» novazās tāpat kā vārdu «iegūt». Kādreiz tas bija tīri labs, bet tagad kļuvis par piedauzīgu vārdu. Kapteiņiem gan nevajadzēja to pieļaut.
Bardolfs. Lūdzu, ej ārā, labais karodzniek.
Falstafs. Uzklausiet, misis Dolij.
Pistols. Es lai eju prom? Tici man, kaprāli Bardolf, es varētu saplosīt viņu gabalu gabalos. Par to es viņai atmaksāšu.
Pažs. Ludzu, ejiet arā.
Pistols. Zvēru pie šis rokas, vispirms es aizsūtīšu viņu uz elli, uz nolādēto Plutona ezeru, iedzīšu pekles dziļumos, lai cieš mokas kopā ar Erebu. Dodiet auklas un ādas! Projām, projām, suņi! Projām, nelieši! Vai te nav Irina?
Krodziniece. Nomierinieties, krietnais kapteini Pesteli! Ir taču vēls, es jūs lūdzu, apvaldiet dusmas.
Pistols.
Tas tik ir joks! Vai smagie vilcēji, Vai izlutušie aziātu zirgi, Kas dienā neveic jūdzes trīsdesmit, Ar kanibāliem uzdrīkst mēroties Vai Trojas grieķiem, vai ar Cēzaru? Lāsts tiem ar visu viņu Cerberu! Vai tiešām nieku dēļ mums jāplēšas?
Krodziniece. Kā es te stāvu, kaptein, tie gan ir stipri vārdi!
Bardolls. Ejiet nu, karodzniek, citādi iznāks plūkšanās.
Pistols. Lai cilvēki sprāgst kā suņi! Lai atdod kroņus kā kniepadatas! Vai Irina te nav?
Krodziniece. Dodu jums goda vārdu, kaptein, tāda še nav. Ir gan laiki pienākuši! Jūs domājat, ka es viņu slēptu? Dieva dēļ, nomierinieties.
Pistols.
Tad ēd un tūksti, Kalipolida. Surp heresu!
Si fortune me tormente, sperato me contento. Vai šāvienu man bail? Nē, šauj tik, ienaidniek. Surp nesiet vīnu! Guli, sirsniņ, te.
Noliek zobenu.
Vai esam jau pielikuši punktu? Vai nekādu «un tā tālāk» nebūs?
Falstafs. Pistol, esi nu mierīgs!
Pistols. Cienījamo bruņiniek, skūpstu tavu ķepu. Vai mēs abi neesam skatījuši Lielos Greizos Ratus?
Dolija. Dieva dēj, nolingojiet viņu lejā pa kāpnēm. Acu galā nevaru ciest šo uzpūtīgo nekrietneli!
Pistols. Nolingot mani pa kāpnēm? Pazīstam jau tās Gallovejas ķēves.
Falstafs. Bardolf, noripini viņu lejā kā grasi. Ja viņš nenieka nerunā, tikai gvelž niekus, tad tāds niekkalbis mums nav vajadzīgs.
Bardolls. Nāc nu lejā!
Pistols.
Vai pacelt zobenu? Vai izliet asinis?
Pacel zobenu.
Skauj mani, nāve, lai reiz bēdu dienām gals!
jLai brūces vajējās un sāpošās
Trīs māsas sauc! Atropos, šurpu steidz!
Krodziniece. Te nu būs pamatīgs jandāliņš!
Falstafs. Zēn, padod rapieri!
Dolija. Džek, lūdzu, nevelc ārā zobenu, es tevi lūdzu! Falstafs. Taisies, ka pazūdi!
Izvelk zobenu un izdzen Pistoļu.
Krodziniece. Ir gan pamatīga jezga! Klapēšu labāk ciet to būdu, lai nebūtu jāpieredz tādas šausmas un terūrs. Kādu nogalēs, pieminiet manus vārdus. Ak tu tētīt, ak tu tētīt, lieciet nost savus duramos, lieciet nost duramos!
Bardolls un Pistols aiziet.
Dolija. Džek, lūdzu, rimsties, tas nelietis ir prom. Ak lu manu mazo, dūšīgo palaidnīt!
Krodziniece. Vai viņš neiedura jums mīkstumos? Man domāt, viņš bīstami tēmēja jums tieši vēderā.
Atgriežas Bardolls.
Falstafs. Vai tu izsviedi viņu pa durvīm?
Bardolis. Jā, ser. Pilnā bija, nelietis. Jūs viņu, ser, bijāt ievainojis plecā.
Falstafs. Nelietis! Man pretoties!
Dolija. Ak tu manu dārgo blēdīt! Nabaga pērtiķīt, kā tu esi nosvīdis! Ļauj, es noslaucīšu tev seju. Pagriez man savu purniņu! Tu blēdi, kā es tevi mīlu! Tu esi drošsirdīgs kā Trojas Hektors, viens pats esi piecu Agamemnonu vērts un desmitreiz labāks par deviņiem varoņiem. Ak tu palaidnieki
Falstafs. Nolādētais riebeklis! Pataisīšu mīkstu to lopu.
Dolija. Dari to, ja netrūkst drosmes. Par to es tevi sasildīšu starp diviem palagiem.
Ienāk muzikanti.
Pāžs. Muzikanti ir klāt, ser.
Falstafs. Lai viņi spēlē. Spēlējiet, kungi! Sēdies man klēpī, Dolij! Tavu lielīgu ķēmu! Nelietis bēga no manis kā dzīvsudrabs.
Dolija. Jā, jā, un tu kā baznīcas tornis viņam pakaļ. Tu mans mazais, jaukais Bērtuļu naktī kaujamais sivēntiņ! Kad tu reiz mitēsies dienā kauties un naktī durties un kad sāksi post savas vecās miesas sūtīšanai uz viņpasauli?
Skatuves dzijumā parādās princis Henrijs un Poinss, pārģērbušies par kroga puišiem.
Falstafs. Klusu, Dolij! Nerunā kā miroņgalva un neatgādini man nāvi!
Dolija. Saki — kāds ir šis princis?
Falstafs. Lādzīgs, bet vieglprātīgs zēns. No viņa iznāktu labs sulainis, ja viņš prastu sagriezt maizi.
Dolija. Stāsta, ka Poinss esot ļoti gudrs.
Falstafs. Gudrs? To paviānu vajadzētu pakārt. Viņa prāts tik biezs kā Tjūksberijas sinepes, bet asprātības viņā nav vairāk kā āmurā.
Dolija. Kādēļ tad princis viņu tā mīl?
Falstafs. Tādēļ, ka viņiem abiem ir vienlīdz tievas kājas, tādēļ, ka viņš veikli sviež ripas, ēd jūras zušus ar dillēm, rij sveču galus kopā ar vīnu, spēlē sunīšus ar puikām, lec pār soliem, prot izmeklētiem vārdiem lamāties, tādēļ, ka zābaki viņam pieguļ kā uz kurpnieka izkārtnes zīmēti, un tādēļ, ka viņš tenko, neizraisot ķildu. Viņam ir daudz tādu muļķīgu īpašību, kuras liecina par vāju garu un stipru miesu un kuru dēļ princim viņš patīk, jo princis ir gluži tāds pats. Ja viņus uzliktu uz svaru kausiem, pietiktu ar vienu pašu matiņu, lai viens izrādītos smagāks par otru.
Princis Henrijs. Vai nevajadzētu nocirst ausis šai ratu rumbai?
Poinss. Piedauzīsim viņu tās vazaņķes acu priekšā.
Princis Henrijs. Paskat, vecais sakārnis liek ieskāt sev pakausi kā papagailis.
Poinss. Vai tas nav savādi, ka iekāre tik ilgi pārdzīvo spēju?
Falstafs. Noskūpsti mani, Dolij.
Princis Henrijs. Šogad Saturns tiekas ar Veneru. Ko par to saka kalendārs?
Poinss. Paskatieties, kā ugunīgais Trigons, viņa kalps, sačukstas ar sava saimnieka parādu grāmatu, ar viņa piezīmju grāmatiņu.
Falstafs. Tu tikai izliecies mani skūpstām.
Dolija. Dieva vārds, es tevi skūpstu no visas sirds.
Falstafs. Esmu vecs, esmu vecs …
Dolija. Tu man esi mīļāks par visiem tiem pienapuikām.
Falstafs. Kādu kleitas drānu gribi? Naudu es dabūšu ceturtdien, bet rīt tev būs jauna cepure. Uzdziedi jautru dziesmiņu. Ir jau vēls, iesim gulēt. Kad būšu prom, tu mani aizmirsīsi.
Dolija. Dieva vārds, tu mani saraudināsi, tā runādams. Vari būt drošs, ka es nevilkšu mugurā savas labākās kleitas, pirms tu nebūsi atgriezies. Nu, noklausīsimies līdz beigām.
Falstafs. Ei, vēl vīnu, Frensis!
Princis Henrijs un Poinss,
nākdami tuvāk.
Tūliņ, tūliņ, ser!
Falstafs. Ā, tu laikam esi karaļa ārlaulības dēls? Un vai tu neesi Poinsa brālis?
Princis Henrijs. Ak tu grēcīgo zemju karte, kā tu dzīvo!
Falstafs. Labāk par tevi. Es esmu muižnieks, tu — kroga puisis, kas dīrā viesus.
Princis Henrijs. Pareizi, ser, tāpēc es dīrāšu tevi aiz ausīm.
Krodziniece. Lai dievs stāv klāt jūsu gaišībai! Esiet sveicināts Londonā! Lai dieva svētība nāk pār jūsu galvu! Ak Jēziņ, jūs nākat no Velsas?
Falstafs,
uzlikdams roku Doliļai uz galvas.
Zvēru pie šīm vieglprātīgajām miesām un samaitātajām asinīm, priecājos redzēt tevi, sasodītais, neprātīgais karaļnama jaukteni!
Dolija. Kas vēl nebūs, resnais nelga? Es tev uzspļauju!
Poinss. Milord, viņš izvairīsies 110 soda un pārvērtīs visu par joku, ja jūs uz karstām pēdām viņu neie- kaustīsiet.
Princis Henrijs. Ak tu netīrā sveču tauku guba! Kā iedrošinājies runāt par mani tik nekrietni, šai godīgai, tiklai un labi audzinātai sievietei dzirdot?
Krodziniece. Lai dievs jums atmaksā par jūsu labo sirdi. Viņa tiešām ir tāda!
Falstafs. Tu dzirdēji?
Princis Henrijs. Jā, un tu, protams, pazini mani, tāpat kā toreiz, kad bēgi no manis Gedshilā. Tu zināji, ka stāvu aiz muguras, un tīšām runāji, lai pārbaudītu manu pacietību.
Falstafs. Nē, nē, nē, tā nebija vis. Man nenāca ne prātā, ka tu dzirdi.
Princis Henrijs. Es tevi piespiedīšu atzīties, ka tīšām apvainoji mani, un gan tad es zināšu, ko ar tevi darīt.
Falstafs. Es negribēju tevi apvainot, Hel, goda vārds, negribēju.
Princis Henrijs. Ak tā? Tu nepālāj i mani, nesaukāji par maiznieku un maizes griezēju un diezin kā vēl?
Falstafs. Es tevi neapvainoju, Hel.
Poinss. Ak neapvainoji?
Falstafs. Neapvainoju, Ned, tici man, godīgais Ned, nemaz neapvainoju. Es viņu paļāju, palaidnēm dzirdot, lai šīs palaidnieces viņā nesamīlētos. To darīdams, es rīkojos, kā gādīgam draugam un uzticamam pavalstniekam piederas, un tavs tēvs ir man pateicību parādā par to. Nekāda apvainojuma, Hel, nekāda, Ned, ticiet man, bērni!
Princis Henrijs. Atzīsties, ka šo godājamo sievieti tu aizskar tikai aiz bailēm un neapšaubāmas gļēvulības, lai izlīgtu ar mums! Vai viņa ir palaidne? Vai mūsu saimniece ir palaidne? Vai tavs pāžs ari ir palaidnis? Vai godīgais Bardolfs, kam aiz centības staro deguns, arī ir palaidnis?
Poinss. Atbildi, satrupējusī sieksta, atbildi!
Falstais. Pats nelabais ir neglābjami apzīmogojis Bar- dolfu. Viņa seja ir plīts, uz kuras Lucifers cepina žūpas. Zēnu sargeņģelis gan vēl nav pametis, bet velns tik un tā gūs virsroku.
Princis Henrijs. Bet šīs sievietes?
Falstafs. Viena no viņām jau ir ellē un cepina nabaga grēciniekus. Otrai esmu parādā un nezinu, vai par to viņa ir nokļuvusi ellē vai nav.
Krodziniece. Galvoju, ka nav.
Falstais. Es arī domāju, ka nav. Manuprāt, par to naudu tu esi izpirkta un mans parāds nolīdzināts. Bet tev ir vēl viens grēks: gavēnī tu pasniedz saviem apmeklētājiem gaļu. Par to, es domāju, tev vajadzēs pa- gaudot.
Krodziniece. Visi krodzinieki tā dara. Liela muiža — viens vai divi auna gurni pa visu gavēni!
Princis Henrijs. Jūs, kundze …
Dolija. Ko teiksiet, jūsu gaišība?
Falstafs. Viņa gaišība grib teikt kaut ko tādu, pret ko
saceļas viņa miesa.
Pie durvīm klauvē.
Krodziniece. Kas tur tik stipri klauvē? Paskaties, Fren- sis, kas tur ir!
Ienāk Pelo.
Princis Henrijs. Ko teiksi, Peto? Kas jauns?
Peto.
Pašreiz ir Vestminsterā jūsu tēvs. Tur atjājuši arī vēstneši No ziemeļiem. Tie kājās neturas. Es ceļā panācu vēl virsniekus, Kas nosvīduši krogos iegriežas Un taujā, vai tur Falstafs redzēts nav.
Princis Henrijs.
Poins, dievs mans liecinieks, ka man ir kauns
Te velti dārgo laiku izniekot,
Kad dumpja negaiss nāk kā dienvidvējš
Ar melni piemilzušiem mākoņiem
Un lietus negaidīti pārsteigt var.
Surp apmetni un zobenu! Arlabunakt!
Princis Henrijs, Poinss, Peto un Bardolls iziet.
Falstais. Tagad nāk visgardākais nakts kumosiņš, un mums jāiet prom, to nenobaudījušiem.
Pie durvīm klauvē.
Atkal pie durvīm klauvē!
Atgriežas Bardolls.
Nu, nu? Kas tad noticis?
Bardolls.
Jums tūliņ jāierodas galmā, ser. Kāds ducis virsnieku jau gaida jūs.
Falstafs
pāžam.
Samaksā muzikantiem, zēn! Ardievu, saimniec! Ardievu, Dolij! Redziet nu, manas mīļās, kā dzenā rokā cilvēkus ar nopelniem. Kam nav nopelnu, tas var gulēt, bet spējīgos grābj tikai ciet. Ardievu, mīļie sievišķīši! Ja mani tūlīt neaizsūtīs projām, es vēl iegriezīšos pie jums.
Dolija. Es nespēju parunāt. Sirds gandrīz vai plīst pušu. Nu, mīļais Džek, saudzē sevi!
Falstals. Ardievu, ardievu!
Falstals un Bardolls aiziet.
Krodziniece. Dzīvo vesels! Zirņu laikā būs divdesmit deviņi gadi, kopš viņu pazīstu. Tas nu reiz ir godīgs un uzticams cilvēks! Dzīvo vesels!
Bardolls
blakus istabā.
Misis Teršīta! Krodziniece. Kas ir? Bardolls
blakus istabā.
Sakiet misis Teršītai, lai viņa ierodas pie mana kunga.
Krodziniece. O, skrien, Dolij, skrien! Skrien, mīļā DolijE
Dolija nāk raudādama.
Vai tu nāc vai nenāc, Dolij?
Aiziet.