Ienāk karalis Henrijs, hercogs Klerenss, princis Hemlrijs, grāls Vorv/Jts un citi.
Karalis Henrijs.
Ja dievs Jaus darīt galu nemieriem, Kas mūsu slieksni sārto asinīm, Uz cēliem darbiem dēlus jundīsim Un celsim šķēpu tikai svētītu. Jau gatavs ceļam karaspēks un kuģi, Sev vietniekus mēs esam iecēluši, Un viss ir nokārtots, kā gribējām. Trūkst tikai mazliet miesas spirgtuma, Un nemiernieki vēl nav nākuši Valsts varas priekšā savas galvas liekt.
Vorviks.
Nav šaubu, ka par prieku augstībai Tas notiks drīz.
Karalis Henrijs.
Mans dārgais Hemfrij Gloster, Kur princis, jūsu brālis?
Princis Hemirijs.
Man šķiet, uz Vindzoru viņš medīt devās.
Karalis Henrijs. Kas viņam līdzi?
Princis Hemlrijs.
To es nezinu, milord.
Karalis Henrijs.
Vai viņa brālis Klcrenss nebrauca?
Princis Hemlrijs.
Nē, valdniek, Tomass Klerenss ir tepat.
Klerenss.
Ko vēlas tēvs un valdnieks?
Karalis Henrijs.
Neko, tev tikai labu, Tomas Klerens. Bet kādēļ neaizbrauci brālim līdzi? Viņš tevi mīl, bet tu no viņa vairies. Tu viņam tuvākais no visiem brāļiem, Šo mīlestību saglabā, mans bērns! Daudz labuma tu brāļiem nesīsi, Kad nomiršu un starpnieks kļūsi tu Starp viņa augstību un citiem brāļiem. Tad neizvairies, brāli neatstum Un viņa labvēlību nezaudē, Pret viņa gribu izlikdamies auksts. Viņš labs, ja vērība tam piegriezta, Un līdzjūtībā asaras spēj liet, Kā diena viņa roka devīga. Bet dusmās viņš par kramu pārvēršas, Kļūst untumains kā ziema, stindzina Kā vējš, kas plosās rīta agrumā. Nem vērā viņa garastāvokli, Par kļūdām peļot, esi piesardzīgs. Ja viņš ir drūms, tad labak mierā liec, Lai trako kaislības, līdz beidzot rimst Kā ievainota valzivs sausumā. Tā draugiem kļūsi tu par vairogu, Kā zelta saite brāļus vienosi, Lai netek jūsu dzimtas asins trauks
Pat tad, ja tajā mēlnesības inde. No sūces trauks lai pasargāts pat tad, Ja inde tajā daudzkārt stiprāka Par kurpīti un šaujampulveri.
Klerenss.
Pret viņu būšu mīļš un uzmanīgs.
Karalis Henrijs.
Kādēļ tad neesi ar viņu kopā?
Klerenss.
Pašreiz viņš Londonā, tur pusdienos.
Karalis Henrijs.
Un kādā sabiedrībā? Nezini?
Klerenss.
Ar Poinsu un ar citiem mīluļiem.
Karalis Henrijs.
Vislabāk nezāles aug treknā irdnē. Viņš, manu jauno dienu gaišais tēls, Zūd nezālēs, un tādēļ skumīgi, Pirms mirstu, nākamībā lūkojos. Sirds asiņo, kad iedomājos vien — Jums uzbrukušas dienas nebaltās, Ko satrunušie laiki atnesīs, Kad jau pie senčiem būšu aizgājis, Kad patvaļai vairs nebūs robežu Un tikai neprāts dos tai padomu, Kad zemiskumu nevarēs vairs valdīt, — Tad viņu vēja spārniem kaislības Dzīs drošā postā, briesmās iegrūdis!
Vorviks.
Jūs, augstais valdniek, viņu pārprotat, Jo princis pēta savus līdzbiedrus Kā svešu valodu; lai iemācītos, Dažs nekautrīgāks vārds ir jāapgūst. Jūs zināt, augstība ka tādus prot,
Bet vēlāk izvairās pat mutē ņemt Aiz riebuma. Gan princis vecāks kļūs, Ar laiku savus biedrus pametīs Kā rupjas lamas. Atmiņas par tiem Būs viņam paraugs tad un mēraukla, Kas lidzēs pareizāk par citiem spriest. Tā ļaunums agrākais par labu nāks.
Karalis Henrijs.
Nē, bites maitu nepamet nekad, Ja tajā viņu medus.
Ienāk' Vestmorlends.
Vestmorlends?
Vestmorlends.
Daudz laimes dienu, valdniek, novēlu
Pie visa tā, kas man jums jāizstāsta!
Jums, valdniek, roku skūpsta princis Džons.
Nu Maubrejs, Hastingss, bīskaps Skrūps un citi
Ir likumības varā nodoti.
Nekur nav redzams dumpinieka šķēps,
Un visur zaļo miera olīvzars.
Par visu, kā tas noticis, lūk, še
Ir pastāstīts, to, jūsu augstība,
Kad brīvāks brīdis, varat izlasīt.
Karalis Henrijs.
Tu pavasara putns, Vestmorlend, Kas, ziemas sniegputeņiem beidzoties, Sveic jauno dienu. Atkal ziņas būs.
Ienāk Harkorts.
Harkorts.
Dievs, sargi karali no naidniekiem! Ikviens, kas saceļas pret jums, lai krīt Kā tie, par kuriem gribu pavēstīt. Nortumberlends un Bardolfs uzvarēti: Kaut angļiem talkā skoti gājuši,
Jorkšīras šerifs viņus uzveicis. Par kaujas gaitu ziņas pilnīgas Ir šajā vēstulē, mans karali.
Karalis Henrijs.
Kādēļ no ziņām šīm kļūst slikti man? Kādēļ nav laimei rokas pārpilnas, Bet jaukai vēstij nepatīkams raksts? Kam nav ko ēst, tam ēstgribu tā dod, — Kā parasts nabagiem; kam ir ko ēst, Tam atņem ēstgribu, — kā bagātiem, Kas nespēj pārticību izbaudīt. Par tādām vēstīm būtu jālīksmo, Bet skatiens aizmiglots, un galva reibst. Ai, tuvāk panāciet! Man nelabi…
Princis Hemfrijs.
Lai dievs jums spēku dod!
Klerenss.
Mans karali, mans tēvs!
Vestmorlends.
Mans dārgais valdniek, acis atveriet!
Vorviks.
Nav jāuztraucas, prinči, karalim Nereti tādas lēkmes atgadās. Drīz atžirgs. Logus plašāk atveriet!
Klerenss.
Nē, ilgi mokas šīs viņš necietīs, Jo viņa gars ir darbā pārpūlēts Un čaulā, kas to ieslēdz, plīsumi, Pa kuriem dzīvība var izlidot.
Princis Hemlrijs.
Man iedveš bailes ļaužu valodas Par neredzētām dabas ērmībām. Laiks sagrozīts, šķiet, gads ir pārlēcis Pār mēnešiem, tos guļam atradis.
Klerenss.
Trīs reizes paisums bij bez bēguma, Un sirmgalvji, šī dzīvā hronika, Nu apgalvo, ka noticis tāpat, Pirms saslimis un miris Eduards.
Vorviks.
Sāk atžilbt karalis. Jel klusāk, prinči!
Princis Hemlrijs.
Sī trieka būs, bez šaubām, viņa gals.
Karalis Henrijs.
Es lūdzu, prinči, mani pārnesiet Uz citu istabu, bet lēnām, lūdzu.
Visi aiziet.