153311.fb2
Uznāk Selovs un Sailenss, kalis no savas puses, attālāk — Pelējums, Ena, Kārpa, Vārgulis, Vērsēns un kalpi.
Selovs. Sveiki, sveiki, sveiki, ser! Sniedziet man roku, ser, sniedziet roku, ser! Ak tu tētit, tik agri kājās! Un kā jums klājas, mans mīļais brālēn Sailens?
Sailenss. Labrīt, manu labo brālēn Selov!
Selovs. Un kā klājas manai māsīcai, jūsu otrajai pusei? Un jūsu burvīgajai meitiņai, manai krustmeitai Elenai?
Sailenss. Ko nu, tikpat nevaldāma, brālēn Selov!
Selovs. Varu derēt, ka mans brālēns Viljams ir varens students. Viņš arvien vēl Oksfordā, vai ne?
Sailenss. Jā, ser, manā apgādībā.
Selovs. Tad jau viņam drīz jāstājas advokātu skolā. Es savā laikā mācījos Klimentas koledžā, kur droši vien vēl šodien piemin trako Selovu.
Sailenss. Toreiz jūs sauca par «jautro Selovu», brālēn.
Selovs. Mīļais dievs, kā tikai tur mani nesauca! Kādus jokus es tikai netaisīju un cik veikli! Kopā ar mani tur mācījās mazais Džons Doits no Stefordšīras, melnais Džordžs Bārnss, Frensis Pikbouns un Vils Skvīls no Kotsvoldas. Četrus tādus kaušļus nebūtu varējuši sameklēt visās skolās kopā. Un es jums saku, mēs zinājām, kur dabūjama laba prece, un labāko paturējām sev. Vēl tur bija Džons Falstafs, tagad sers Džons. Toreiz viņš bija puika un Tomasa Maubre- ja — Norfolkas hercoga pāžs.
Sailenss. Tas pats sers Džons, brālēn, kas ieradies pie mums vervēt kareivjus?
Selovs. Tas pats sers Džons, tas pats. Es redzēju, kā viņš pie skolas vārtiem pārsita galvu Skoganam, kad bija vēl mazs ķipars. Tai pašā dienā es pie Greja kroga kāvos ar augļu tirgotāju Sempsonu Stokfišu. Ak tu Jēziņ, tie gan bija traki laiki! Un ja padomā, cik daudzi no maniem vecajiem draugiem jau atdusas zemes klēpi!
Sailenss. Mēs visi tur dusēsim, brālēn.
Selovs. Protams, protams, pilnīgi pareizi, pilnīgi pareizi. Kā Dāvida dziesmā teikts: no nāves neviens nevar izbēgt, visiem jāmirst. Cik maksā labu vēršu pāris Stemfordas gada tirgū?
Sailenss. Tik tiešām nezinu, brālēn, neesmu tur bijis.
Selovs. Jā, no nāves nevar izbēgt. Vai vecais Dabls no jūsu pilsētas ir vēl dzīvs?
Sailenss. Miris, ser.
Selovs. Ak tu Jēziņ, miris! Viņš veikli šāva ar loku. Un nu pagalam! Jā, tas gan bija šāvējs! Džons Gānts viņu gaužām mīlēja un derībās izlika par viņu milzumu naudas. Miris! Viņš trāpīja mērķī no divi simti četrdesmit soļiem, bet vieglu bultu — pat no divi simti septiņdesmit soļiem. Prieks bija skatīties uz viņu! Cik pašlaik maksā divdesmit aitu?
Sailenss. Kādas aitas: ja labas, tad divdesmit aitas maksā desmit mārciņas.
Selovs. Tātad vecais Dabls ir miris?
Sailenss. Man liekas, tur nāk divi no sera Džona Falstafa vīriem.
Ienāk Bardolfs ar kādu kareivi.
Bardolfs. Labrīt, cienījamie kungi! Sakiet, lūdzu, — kurš no jums ir tiesnesis Selovs?
Selovs. Es esmu Roberts Selovs, ser, šīs grāfistes nabaga muižnieks un viens no karaļa miertiesnešiem. Ar ko varu pakalpot?
Bardolfs. Mans kapteinis sūta jums savus cieņas apliecinājumus, ser. Mans kapteinis sers Džons Falstafs ir ievērojams augstmanis un, zvēru pie debesim, drosmīgs karavadonis.
Selovs. Pateicos par sveicienu. Es pazinu viņu kā izveicīgu zobena cilātāju. Kā klājas krietnajam bruņiniekam? Vai drīkst zināt, kā klājas viņa laulātajai draudzenei?
Bardolfs. Piedodiet, ser, bet karavīram bez sievas labāka iztikšana.
Selovs. Tas ir labi teikts, goda vārds, ser. Tiešām labi teikts! Labāka iztikšana .. . Lieliski! Jā, tā tas ir. Labi izteicieni aizvien ir un tiek augstu vērtēti. «Iztikšana» — tas taču nāk no vārda «iztikt». Ļoti labi, laba frāze.
Bardolfs. Piedodiet, ser, šo vārdu esmu dzirdējis. Jūs to nosaucāt par frāzi? Pie joda, es nezinu, kas ir frāze, bet vārdu esmu gatavs aizstāvēt ar zobenu, jo tas ir īsts karavīru vārds, kas piestāv katram komandierim, zvēru pie debesīm. «Iztikšana» — tas nozīmē, ka cilvēks, kā saka, iztiek… vai kad cilvēks uzskata, ka iztiek… vai arī, vēl pareizāk, domā, ka viņš iztiek, un tas ir galvenais.
Selovs. Pilnīgi pareizi. Redziet, tur jau nāk krietnais sers Džons!
Ienāk Falstals.
Sniedziet man savu krietno roku, sniedziet man savu godājamo krietno roku. Goda vārds, izskats jums labs, un gadi jums neko nevar padarīt. Esiet sveicināts, krietnais ser Džon!
Falstafs. Priecājos, ka esat pie veselības, dārgais mister Robert Selov. Misters Suerkārds, ja nemaldos?
Selovs. Nē, ser Džon, tas ir mans brālēns Sailenss, amat- brālis.
Falstafs. Mī]ais mister Sailens, jums labi piestāv miertiesneša amats.
Sailenss. Pazemīgi pateicos, jūsu augstība.
Falstafs. Pū, ir gan karstums! Nu, kungi, vai esat sagādājuši man pusduci kārtīgu vīru?
Selovs. Protams, ser. Vai jūs neapsēstos?
Falstafs. Lūdzu, parādiet man viņus.
Selovs. Kur ir saraksts? Kur ir saraksts? Kur ir saraksts? Dodiet šurp, dodiet šurp, dodiet šurp! Tā, tā, tā, tā … Jā, ser, tieši tā. Rolfs Pelējums. Lai viņi nāk šurp, tikko es izsaucu, lai nāk, lai nāk! Paskatīsimies. Kur ir Pelējums?
Pelējums. Šeit, ar jūsu atjauju.
Selovs. Kādas ir jūsu domas, ser Džon? Augumā puisis padevies ražens, jauns, stiprs un no labas ģimenes.
Falstafs. Tevi sauc Pelējums?
Pelējums. Jā, ar jūsu atļauju.
Falstafs. Pēdējais laiks likt tevi pie darba.
Selovs. Ha, ha, ha! Labi teikts, dieva vārds! Ja lietas neizkustina, tās taču appel. Vareni! Dieva vārds, labi teikts, ser Džon, ļoti labi teikts!
Falstafs. Pievelciet viņam krustu!
Pelējums. Ņemiet nost to krustu, laidiet mani vaļā! Citādi manai vecenei nebūs neviena, kas apdara mājas soli un lauka darbus. Nevelciet vis man klāt krustu. Citiem karošana vedas labāk nekā man.
Falstals. Muti ciet, Pelējum! Tev jānāk līdzi. Laiks tevi likt lietā.
Pelējums. Likt lietā?
Selovs. Paliec nu mierā, puis, paliec mierā. Stājies malā. Vai saproti, kur tu atrodies? Un tagad tālāk, ser Džon. Redzēsim. Simons Ena!
Falstafs. Jā, nebūtu par ļaunu pasēdēt ēnā. Rādās, ka no viņa iznāks aukstasinīgs kareivis.
Selovs. Kur ir Ēna?
Ena. Šeit, ser.
Falstafs. Ēna, kā dēls tu esi?
Ena. Savas mātes.
Falstafs. Savas mātes dēls? Tas var būt. Un sava tēva ēna. Tā bieži gadās: sievietes dēls ir vīrieša ēna, kaut ar tēvu tam visai maz līdzības!
Selovs. Vai viņš jums ir pa prātam, ser Džon?
Falstafs. Ena noderēs vasarā, — pievelciet krustu. Mums ir sarakstā ne mazums ēnu.
Selovs. Tomass Kārpa!
Falstafs. Kur viņš ir?
Kārpa. Šeit, ser.
Falstafs. Tevi sauc Kārpa?
Kārpa. Jā, ser.
Falstafs. Tu esi varen riebīga kārpa.
Selovs. Pievilkt viņam krustu, ser Džon?
Falstafs. Nav vajadzīgs; apģērbs viņam mugurā karājas kā uz kārts, augums balstās uz divām maikstēm, un savu krustu viņš jau nes uz muguras.
Selovs. Ha, ha, ha! Jūs nu gan protat, ser, jūs gan protat. Varens joks! Frensiss Vārgulis!
Vārgulis. Šeit, ser!
Falstafs. Kāds tev amats, Vārguli?
Vārgulis. Esmu sieviešu drēbnieks, ser.
Selovs. Vai pievilkt viņam krustu, ser?
Falstafs. Pievelciet. Bet, ja viņš būtu vīriešu drēbnieks, viņš pats uzvilktu jums krustu. Vai ienaidnieka rindas tu robosi tāpat kā sieviešu brunčus?
Vārgulis. Darīšu, cik spēšu, ser. Jūs būsiet apmierināts ar mani.
Falstafs. Labi teikts, sieviešu drēbnieki Labi teikts, drosmīgais Vārguli! Tu būsi tikpat drošsirdīgs kā sadusmots balodis vai vispiktākā pele. Pievelciet sieviešu drēbniekam krustu, mister Selov, bet tādu pamatīgu, mister Selov!
Vārgulis. Es gribētu, lai Kārpa arīdzan nāk līdzi, ser.
Falstafs. Ja tu būtu vīriešu drēbnieks, tu varētu viņu salāpīt, lai viņš var kātot līdzi. Es nevaru pieņemt par vienkāršu kareivi to, kam pašam ir vesela armija. Liecies mierā, stiprais Vārguli!
Vārgulis. Es likšos mierā, ser.
Falstafs. Tencinu, godājamais Vārguli. Kas nākamais?
Selovs. Pīters Vērsēns no pļaviņas!
Falstafs. Nu, apskatīsim to Vērsēnu.
Vērsēns. Te es esmu, ser.
Falstafs. Debesu tētīt, puisis kā bilde! Pievelciet Vērsēnam krustu, iekāms viņš nav sācis baurot.
Vērsēns. Ak dievs! Labais kapteiņa kungs . . .
Falstafs. Ko? Tev krusts vēl nav pievilkts, bet tu jau bauro?
Vērsēns. Ak dievs, ser! Esmu slims cilvēks.
Falstals. Kas tad tev ir par kaiti?
Vērsēns. Sasodītās iesnas, ser … klepus, ser … To es saķēru, karaļa kronēšanas dienā raustīdams zvanu, ser.
Falstafs. Nāc vien šurp! Iesi karot rītasvārkos. Mēs tās iesnas izdzīsim no tevis, un es likšu, lai tavi draugi tevi apzvana. Vai tagad ir visi?
Selovs. Es izsaucu divus vairāk nekā sarakstā. Jums vajadzīgi tikai četri, ser. Bet tagad, lūdzu, pie manis uz pusdienām.
Falstafs. Iedzert kopā ar jums es varu, bet pusdienas ēst man nav laika. Tik tiešām prieks tikties ar jums, mister Selov!
Selovs. Ser Džon, vai atceraties, kā mēs pavadījām nakti vējdzirnavās Sentdžordžas laukos?
Falstafs. Nepieminiet to vairs, mīļais mister Selov, nepieminiet vairs!
Selovs. O, tā bija jautra nakts. Diez vai Džennija Nakts- putniņa vēl dzīva?
Falstals. Dzīva, dzīva, mister Selov.
Selovs. Viņa neparko nevarēja saprasties ar mani.
Falstafs. Neparko, neparko. Viņa vienmēr teica, ka nevarot ciest misteru Selovu.
Selovs. Zvēru pie mesas, es kaitināju viņu uz nebēdu. Toreiz viņa bija varens sievišķis. Vai viņa vēl turas dūšīgi?
Falstals. Veca kļuvusi, veca, mister Selov.
Selovs. Protams, viņai jābūt vecai, viņa nevar būt citāda kā veca. Viņai taču jau bija dēls Robins Naitvorks no vecā Naitvorka, kad es vēl nebiju iestājies Kli- mentas koledžā.
Sailenss. Tas bija pirms piecdesmit pieciem gadiem.
Selovs. Ai brālēn Sailens, ja tu būtu piedzīvojis to, ko esam piedzīvojuši mēs abi ar šo bruņinieku! Ser Džon, vai nav tiesa?
Falstals. Mēs esam dzirdējuši pusnakts zvanus, mister Selov.
Selovs. Esam gan, esam gan, esam gan. Tik tiešām, ser Džon, esam. Mūsu parole bija: «Ei, puiši!» Iesim pusdienās, iesim pusdienās! Ak Jēziņ, tas tikai bija laiciņš! Nāciet, nāciet!
Falstafs, Selovs un Sailenss aiziet.
Vērsēns. Mīļo Bardolf, aizlieciet par mani kādu vārdiņu. Te jums būs četras desmitšiliņu monētas franču kronās. Ticiet man, ser, iet karā man ir tikpat kā iet pie karātavām. Kas zīmējas uz mani, ser, tad par sevi es nebažītos, bet man šausmīgi tas nepatīk un, kas zīmējas uz mani, dikti gribas palikt pie draugiem. Citādi, ser, kas zīmējas uz mani, es par sevi tā nerūpētos.
Bardolfs. Labi, paej sāņus.
Pelējums. Mīļo kaprāļa kaptein, manas vecenes dēļ aizlieciet par mani labu vārdu. Ja es aizeju, viņai nav neviena, kas varētu mājās kaut ko padarīt, bet viņa ir veca un viena netiks galā. Es jums došu četrdesmit šiliņu, ser.
Bardolfs. Labi, paej sāņus.
Vārgulis. Pie joda, man viss vienalga — mirst tikai vienu reizi. Mēs esam dievam nāvi parādā. Man bikses nedreb. Ja būs lemts mirt — lai notiek, ja nebūs lemts — vēl labāk. Katra pienākums ir kalpot princim, un, lai būtu kā būdams, tas, kas mirs šogad, būs pasargāts no nāves nākamgad.
Bardolls. Labi teikts. Tu esi brašs puisis.
Vārgulis. Pie joda, man bikses nedreb!
Atgriežas Falstals, Selovs un Sailenss.
Falstafs. Nu, ser, kurus tad lai es ņemu?
Selovs. Četrus pēc sava ieskata.
Bardolfs. Ser, uz pāris vārdiem. Es saņēmu trīs mārciņas, lai atlaistu Pelējumu un Vērsēnu.
Falstafs. Lai notiek!
Selovs. Nu, ser Džon, kurus tad jūs izvēlēsieties?
Falstals. Izraugieties jūs manā vietā.
Selovs. Labi. Ņemiet Pelējumu, Vērsēnu, Vārguli unEnu.
Falstafs. Pelējumu un Vērsēnu? Tu, Pelējum, paliec mājā, kamēr kļūsti galīgi nederīgs. Un tu, Vērsēn, paaudzies, kamēr kļūsti derīgs dienestam. Neņemšu nevienu no jums.
Selovs. Ser Džon, ser Džon, jūs kaitējat pats sev. Tie abi ir vislabākie vīri, un es taču novēlu jums vislabākos.
Falstafs. Mister Selov, jūs gribat mani mācīt, kā izvēlēties vīrus? Liela muiža — locekļi, cīpslas, stāvs, garums vai ārējais izskats! Man vajadzīga kareivja sirds, mister Selov! Piemēram, Kārpa. Jūs redzat, cik nožēlojams viņš izskatās, bet ieroci viņš pielādēs un izlādēs veicīgāk, nekā alvas lējējs cilā savu trauku; viņš skries ātrāk par puisi, kas veļ alus mucu. Un šis kaulainais puisis, Ēna … dodiet man šurp tādus! Ienaidnieks nevar nemaz viņam trāpīt — drīzāk var trāpīt naža asmenim. Un, ja vajadzēs atkāpties, — cik žigli jozīs šis Vārgulis, sieviešu drēbnieks! O, dodiet man tādus nīkuļus un nemaz nerādiet tos lielos. Bardolf, pasniedz Kārpai musketi!
Bardolls. Se, Kārpa. Soļos — marš! Tā, tā, tā.
Falstals. Panāc nu, parādi man, kā tu rīkojies ar musketi. Tā. Ļoti labi. . . Turpini. Ļoti labi. Teicami. O, dodiet man tikai mazus, kārnus, vecus, krunkainus un plikpaurainus strēlniekus! Labi teikts, Kārpa, nudien! Tu esi varena pūte. Se tev seši pensi.
Selovs. Tomēr viņš nav lietas koks. Vēl joprojām nav iemanījies savā amatā. Nāk prātā, — kad vēl biju Klimentas koledžā, Artura spēlēs Mailendgrīnā es tēloju seru Dagonetu, tur bija kāds mazs apsviedīgs puisis — tas gan rīkojās veikli ar musketi: pagriež tā un šitā, šurp un turp, notēmē — trah-tah-tah! — un atlec atpakaļ, un atkal šurpu turpu. Savu mūžu otru tādu neredzēšu.
Falstafs. Šie ļaudis man derēs, mister Šelov. Lai dievs jums stāv klat, mister Sailens! Netērēšu ar jums liekus vārdus. Dzīvojiet veseli, kungi! Pateicos jums. Pirms pienāk nakts, man vēl jānojāj divpadsmit jūdzes. Bardolf, izsniedz jaunkareivjiem mundierus!
Selovs. Ser Džon, lai debesu svētība nāk pār jums! Lai dievs jums stāv klāt! Lai dievs dod jums mieru! Atpakaļceļā iegriezieties pie manis, atjaunosim veco pazīšanos. Var gadīties, ka kopā ar jums dodos uz galmu.
Falstafs. Dievs mans liecinieks, ka es to vēlos, mister Šelov!
Selovs. Lai notiek! Virs un vārds! Laimīgu ceļu!
Falstafs. Dzīvojiet veseli, labie kungi!
Selovs un Sailenss aiziet.
Bardolf, ved prom vīrus!
Bardolfs un jaunkareivji aiziet.
Atpakaļceļā es tiem tiesnešiem parādīšu. Šelovam es redzu cauri. Ak dievs, ak dievs, kā mēs, veči, esam padevušies melošanas netikumam! Šis pats sagrabējušais miertiesnesis neko citu nav darījis kā tikai plātījies ar savām jaunības dienu trakulībām un varoņdarbiem Tornbala ielā. Katrs trešais vārds bija salti meli, un tos viņš pasniedza klausītājam kārtī- gāk nekā meslus turku sultānam. Atceros, kāds viņš bija Klimentas koledžā. Viņš atgādināja vīriņu, kas pēc vakariņām izgriezts no siera garozas. Kails viņš izskatījās uz mata kā divžuburu redīss ar augšdaļā izdrāztu ķēmīgu galvu. Viņš bija tik sīciņš, ka cilvēks ar vājākām acīm nevarēja saskatīt ne viņa garumu, ne resnumu. Uz sievietēm kā sadedzis, baud- kārs kā pērtiķis. Paklīdenes pat bija iesaukušas viņu par mandrilu. Mūždien viņš vilkās modei astē un dziedāja palaidnīgām sievietēm dziesmiņas, ko bija noklausījies no važoņiem; turklāt zvērēja, ka tās esot paša sacerētas romances un serenādes. Tagad šis ķēmrausis kļuvis muižnieks un runā par Džonu Gāntu tik familiāri, it kā tas būtu viņa pusbrālis. Bet es varu likt galvu ķīlā, ka viņš redzējis to vienu vienīgu reizi Tiltjardā. Gānts toreiz sadeva Selovam pa kaklu par to, ka viņš bija iemaisījies maršala svītā. Es to redzēju un teicu Džonam Gāntam, ka viņš iekaustījis pats savu pievārdu, jo viņu ar visām lupatām varēja iestūķēt zušādā. Obojas futrālis viņam būtu īsta māja, pils. Bet tagad viņam pieder zeme un lopi. Labi, iepazīšos tuvāk ar viņu, kad nākšu atpakaļ, un, lai cik grūti būtu, iztaisīšu sev no viņa divus gudrības akmeņus. Ja veca līdaka aprij jaunu rau- diņu, tad saskaņā ar dabas likumu es neredzu iemesla, kādēļ lai es nenotiesātu viņu. Nāks laiks — nāks padoms.