Ienāk karalis Henrijs naklstērpā, viņam seko pāžs.
Karalis Henrijs.
Ej pasauc grāfus Sariju un Vorviku, Bet pirms — lai izlasa un pārdomā Sls vēstules. Ej labi veicīgi.
Pāžs aiziet.
Visnabagākie mani pavalstnieki Šai stundā gu]. Ak spirdzinošais miegs, Ar ko es tevi esmu gainījis, Ka negribi vairs manus plakstus slēgt Un manai sirdij aizmirstību nest? Kādēļ tev piedūmotās būdās tik Uz plānām salmu cisām izstiepties Un, naktstauriņu iežūžotam, gulēt, Bet ne pie sasmaržotiem augstmaņiem Zem baldahīnu lepnā krāšņuma, Kur saldas melodijas ieaijā? Tu slinkais dievs, kādēļ pie zemajiem Ej mīļuprāt, bet bēdz no karaļa, Kā naktī trauksmes zvana modināts? Kādēļ tu augstu mastā nedrošā Liec iemigt kuģa puikam, svaidoties Tam valdonīgo bangu šūpulī,
Ko stiprām rokām vēji kustina, Aiz putu krēpēm viļņus grābdami Un uzraudami galvas sprogotās Līdz padebešiem tādā rēkoņā, No kuras pamostos pat mironis? Miegs netaisnais, kā vari mieru dot Tu izmirkušam puikam negaisā, Bet netraucētā pusnakts klusumā, Kad miegam laiks visvairāk piemērots, Liedz gulēt karalim? Lai zemie dus! Miegs nenāk tam, kam galvā kronis likts.
Ienāk Vorviks un Sarijs.
Vorviks.
Jums labu rītu vēlam, augstība!
Karalis Henrijs.
Vai ir patiešām rīts?
Vorviks.
Ir pāri vieniem jau.
Karalis Henrijs.
Tad labu rītu vēlu arī jums. Vai izlasījāt vēstules, ko devu?
Vorviks.
Jā, valdniek žēlīgais.
Karalis Henrijs.
Tad jūs jau paši būsiet sapratuši, Cik smagi slima mūsu karaļvalsts. Aug kaite plašumā un sirdij draud.
Vorviks.
Nē, tā ir tikai pārejoša kaite. Var atgūt kādreizējo mundrumu Ar zālēm un ar labu padomu. Drīz atvēsis būs lords Nortumberlends.
Karalis Henrijs.
Ak dievs, kaut spētu likteņgrāmatu Mēs izlasīt un ieraudzīt, kā laiks Mēž projām kalnus savā kustībā, Kā zeme jūrā grimst aiz smaguma Vai arī okeāna krasta josta Kļūst pārāk plata, lai ta Neptunam Ap gurniem derētu; kā mainās viss, Cik pilns ar pārgrozībām dzīves kauss! Ak, ja reiz palaimētos jauneklim It visu mūža gaitu pārredzēt — Gan bijušo, gan to, kas jācieš būs, — Viņš mirtu, aizvērdams šo grāmatu. Pirms desmit gadiem vēl Nortumberlends un Ričards draudzējās Un kopā dzēra, bet pēc diviem gadiem Tie karoja. Pirms gadiem astoņiem Man Persijs bija sirdij tuvākais, Kā brālis manā labā pūlējās, Ir dzīvību, ir mīlu gatavs sniegt. Jā, manis dēļ pat izaicinājumu Viņš metā Ričardam. Kurš bija klāt?
Vorvikam.
Ja nemaldos, jūs bijāt, brālēn Nevil, Kad Ričards, acīs mirdzot asarām, Nortumberlenda rāts un kaunināts, Šos pravietīgos vārdus sacīja: «Nortumberlend, tu esi tilts, pār kuru Mans brālēns Bolingbruks uz troni ies,» — Kaut nebija man toreiz nodoms tāds, Valsts nepieciešamība piespieda Skaut dižumu un viņa tronī kāpt. «Reiz pienāks laiks,» vēl Ričards piebilda, «Kad kauna pilnais nodevības grēks Trūks tā kā sastrutojis augonis.» Viņš paredzēja to, kas notiek šodien, Un to, ka izirs mūsu draudzība.
Vorviks.
Ikkatrā mūža gājumā kaut kas Ļauj pagājušās dienas saskatīt. Labs vērotājs spēj iepriekš paredzēt, Kāds nākotnē būs notikumu ceļš, Kaut sagaidāmie notikumi vēl Dus tagadnē, kā dīglis sēklā dus. Laiks perē dīgļus šos un izaudzē, Un Ričards, paklausot šim likumam, It droši varēja tad secināt, Ka pienāks laiks un liks Nortumberlends No viltus sēklas nodevībai augt. Bet tai par labu augsni derējāt Jūs vienīgais.
Karalis Henrijs.
Vai neizbēgams ir tas viss? Ar to tad arī jāsamierinās. Sauc nepieciešamība. Runā jau, Ka pussimttūkstoš vīru savācis Nortumberlends un bīskaps.
Vorviks.
Nevar būt. No kā mēs baidāmies, tas divkāršs rādās, Kā balss un atbalss. Lūdzu, augstība, Jūs atgulties. Es varu galvot jums, Ka izsūtīto spēku gana būs, Lai sacelšanos viegli apspiestu. Par prieku jums vēl varu pavēstīt, Ko zinu droši: miris Glendovers. Jūs bijāt slims šīs divas nedēļas, Tik vēlā stundā būt vēl nomodā Jums tādēļ kaitīgi.
Karalis Henrijs.
To ņemšu vērā. Kad kari iekšējie būs beigušies, Uz svēto zemi, draugi, dosimies.
Aiziet.