153311.fb2 HENRIJS IV - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 42

HENRIJS IV - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 42

PIRMĀ AINA Goltrijas mežs Jorkšīrā.

Ienāk Jorktis arhibīskaps, Maubrejs, Hastingss un citi.

Arhibīskaps. Kā sauc šo mežu?

Hastingss. Tas ir Goltrijas mežs, jūsu gaišība.

Arhibīskaps.

Te apstāsimies. Sūtiet izlūkus, Lai uzzina, cik stiprs ienaidnieks.

Hastingss.

Jau aizsūtīti.

Arhibīskaps.

Tas ir lieliski. Jums, mani uzticamie līdzgaitnieki, Es gribu teikt, ka esmu saņēmis Nortumberlenda vēstules nesen. Vēss tonis rakstītajam, saturs šāds: Labprāt viņš būtu pievienojies mums Ar spēkiem sava varda cienīgiem, Bet, nevarēdams tik daudz sadabūt, Uz Skotiju viņš dosies nogaidīt. Viņš pašās beigās sirsnīgi ludz dievu, Lai veiksme vainagotu mūsu gaitas Un droši stājam pretī naidniekam.

Maubrejs.

Tā cerības uz viņu zemē krīt Un sašķīst gabalos.

Ienāk vēstnesis.

Hastingss.

Ko pateiksiet?

Vēstnesis.

Ap jūdzi no šī meža ienaidnieks Nāk stingrā solī šurp no rietumiem. Cik spēju spriest pēc rindu garuma, Tur trīsdesmit, ne mazāk, tukstošu.

Maubrejs.

Tas tieši tik daudz, cik mēs aplēsām. Tad klajā laukā sagaidīsim tos.

Arhibīskaps.

Kas ir šis labi apbruņotais vīrs?

Maubrejs.

Tas ir, kā liekas man, lords Vestmorlends. Ienāk Vestmorlends.

Vestmorlends.

Es nesu vēlējumus labākos No prinča Džona, mūsu vadoņa.

Arhibīskaps.

Tad sakiet rāmā garā, Vestmorlend: Kādēļ jūs atnācāt?

Vestmorlends.

Lūk, tieši to Es arī gribēju jums izstāstīt. Ja sacelšanās ierastos pie mums Kā pūlis, noplucis un nicināms, Kam asinskāri ļaudis priekšgalā, Kur ubagi un ielas puikas ņudz, •— Ja nolādētais dumpis radītos

Mums savā dabiskajā izskatā,

Jūs, svētais tēv un lordi godātie,

Vis nestāvētu še, lai maskētu

Ar savu cieņu sacelšanos šo,

Kas alkst pēc asinīm. Jūs, arhibīskap,

Kam krēslu sarga pilsoniskais miers,

Kam bārdā miera sudrabs iekaisīts,

Kam paticis ar prātu mieram kalpot,

Kam baltas drānas ģērbtas mugurā,

Lai sludinātu mieru, skaidrību, —

Kādēļ jūs šobrīd esat izlēmis

Tik cēlos miera vārdus apmainīt

Pret skarbo, dzedro kara valodu?

Kādēļ par pīķi jūsu spalva kļūst,

Par asinīm — tinte, par kapiem — grāmatas,

Par kara tauri — dievišķīgā balss?

Arhibīskaps.

Jūs jautājat, kādēļ tā darīju?

Es teikšu īsi: slimi esam mēs.

Par visām netiklībām piemeklē

Mūs tagad drudzis, karsts un nesaudzīgs,

Un tālab asinis mums jānolaiž.

Ar kaiti šo reiz Ričards nomira.

Lord Vestmorlend, man tomēr jāteic jums,

Ka neesmu še ieradies kā ārsts

Vai arīdzan kā miera ienaidnieks,

Kaut eju kopā es ar kareivjiem.

Tik pagaidām mans izskats biedinošs,

Lai dziedinātu laimes negaušas,

Lai dzīves dzīslās asins ritētu

Bez sastrēgumiem. Izteikšos vēl skaidrāk.

Es liku svaru kausos taisnīgi

Gan ļaunumu, ko nodarām ar karu,

Gan ļaunumu, kas mums ir jāpacieš.

Sver vairāk mūsu pašu bēdu nasta.

Mēs redzam laika straumes plūdumu,

Un notikumu virpulis mums liek

No rāmās dzīves atvadīties.

Par nodarītām pārestībām reiz

Mēs norēķinu sīku prasīsim.

Sen gribējām to rādīt karalim,

Bet netikām nekad pie viņa klāt.

Kad ilgojāmies bēdas izsūdzēt,

Mums ce(u aizšķērsoja tieši tie,

No kuriem bijām cietuši visvairāk.

Tik tikko aizvadītās nedienas,

No kurām asins zīmes redzamas

Vēl tagad zemes vaigā, piemēri,

Kas šobrid ik uz sola sastopami, —

Lūk, tas mums lika pacelt zobenu!

Mēs nenākam, lai mieru traucētu,

Bet gan lai īstu mieru radītu,

Ar vārdiem un ar darbiem radītu.

Vestmorlends.

Kad karalis nav uzklausījis jūs? Kā karalis jums pāri darījis? Kam bija pavēlēts jūs atraidīt, Ja savu dievišķīgo zīmogu Jūs dumpja asins rakstam uzspiežat Un skaudro naida šķēpu svētījat?

Arhibīskaps.

Kaut valsts mums visiem brālis, tagad tā Mans ienaidnieks, jo gribu atmaksāt Par to, kas manam brālim nodarīts.

Vestmorlends.

Te atriebējs nebūt nav vajadzīgs, Un amats šis jums vispār nepiedien.

Maubrejs.

Kādēļ gan mums un viņam nepiedien, Kad atmiņas kā svaiga brūce sāp Un zobus sakodušiem jācieš mums Vēl šodien roka, smagā, netaisnā, Kas mūsu godu apkauno?

Vestmorlends.

iLord Maubrej, Ja izpratīsiet laika likumus. Tad atzīsiet, ka nodarījis jums Ir pāri nevis karalis, bet laiks. Man tomēr šķiet, ka personīgi jums Nav devis iemeslu vismazāko, Lai sūdzētos, nedz karalis, nedz laiks. Vai neatguvāt īpašumus tos, Ko kādreiz pārvaldīja jūsu tēvs, It visu godājamais hercogs Norfolks?

Maubrejs.

Vai zaudējis ir tiesības mans tēvs

Un man tās būtu atkal jāatgūst?

Valsts stāvoklis tad spieda karali,

Kaut arī mīlot, viņu izraidīt.

Un tad, kad Henrijs Bolingbruks un tēvs,

Jau zirgos uzkāpuši, piecēlās,

Lai cirstu piešus sānos rumakiem,

Kad sejsargi jau bija nolaisti,

Kad pīķi slējās, acis zibēja

Un taure aicināja tos uz cīņu, —

Nekas tad tēva pīķi nebūtu

No Bolingbruka krūtīm novērsis.

Tai brīdī Ričards zizli nometa;

Ar to bij saistīts viņa liktenis.

Viņš sevi nometa un visus tos,

Kam varmācīgais šķēps vai apsūdzība

Pie Bolingbruka lika bojā iet.

Vestmorlends.

Pašreiz jūs runājat, ko nezināt. Grāfs Herfords tolaik bija Anglijā Gandrīz vai izcilākais cīnītājs. Kas zin, kam toreiz laime smaidītu? Ja uzvarējis būtu jūsu tēvs, No Koventrijas neizietu viņš, Jo valstī visi viņu pajāja, Bet Herfords toties bija iemīļots.

Viņš tika tautas lūgsnās pieminēts Un vairāk godināts par karali. Bet nu es esmu novērsies no mērķa. Šurp virsvadonis mani sūtīja Jūs uzklausīt un paziņot, ka viņš Jūs gatavs pieņemt un ka prasības, Ja vien tās izrādīsies taisnīgas, Tiks izpildītas un tiks novērsti Jebkuri jūsu naida cēloņi.

Maubrejs.

Viņš spiests ar šādu priekšlikumu nākt; Nav labvēlība tā, bet aprēķins.

Vestmorlends.

Jūs, Maubrej, spriežat pārgudri pašreiz. Pauž nevis bailes mūsu priekšlikums, Bet žēlastību. Lūk, kur karaspēks. Es galvoju, ka pārāk stiprs tas, Lai varētu par bailēm runa būt. Mums vārdu slavenu daudz vairāk ir, Mums vīri prasmīgāki cīniņā, Mums mērķis augstāks, šķēpi asāki, — Tad arī drosmīgākiem jābūt mums. Vairs nesakiet, ka nākam baiļu dēļ.

Maubrejs.

Es nepieļautu tādas sarunas.

Vestmorlends.

Jo jums ir kauns par savu rīcību: Kas iepuvis, to nedrīkst aizskart.

Hastingss.

Vai pilnvarojis princi Džonu Tēvs tādām sarunām, kur jāuzklausa Un — pat vēl vairāk — arī jāizlemj, Mums kādus noteikumus izvirzīt?

Vestmorlends.

Kā pavēlnieks viņš arī pilnvarots. Cik aplami gan varat jautāt!

Arhibīskaps.

Lord Vestmorlend, šo tīstokli tad ņemiet. Tur visas mūsu pamatprasības. Ja princis noteikumus izpilda, Ja mūsu cilvēki — vienalga kur, — Kas šajos notikumos iejaukti, Tiek visur likumīgi attaisnoti, Ja mūsu vēlējumos ievēro Un princis piekrišanu paraksta, — Mēs padevības gultnē atplūstam Un mūsu pulkus vienos miera spēks.

Vestmorlends.

To viņam nodošu. Ja piekrītat, Starp abiem karaspēkiem tiksimies. Ja gribēs dievs, mēs mieru noslēgsim, Ja ne, tad šķēpiem kaujaslaukā būs Strīds jāizšķir.

Arhibīskaps.

Lai notiek tā, milord. Vestmorlends aiziet.

Maubrejs.

Teic manī kāda nedzirdama balss, Ka miera līgums nebūs pastāvīgs.

Hastingss.

Kam baidīties? Ja mieru noslēgsim Uz noteiktiem un stingriem pamatiem, Kad pieņemtas tiks mūsu prasības, Šis miers par klinšu kalnu stingrāk stāvēs.

Maubrejs.

Jā, taču tiksim uzlūkoti tā, Ka katrs iemesls, lai cik tas sīks Vai arī muļķīgs būtu, atgādinās

Šīs sacelšanās dienas karalim. Pat tad, ja ziedotos mēs karalim, Mēs tādā vējā tiktu vētīti, Ka mūsu graudi šķistu pelavas, No labiem darbiem ļaunos neatšķirtu.

Arhibīskaps.

Nē, nē, milord. Vairs netīk karalim Šīs maziskās un sikās sūdzības. Viņš zin, ka, nonāvējot naidnieku, Tā vietā divus jaunus iemanto. Viņš tādēļ tīras slaucīs tāfeles, Lai nevar mēlnesība vārdu bilst, Lai pagājībā raktās neveiksmes Vairs neuzvanda. Labi zina viņš, Ka nespēs valstī visu izravēt, Kas viņa aizdomām dod iemeslu. Ar viņa draugiem naidnieks saistīts tā, Ka, izplēsdams ar saknēm naidnieku, Viņš arī draugu saknes sarāvis. Šī valsts kā untumaina sieviete, Kas vīru ērcina, bet, tiklīdz vīrs Ceļ roku, viņa bērnu pretī sniedz, Un sievai paredzētais smagais sods Pie rokas karājamies paliek.

Hastingss.

Bez tam ir salūzušas karalim Sen visas rīkstes, perot pēlējus. Trūkst tagad soda rīki svarīgie. Viņš līdzīgs lauvai, kurai nagu nav, — Draud gan, bet nespēj kampt.

Arhibīskaps.

Tas taisnība, Un tādēļ droši ticiet man, lord maršal, Ja mums ar izlīgumu sekmēsies, Miers būs kā kauls, kas lauzts un kopā salikts, Daudz stiprāks nekā iepriekš.

Maubrejs.

Viss var būt. Tur nāk jau atpakaļ lords Vestmorlends.

Atgriežas Vestmorlends.

Vestmorlends.

Jūs gaida princis. Vai jūs gribat tikties Ar viņu pusceļā starp mūsu spēkiem?

Maubrejs.

Lai dievs mums palīdz! Tēv, jūs ejiet pirmais.

Arhibīskaps.

Mēs ejam. Steidziet princi sveicināt.

Visi aiziet.