153311.fb2 HENRIJS IV - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 44

HENRIJS IV - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 44

TREŠA ainaCita vieta mežā. Kaujas troksnis. Sadursmes.

Satiekas Falstafs un Kolvils.

Falstafs. Kā jūs sauc, ser? Sakiet, lūdzu, — kādas kār­tas un no kurienes jūs esat?

Kolvils. Esmu bruņinieks, ser, un mani sauc Kolvils no Ielejas.

Falstafs. Nu, labi, Kolvils ir jūsu vārds, bruņinieks ir jūsu kārta, un Ieleja ir jūsu dzīves vieta. Kolvils arī turpmāk paliks jūsu vārds, tikai nodevējs būs jūsu kārta un cietums dzīves vieta. Sī ieleja ir diezgan dziļa, tā ka jūs arī turpmāk būsiet Kolvils no Ielejas.

Kolvils. Vai jūs neesat sers Džons Falstafs?

Falstafs. Lai kāds es būtu, ser, sliktāks par viņu neesmu. Vai jūs padodaties, ser, vai arī man jūsu dēļ vaja­dzēs pasvīst? Ja es svīdīšu, tad manas sviedru lāses taps par jūsu tuvinieku asarām un viņi apraudās jūsu nāvi. Tādēļ atmodiniet sevī bailes, drebiet un izlūdzieties no manis žēlastību.

Kolvils. Manuprāt, jūs esat sers Džons Falstafs, tāpēc es padodos jums.

Falstafs. Te, manā vēderā, ir vesela kaudze mēļu, un tās nedara neko citu kā tikai daudzina manu vārdu. Ja mans vēders būtu kaut cik panesams, es būtu izveicīgākais puisis visā Eiropā. Mans punci, mans punci, mans punci, tu grūd mani postā! Tur jau nāk mūsu virsvadonis.

Uznāk princis Džons Lenkasters, Vestmorlends, Blants un citi.

Princis Džons.

Ir karstums pāri. Nevajāt vairs tos! Laiks vīrus pulcēt kopā, Vestmorlend.

Vestmorlends aiziet.

Nu, Falstaf, kur tu biji pazudis? Kad viss ir beidzies, tad tu atrodies. Reiz vadzis lūzīs, un par jokiem šiem Tu iepazīsi cilpu, tici man.

Falstafs. Man būtu brīnums, ja tas nenotiktu. Tā vien­mēr bijis, ka pārmetumi un paļas ir atalgojums par drošsirdību. Jūs domājat, ka esmu bezdelīga, bulta vai lielgabala lode. Vai tad es, nožēlojams večuks, spēju drāzties ar domas ātrumu? Es skrēju šurp pa galvu pa kaklu, notrencu simt astoņdesmit un vēl da­žus pasta zirgus un te, ceļā noputējis, pašaizliedzīgā varonībā saņēmu gūstā seru Džonu Kolvilu no Iele­jas, traku bruņinieku un drosmīgu pretinieku. Bet tas ir tīrais nieks! Viņš ieraudzīja mani un padevās, tā ka man ir tiesības sacīt, tāpat kā tam līkdegunim no Romas: «Atnācu, ieraudzīju, uzvarēju.»

Princis Džons. Vairāk paldies par to jāsaka viņa laip­nībai, nevis jūsu izmaņai.

Falstafs. Nezinu, te viņš ir, te es viņu sagūstīju un lūdzu jūsu augstību — pierakstiet to pie citiem šīsdienas varoņdarbiem. Ja ne, kā dievs debesis, es sacerēšu īpašu balādi, bet tās sākumā uzzīmēšu pats sevi un Kolvilu, kas skūpsta man kājas. Ja būšu spiests to darīt, jūs visi līdzās man izskatīsieties pēc apzeltītas vara naudas un gaišajās slavas debesīs es pārspēšu jūs ar savu mirdzumu, tāpat kā pilns mēness aptumšo debess spīdekļus, kas salīdzinājumā ar to ir kā kniep­adatas galviņas. Ticiet manam dižciltīgajam vārdam. Tādēļ dodiet man to, kas pienākas, un lai mani no­pelni tiek celti godā.

Princis Džons. Tavi nopelni ir pārāk smagi, lai tos celtu.

Falstafs. Tad lai tie mirdz.

Princis Džons. Pārāk blāvi, lai mirdzētu.

Falstafs. Tad dariet ar tiem, kas jums tīk, labais princi, sauciet tos, kā gribat, lai tikai tas nāktu man par labu.

Princis Džons. Tevi sauc Kolvils?

Kolvils. Jā, lord.

Princis Džons.

Tu, Kolvil, esi slavens nemiernieks.

Falstafs.

Ko sagūstījis slavens pavalstnieks. Kolvils.

Es esmu tāds kā mani vadoņi. Ja es pār viņiem būtu noteicējs, Daudz dārgāk maksātu jums uzvara.

Falstafs. Es nezinu, par cik viņi pārdevušies, bet tu, lāga zēn, atdevies man par velti, un par to es tevi tencinu.

Atgriežas Vestmorlends.

Princis Džons.

Vai beidzāt vajāšanu?

Vestmorlends.

Tie bēg, un mēs vairs nevajājam tos.

Princis Džons.

Ir Kolvilu, ir viņa līdzbiedrus Uz Jorku vediet sodu saņemt. Blant, uzticu jums viņu apsargāt.

Blants ar sargiem aizved Kolvilu.

Bet tagad, lordi, cejš uz galmu ved.

Es dzirdēju, ka karalis ir slims.

Pa priekšu mums lai steidzas vēsts par uzvaru.

Jūs, brālēn, viņu iepriecināsiet,

Bet mēs jums rāmā garā sekosim.

Falstafs.

Milord, es lūdzu, atļaujiet man iet Caur Glosteršīru un, kad ceļš būs veikts, Par mani galmā labu vārdu teikt.

Princis Džons.

Ardievu, Falstaf, stāvoklis man liek Teikt vairāk, nekā esat pelnījis.

Visi aiziet, paliek tikai Falstafs.

Falstafs. Kaut tikai tev pietiktu apķērības. Tā derētu labāk nekā tavs hercoga tituls. Goda vārds, šis lēnī­gais puišelis mani nemīl. Neviens nespēj viņu sasmī­dināt, un nav arī nekāds brīnums — viņš taču ne­dzer vīnu. No šiem atturīgajiem puikām nekad ne­kas prātīgs neiznāk. Ūdeņainie dzērieni un kāre pēc zivju ēdieniem pārlieku atdzesē viņu asinis, tā ka viņu vīrestībai piemetas sieviešu bālumkaite, un, kad viņi precas, laiž pasaulē tikai meitenes. Lielāko­ties viņi ir stulbeņi un jēradvēseles. Tāds būtu arī dažs labs no mums, ja nekarsētu sevi ar vīnu. Labs heress iedarbojas divējādi: vispirms tas sakāpj man smadzenēs un izkliedē tur sakrājušos muļķības, grūt­sirdības un rupjības tvaikus, padara prātu apķērīgu, asu, izdomas bagātu, uzbur tajā vieglus, ugunīgus un tīkamus tēlus. Nonākuši līdz mēlei, kas dzemdē valodu, tie rada lieliskas asprātības. Vīnam ir vēl otra slavējama īpašība: tas silda asinis. Ja asinis bi­jušas aukstas un nekustīgas, aknas kļūst bālas, gan­drīz baltas, un tā ir mazdūšības un gļēvuma pazīme. Turpretī vīns asinis sasilda un dzen tās no iekšējiem orgāniem līdz visattālākajiem locekļiem. Tas liek kvēlot sejai, kas gluži kā signāluguns aicina pie iero­čiem visu mazo karaļvalsti — cilvēka miesu. Un tad visi miesas iemītnieki un mazie gariņi pulcējas ap savu vadoni — sirdi, kas, ar šiem palīgiem kļuvusi liela un stipra, spēj veikt jebkuru varoņdarbu. Un šo drošsirdību dod heress. Tātad kara māksla bez vīna nav nekas, jo vīns skubina ieročus darboties; un zināšanas nav nekas vairāk kā zelta kaudze, ko ap­sarga velns, kamēr vīns to palaiž vaļā un liek lietā. Lūk, tādēļ princis Harijs ir tik drošsirdīgs, ka no tēva mantotās aukstās asinis viņš kā liesu, neauglīgu un kailu zemi ir mēslojis, aplaistījis un aris, uzcītīgi dzerdams labu, auglīgu vīnu. Tāpēc viņš ir karstasi­nīgs un drošsirdīgs. Ja man būtu kaut vai tūkstoš dēlu, kā pirmo dzīves gudrību es viņiem mācītu — atteikties no viegliem dzērieniem un pievērsties vīnam.

Ienāk Bardolls. Nu, kas ir, Bardolf?

Bardolfs. Karaspēks ir atlaists, un visi izklīduši.

Falstafs. Lai! Es iešu caur Glosteršīru un tur apciemošu misteru Robertu Selovu. Esmu jau viņu murdzījis pirkstos, un drīz ar asinīm apķepušo īkšķi aizzīmo­gošu vēstules. Iesim!

Aiziet.