Ienāk karalis Henrijs, princis Džons Lenkaslers, grāls Vestmorlends, sers Volters Blanls un citi.
Karalis Henrijs.
Kaut nomāc mūs vēl smagais rūpju slogs, Mēs alkstam gūt sev mazu atelpu, Lai kaujas tauru aso valodu Uz citiem — tāliem krastiem pārnestu. Nē, izslāpusi dzimtās zemes smilts Vairs nedzers savu bērnu asinis; Un neizvagos druvas ziedošās Vairs kara zirgu cietie pakavi, Kas puķēm liek zem dzelzu svara ļimt. Nesen vēl naida pilnie pretnieki, Kam niknā brāļu karā dega skats, — Kaut vienas asinis tiem dzīslās rit, — Nu cieši slēgtās rindās vienosies, Ar draugiem, radiem vienu ceļu ies Un savstarpējās ķildas aizmirsis. Mūs pašus kara asmens nedurstls Kā atvāzts nazis kabatā. Nu, draugi, Kā svētās krusta zīmes kareivji, Kas saistīti pie tās ar zvērestu, Uz Kristus kapa vietu dosimies, Uz varoņdarbiem angļus vedīsim,
Kas tiem jau mātes klēpi nolemti, Un trenksim pagānus no svētās zemes, Ko pestītāja kājas skārušas, Kurš mūsu dēļ pie krusta pienaglots Pirms četrpadsmit gadu simteņiem. Tas iecerēts jau gadu atpakaļ, Un lieki būs par to vēl spriedelēt. Ne tādēļ esam šodien tikušies. Mēs gribam dzirdēt, mīļo Vestmorlend, Ko vakar nolēmusi padome, Lai sekmētu šo svēto gājienu.
Vestmorlends.
Mans kungs, mēs apspriedāmies dedzīgi, Jau kara nodokļi bij noteikti, Te pēkšņi pārsteidza mūs ļauna vēsts, Kas bēdas nes no Velsas pakalniem: Ir saņemts gūstā krietnais Mortimers, Kas Herfordšīras pulkus veda cīņā Pret mežonīgi straujo Glendoveru. No nesaudzīgās rokas krituši, Kāds tūkstot's vīru kaujaslaukā guļ, Tos Velsas sievas apsmējušas tā, Ka man ir kauns šo skatu aprakstīt.
Karalis Henrijs.
Kā liekas, ziņas par šo slaktiņu Mums izjauks gājienu uz svēto zemi.
Vestmorlends.
Tā ir, mans karali. Bet tas nav viss — Daudz ļaunāka un smagu jausmu pilna Ir cita vēsts, kas nāk no ziemeļiem. Tā teic, ka karstgalvīgais Henrijs Persijs Pie Holmedonas cīņu uzsācis Ar Arčibaldu, skotu varoni, Kas kaujas sparā nepārspējams šķiet. Par cīņas sīvumu var liecināt Mums lielgabalu pērkonīgie dārdi, Kas grandīt grandīja bez norimas.
Bet virs, kas mums šo ziņu atnesis, Ir kāpis zirgā karstā cīņas brīdī Un tādēļ nezin, kāds ir iznākums.
Karalis Henrijs.
Patlaban dārgais, uzticamais draugs Sers Volters Blants pie mums ir ieradies. To pārklājuši ceļa putekļi No Holmedonas līdz pat Londonai. Viņš patīkamas vēstis atnesis: Grāfs Daglass sakauts, desmittūkstoš skotu Un pāris desmit cēlu bruņinieku Mirkst kaujaslaukā pašu asinīs. Bet Faifas grāfu gūsta važas sien, Un jaunais Daglass viņam līdzi siets, Vēl grāfi Atols, Merrejs, Anguss, Mentits. Vai tas nav prāvs un lielisks laupījums? Vai tā nav spldošākā uzvara?
Vestmorlends.
Patiesi, kungs, ar šādu uzvaru Var lepoties viscienīgākais princis.
Karalis Henrijs.
Tu mani skumdini un apskaust liec
Nortumberlendu, kam tik krietns dēls,
Ka malu malās daudzināts un slavēts:
Viņš birztalā ir koks vistaisnākais,
Viņš laimes lolots luteklis un lepnums.
Kad viņa slavas darbus vēroju,
Es acīs savam dēlam Henrijam
Tik palaidnības, blēņas saskatu.
Kaut būtu pierādāms, ka mūsu dēli
Ir bērnu autos laumu apmainīti,
Mans nosaukts Persijs, viņa — Plantagenets!
Kaut būtu man tāds dēls! … Bet prom šis domas!
Klau, brālēn, vai tev neliekas, ka Persijs
Top pārgalvīgs? Viņš visus gūstekņus
Grib paturēt pats sev un paziņo,
Ka man viņš došot tikai Faifas grāfu!
Vestmorlends.
Tā viņu samācījis tēvocis Grāfs Vusters, jūsu senējs ienaidnieks, Kas sakūda pret jūsu augstību, •— Un jauneklis kā gailēns dižojas.
Karalis Henrijs.
Tam liku nākt, lai dod man atbildi. Un tādēļ mums uz laiku jāatliek Vēl gājiens būs uz Kristus kapvietu. Par to mēs lemsim trešdien Vindzorā. Jūs, brālēn, paziņojiet augstmaņiem Un pasteidzieties atpakaļ jo drīz, Vēl daudz kas jāapspriež bez liekas steigas, Un daudzi darbi mums vēl veicami.
Vestmorlends.
Kā pavēlat, mans kungs!
Aiziet.