Ienāk Selovs, Falstafs, Bardolls un pāžs.
Selovs. Zvēru pie pravieša bārdas, šonakt es jūs nelaidīšu prom, ser! Ei, Devij, paklau!
Falstafs. Lūdzu mani atvainot, mister Robert Selov!
Selovs. Es jūs neatvainošu, jūs netiksiet atvainots; es nepieņemu atvainošanos; nekāda atvainošanās jums nelīdzēs; jūs netiksiet atvainots. Kur tu esi palicis, Devij?
Ienāk Devijs.
Devijs. Te, ser.
Selovs. Devij, Devij, Devij, Devij … Pagaidi, Devij, pagaidi, Devij, pagaidi. .. Ak tā, paaicini šurp pavāru Viljamu. Ser Džon, jūs netiksiet atvainots.
Devijs. Jā, ser, bet jūsu rīkojums nav izpildāms. Un kas vēl, ser: vai lielajā laukā sēsim kviešus?
Selovs. Jā, Devij, sarkanos kviešus. Bet pasauc pavāru Viljamu. Vai mums nav jauni baloži?
Devijs. Ir, ser. Bet te ir kalēja rēķins par zirgu apkal- šanu un par arkliem.
Selovs. Parbaudi rēķinu un samaksā. Ser Džon, jūs netiksiet atvainots.
Devijs. Un tad vēl, ser, spainim jāpieliek jauna ķēde. Un vai jūs domājat atvilkt Viljamam no algas par maisu, ko viņdien viņš nozaudēja Hinklijas tirgū?
Selovs. Par to viņam ir jāatvelk. Dažus baložus, Devij, pāris cālēnu, auna cisku un vēl šādus tādus gardus kumosiņus. Pasaki to Viljamam.
Devijs. Vai karakungs paliks še visu nakti, ser?
Selovs. Jā, Devij. Es viņu krietni pamielošu. Draugs galmā ir vairāk vērts nekā penijs makā. Pamielo kārtīgi viņa vīrus, Devij, jo tie ir slīpēti blēži un vēlāk var atķosties.
Devijs. Viņi nav mazāk sakosti, ser, jo tiem ir šausmīgi netīra veļa.
Selovs. Labi izdomāts, Devij. Bet tagad — pie darba!
Devijs. Lūdzu, ser, atbalstiet Viljamu Vaizoru no Vin- kotas pret Klementu Pērksu no kalna.
Selovs. Par Vaizoru ir daudz sūdzību. Cik es zinu, tas Vaizors ir īsts blēdis.
Devijs. Gluži manas domas, jūsu cienība, viņš ir blēdis, ser. Bet, dieva dēļ, arī blēdis mazlietiņ jāatbalsta, ja draugs par viņu lūdz. Godīgs cilvēks, ser, var pats aizstāvēt sevi, turpretī blēdis nevar. Astoņus gadus esmu godīgi jums kalpojis, un, ja tad vēl es nevaru reizi vai divas reizes pusgadā aizstāvēt blēdi pret godīgu cilvēku, tas nozīmē, ka jūs man gaužām maz uzticaties. Sis blēdis man ir godīgs draugs, ser, tāpēc es ļoti lūdzu jūsu gaišību izpalīdzēt viņam.
Selovs. Labi. Viņam nenotiks nekas ļauns. Tagad ej un pielūko, Devij!
Devijs aiziet.
Kur jus esat, ser Džon? Nāciet, nāciet, nāciet! Velciet nost zābakus! Sniedziet man roku, mister Bardolf!
Bardolls. Prieks redzēt jūsu gaišību!
Selovs. No sirds pateicos, mīļo mister Bardolf,
pāžam
un sveicināts, milzeni. Nāciet, ser Džon!
Falstafs. Tūliņ iešu, mister Robert Šelov.
Selovs aiziet.
Bardolf, pieskati mūsu zirgus!
Bardolls un pāžs aiziet.
Ja mani sazāģētu gabalos, iznāktu četri duči tādu bārdainu mūku spieķu kā misters Šelovs. Tīri vai brīnums par garīgo līdzību starp viņu un viņa ļaudīm. Tie noskatās no viņa un tad sāk atdarināt padumjus tiesnešus. Savukārt viņš, ar tiem sarunādamies, kļuvis par tiesnesim līdzīgu kalpotāju. Pastāvīgā kopbūtnē viņu prāti tā saradojušies, ka tie dzīvo saticīgi kā meža zosu bars. Ja man būtu darīšanas ar misteru Selovu, es pielabinātos viņa ļaudīm, likdams manīt savu tuvību ar viņu saimnieku. Ja man būtu vajadzīgi viņi, es paglaimotu misteram Šelo- vam, ka neviens neprot izrīkot savus kalpus tik labi kā viņš. Tā ir veca patiesība, ka prātīga izturēšanās vai muļķīga uzvešanās cilvēkam pielip tāpat kā slimības, citam no cita, un tādēļ draugi jāizvēlas uzmanīgi. Šis Šelovs dos man ilgākam laikam vielu prinča Henrija smīdināšanai, kamēr mainīsies sešas modes, tas ir, kamēr paiet četri tiesas termiņi vai divi procesi, un viņš smiesies bez intervāliem. O, cik stipri iedarbojas meli ar mazu apzvērējumu vai ar drūmu seju teikts joks uz zēnu, kas vēl nekad nav jutis sāpes plecos! O, gan jūs redzēsiet, ka princis smiesies tik ilgi, kamēr viņa seja saverkšķīsies kā slapjš mētelis!
Šelovs
blakus istabā.
Ser Džon!
Falstals. Eju, mister Šelov, eju, mister Šelov!
Aiziet.