Karalis noguldīts gultā. Klerenss, princis Hemlrijs, Vorviks un citi.
Karalis Henrijs.
Te, draugi, trokšņus dzirdēt negribu. Lai maiga roka izvil mūziku, Kas manu vārgo garu spirdzina.
Vorviks.
Lai blakus telpā muzikanti nāk!
Karalis Henrijs.
Uz mana spilvena lai kronis stāv.
Klerenss.
Tam acis iedubušas. Kā viņš pārvērties!
Vorviks.
Vēl klusāk, klusāk!
Ienāk princis Henrijs.
Princis Henrijs.
Kur ir hercogs Klerenss?
Klerenss.
Tepat, mans brāli, smagu bēdu mākts.
Princis Henrijs.
Kā? Ārā nelīst, toties iekšā līst? Kā klājas karalim?
Princis Hemfrijs.
Viņš smagi slims.
Princis Henrijs.
Vai labās vēstis viņam zināmas? Tad pastāstiet!
Princis Hemlrijs.
Viņš stipri pārvērtās, To izdzirdēdams.
Princis Henrijs.
Ja viņš saslimis Aiz prieka, izveseļosies bez ārsta.
Vorviks.
Bez trokšņa, lordi! Princi, klusāk jel! Patlaban jūsu tēvs ir iemidzis.
Klerenss.
Tad iesim kādā citā istabā.
Vorviks.
Vai jūs mums, princi, līdzi nenāksiet?
Princis Henrijs.
Nē, pasēdēšu viņa tuvumā.
Visi aiziet, princis Henrijs paliek viens.
Kādēļ uz spilvena ir nolikts kronis,
Sis nemierīgais, rūpju pilnais draugs?
Ak, spožais nemiers! Zelta rūpesti,
Kas bieži miega vārtus vaļā tur!
Ar tevi blakām viņš nu aizmidzis.
Bet nav šis miegs tik veselīgs kā tam,
Kas, rupju naktscepuri uzmaucis,
Guļ krākdams cauru nakti. Augstība!
Tu, galvu spiežot, līdzīgs greznām bruņām,
Kas saules svelmē nevis aizsarga,
Bet karsē. Pielipusi pūciņa
Pie elpas vārtiem, taču nekustas.
Ja elpotu, tad vieglā pūciņa
Gan sakustētos. Valdniek! Mīļais tēvs!
Šis miegs ir tiešām dziļš. Tas Anglijā
Ir zelta kroni daudziem karaļiem
Jau agrāk atņēmis. Tev tiesības
No manis gaidīt bēdu asaras,
Ko daba, mīlestība, bērna prāts
Tev bagātīgi maksās, dārgais tēvs.
Bet man kā tuvākajam tiesības
No tavas cilts un kārtas iemantot
Šo karaļvaras zīmi. Te tas ir!
Uzliek galvā kroni.
Dievs, sargi to! Kaut visa pasaule Vāks kopā spēkus dūrē varenā, Šo godu mantoto man neatņems. Kā es to dabūju, tā dabūs dēls.
Aiziet.
Karalis Henrijs.
Lord Vorvik! Gloster! Klerens!
Vorviks, princis Hemlrijs, Klerenss un citi nāk atpakaļ.
Klerenss.
Jūs saucāt mūs?
Vorviks.
Jums labāk, augstība? Ko vēlaties?
Karalis Henrijs.
Kādēļ jūs mani vienu atstājāt?
Klerenss.
Te palika mans brālis, augstība. Viņš apsolījās pasēdēt pie jums.
Karalis Henrijs.
Kur ir viņš, Velsas princis? Gribu redzēt. Te viņa nav.
Vorviks.
Šīs durvis vaļā. Viņš ir aizgājis.
Princis Hemfrijs.
Caur mūsu istabu viņš negāja.
Karalis Henrijs.
Kur kronis? Kas no spilvena to ņēmis?
Vorviks.
Kad gājām ārā, tas še palika.
Karalis Henrijs.
To ņēmis princis. Viņu pasauciet! Viņš laikam pārsteidzīgi domājis, Ka guļu beigts.
Lord Vorvik, sabariet un vediet šurpu!
Vorviks iziet.
Šis solis palīdz manai slimībai Gūt virsroku. Tad tādi esat, dēli! Cik ātri ļaužu uzticība irst, Kad zelts tai acu priekšā! Lūk, kādēļ tēvi aplam gādīgie
Ar domām naktīs prātu nopūlē, Ar darbiem kaulus lauž; Lūk, kādēļ viņi vienmēr centušies Krāt zeltu, kas ar laiku citiem tiks; Lūk, kādēļ viņi dēlus izskolo Gan zinātnes, gan kara mākslas jomās. Kā bites, kad no katra zieda ņemts Pa lāsītei,
Ar spārniem — vasks, ar muti — medus salds, Uz stropu steidzam. Un par pūliņiem Kā tranus nokož mūs. Tāds rūgtums vēl Būs nāves stundā tēvam jāizbauda.
Atgriežas Vorviks.
Kur viņš, kas nevarēja sagaidīt, Kad nesīs nāvi slimība, tā sabiedrotais?
Vorviks.
Es princi blakus telpā atradu. Pār vaigiem viņam plūda asaras. Tik dziļās sērās šķiet viņš ieslīdzis, Ka vienmēr asins alkstošs varmāka, To redzot, savu dunci mazgātu Ar asarām. Jau princis nāk pie jums.
Karalis Henrijs.
Bet kādēļ manu kroni ņēmis viņš?
Ienāk princis Henrijs.
Ā, te viņš ir! Vēl tuvāk panāc, Harij! Es lūdzu iziet, vienus atstāt mūs.
Vorviks un pārējie iziet.
Princis Henrijs.
Vairs necerēju, ka jūs dzirdēšu.
Karalis Henrijs.
Šo domu vēlēšanās dzemdēja. Es pārāk vilcinos, tev apnīkstu.
Vai manās goda drānās tērpties tīko,
Pirms stunda sit? Ak muļķa jaunība!
Māks tevi dižums, ko tu kāro sniegt.
Mazliet vēl pacieties. Mans cieņas mākonis
Tik viegla vēja nests, ka tam jo drīz
Lemts zemē nokrist. Mana diena tumst.
Tu nozadzis man to, kas būtu tavs
Drīz vien bez grēka. Tagad pierādīts
Ir tas, ko lika nojaust paredzējums.
Tas liecina, ka mani nemīli
Un vēlies, lai es mirstot zinu to.
Slēpj tavas domas tūkstoš asmeņu,
Kas uztrīti uz tavas cietās sirds,
Lai stundu manas dzīves nokautu.
Ko? Negribi pat stundu pagaidīt?
Tad steigšus ej un izroc kapu man,
Par prieku ausīm zvanus dimdini,
Ka kronēts tiec un nevis miris es.
Lai asaras, kas man uz šķirsta līs,
Kā balzams tavu galvu iesvaida.
Ar pīšļiem kopā drīzāk mani jauc,
Dod tārpiem to, kas tevi radījis.
Lauz manus likumus, dzen kalpus prom,
Jo īstais brīdis apsmiet kārtību!
Klau, kronēts Henrijs Piektais! Uzpūtība, zel!
Nost karaļcieņu! Padomnieki, prom!
Uz galmu var no malu malām nu
Skriet visvisādi stulbi pērtiķi!
Šurp, kaimiņi, nu visus salašņas!
Vai ir jums kāds, kas klaiņo, lamājas,
Dzer augas naktis, laupa, slepkavo,
Par tēviem labāk vecos grēkus prot?
Tad priecājieties, tas vairs neriebs jums,
Jo Anglija par grēkiem apzeltīs,
Sniegs godu, amatu un varu tam.
Pats Henrijs Piektais noņems uzpurni,
Lai apvaldītās negantības suns
Cērt zobus nevainīgos upuros.
Ak, pilsoņkaros sasirgusi valsts!
Cik grūti bija dumpja garu valdīt!
Kas būs, kad dumpja gars pats valdīt sāks?
Tu atkal mežonībā iegrimsi,
Un vilki mājos te kā senlaikos!
Princis Henrijs.
Ai valdniek, piedodiet! Ja asaru —
So miklo šķēršļu vārdiem — nebūtu,
Es pārmetumus neļautu jums teikt
Tik sāpīgus un neklausītos pats
Līdz galam. Lūk, te jūsu kronis būs!
Un viņš, kas debess kroni mūžam nes,
Lai ilgi sarga jūsējo! Ja tas
Par jūsu godu, slavu dārgāks man,
Lai vienmēr es uz ceļiem palieku,
Tā pierādīdams savu goddevību,
Ko iedveš pienākums un mīlestība.
Dievs liecinieks, kā tad, kad ienācu
Un jūsu elpu nesaklausīju,
Sirds sāpēs sažņaudzās! Ja izliekos,
Lai mirstu nāvē apkaunojošā
Un neredz neticīgā pasaule,
Cik cēli bija mani nodomi!
Kad ienācu un miris šķitāt jūs,
Pats no šīs domas pamiris gandrīz,
Kā dzīvai būtnei kronim sacīju
Tad pārmetoši: «Tevī slēptās rūpes
Ir manam tēvam spēkus sūkušas.
Tu — tīrākais, bet nekrietnākais zelts.
Cits, mazāk tīrs, ir dārgāks dzīvībai,
Jo palīdz tev kā zāles dzeramas.
Bet tu, visslavenākais, cēlākais,
Dzen postā valkātāju savu.» Valdniek mans,
Pēc tam es kroni galvā uzliku
Kā naidnieku, kas tēvu nokāvis
Man acu priekšā un kam atmaksāt
Liek troņa mantotāja pienākums.
Bet, ja tas būtu priekā licis kaist
Vai domām lepnā augstprātībā degt,
Ja, dumpīguma gara skubināts,
Vismazākajā mērā tiecies būtu
Pēc kroņa, kas spēj lielu varu dot, — Lai neliek dievs man galvā to nekad Un pārvērš mani sīkā vasalī, Kas bijīgs viņa priekšā ceļos krīt!
Karalis Henrijs. Ai dēls,
Pats dievs tev vēlējis to projām nest, Lai tēva mīlestība lielāka Pēc šādas gudras taisnošanās kļūst! Nāc tuvāk, dēls, pie gultas atsēdies Un uzklausi vēl manu padomu, Kā jaušu, laikam pēdējo. Dievs zin, Pa kādiem apkārtceļiem ieguvu Šo kroni; gluži labi atceros, Cik uztraukuma tas man prasīja. Tu kroni saņemsi daudz mierīgāk, Kā savu likumīgu mantojumu, Jo viss, ar ko tas gūstot aptraipīts, Grims līdzi kapā. Kronis šķita man Kā varmācīgas rokas sagrābts gods. Vēl bija dzīvi tie, kas pārmeta, Ka kroni dabūt palīdzējuši. Tas nesa jukas, asinsizliešanu Un cirta brūces mieram trauslajam. Šīm briesmām pretī stājos apdraudēts. Mans valdīšanas laiks viss bijis tāds. Ar manu nāvi mainās apstākļi: Viss, ko ar varu kādreiz esmu guvis, Nāks tavās rokās gluži citādi. Tu mantojuma vītni nēsāsi. Kaut gan par mani drošāk stāvi tu, Rūgst vecais nemiers, draudot vēl arvien. Tie mani draugi, kas nu tavi kļūs, Bez zobiem tagad ir un dzeloņiem. Kāpt augšup viņi palīdzēja man, Un tādēļ vajadzēja baidīties, Ka nenogāž. Lai briesmas novērstu, Es dažus nomiedzu un pārējos Uz svēto zemi gatavojos vest, —
iLai miers un bezdarbība neļautu Tiem dziļāk manā varā ielūkoties. Lūk, tādēļ, Harij, visiem karstgalvjiem Liec karot svešās zemēs. Palīdzēs Tas aizmirst pašu ķildas vecvecās. Vēl daudz ko sacītu, bet elpas man Sāk aptrūkt, es vairs runāt nespēju. Dievs, piedod, kā pie kroņa tiku es! Tev, dēls, lai mieru tas un laimi nes!
Princis Henrijs. Jūs ieguvāt,
Jūs glabājāt un tālāk man to dodat. Kā svētumu to solu nest un godāt, Un savas tiesības, cik vien tik spēšu, Pret visu pasauli es aizstāvēšu.
Karalis Henrijs.
Skat, skat, kur ierodas Džons Lenkasters!
Ienāk' princis Džons Lenkasters.
Princis Džons.
Jums vēlu veselību, mieru, laimi!
Karalis Henrijs.
Džon, dēls, tu laimi man un mieru nes, Bet veselība vingriem spārniem bēg No nokaltušā stumbra. Redzi nu, Šīs zemes gaitas man ir beigušās. Kur ir lords Vorviks?
Princis Henrijs.
Kur tu esi, Vorvik? Ienāk Vorviks un citi.
Karalis Henrijs.
Vai nav kāds īpašs vārds tai istabai, Kur pirmo reizi tiku paģībis?
Vorviks.
Par Jeruzalemi to sauc, milord.
Karalis Henrijs.
Lai slavēts dievs! Lai beidzas tur mans mūžs!
Pirms daudziem gadiem pareģoja man,
Ka Jeruzalemē es dzīvi beigšot.
Es domāju, ka tā būs svētā zeme …
Šai istabā tad mani ienesiet.
Grib Henrijs tur pie saviem senčiem iet.
Visi aiziet.