Uznāk princis Uenriļs un Poinss.
Poinss. Šurp, šurp, žiglāk paslēpsimies! Es aizvedu Fal- stafa zirgu, un nu viņš plīst aiz dusmām kā iestērķe- lēts samts.
Princis Henrijs. Paslēpies!
Ienāk Falstals.
Falstafs. Poins! Poins! Nolādēts! Poins!
Princis Henrijs. Klusāk, resnais barokli! Ko bļausties?
Falstafs. Hel, kur Poinss?
Princis Henrijs. Viņš ir tur kalnā. Es pameklēšu.
Falstals. Tīrais negals iet laupīt kopā ar tādiem! Tas nelietis aizvedis manu zirgu un piesējis diezin kur. Ja vēl četras pēdas jānoiet kājām, es garu izlaidišu. Bet ceru tomēr nomirt godīgā nāvē, ja mani nepakārs par šī nelieša nogalināšanu. Jau divdesmit divi gadi katru mīļu brīdi zvēru atbrīvoties no viņa sabiedrības, bet it kā burvestība mani piesējusi. Lai mani pakar, ja tas nelietis nav iedzirdījis mani ar burvju zālēm, lai es viņā samīlētos, — citādi nebūs, viņš mani iedzirdījis! Poins! Hel! Kaut mēris jūs apsēstu! Bardolf! Peto! Es drīzāk sprāgstu badā nekā speru vēl kaut soli jums līdz. Tikpat prātīgi kā iedzert būtu sūtīt šos blēžus pie visiem velniem un tikt reiz par godīgu cilvēku. Un es būtu pēdējais nelga, kas velti savu maizi ēd, ja to nedarītu. Ja man jānoiet astoņas olektis pa šīm grambām, tas ir tikpat kā citam septiņdesmit jūdzes — šie cietsirdīgie bezgoži to pārāk labi zina. Kauna darbs, ja zaglis zagli krāpina!
Dzirdams svilpiens.
Mēris lai rauj jūs visus! Atdodiet manu zirgu, draņķi tādi! Zirgu dodiet, nolādētie!
Princis Henrijs. Klusu, gaļasmais! Meties labāk garšļaukus pie zemes un ieklausies, vai nav dzirdami ceļavīru soļi!
Falstals. Vai jums ir sviras, ar ko mani uzcelt, kad būšu nogulies? Velns un elle! Nekad vairs nevilkšos tik talu kājām, kaut par visu naudu, kas tava tēva mantas kambarī. Kāda velna pēc man jānodzenas kā zirgam?
Princis Henrijs. Nevis kā zirgam, bet kā bezzirdzniekam.
Falstals. Hel! Mīļo karaļdēliņ! Esi tik labs un palīdzi sameklēt manu zirgu!
Princis Henrijs. Nelieti, kā tev nav kauna! Vai es tev kāds zirgu puisis?
Falstals. Ej pakaries savās troņmantnieka bikšu lencēs! Ja mani notvers, es jūs visus nodošu. Un lai es aizri- jos ar glāzi saldā vīna! Es sacerēšu par jums kuplejas un likšu tās dziedāt visnejaukākajos meldiņos. Ja tas joks iet tik tālu un turklāt vēl kājām, tad paldies par tādu joku!
Ienāk Gedshils, Bardolls un Pelo.
Gedshils. Stāvi!
Falstals. Jāstāv vien ir, gribi vai negribi.
Poinss. Ā, tur nāk mūsu okšķeris, var pazīt jau pēc deguna. Kas jauns, Bardolf?
Bardolls. Maskas ārā! Nosegt sejas! No pakalna lejup veļas valsts monētas. Tās ripos uz karaļa mantu kambari.
Falstals. Nav tiesa, blēdi! Tās ripos uz karaļa krogu.
Gedshils. Naudas ir diezgan, būs līdzēts visiem.
Falstals. Tikt pie karātavām.
Princis Henrijs. Klausieties, dūšinieki! Jūs četri uzbrū- ciet šaurajā gravā. Mēs ar Poinsu dosimies lejāk: kas jums izspruks, kritīs mūsu rokās.
Peto. Cik viņu tur ir?
Gedshils. Kādi astoņi vai desmit.
Falstafs. Kad tevi jods! Ka tik šie nesamizo mūs!
Princis Henrijs. Ko? Vai nobijies, ser Džon — dižvēder?
Falstals. Tik izģindis kā tavs vectēvs Džons Gānts es gan neesmu, Hel, un zaķapastala ne tik.
Princis Henrijs. Nu, to jau darbi rādīs.
Poinss. Klau, Džek, tavs zirgs ir tur aiz žoga, ja ievajagas. Nu, sveiks un turies braši!
Falstals. Ak tu nolāpīts, ka nevaru viņu tagad iekaustīt!
Princis Henrijs. Ned, kur mūsu nātna apmetņi?
Poinss. Tepat Ir. Paslēpsimies.
Princis Henrijs un Poinss aiziet.
Falstafs. Nu draugi, kas māk, tam nāk! Visi pa vietām!
Māk cejotāji.
Pirmais ceļotājs. Nāc vien, kaimiņ! Gan jau zēns novedīs zirgus no kalna. Paiesim brīdi kājām, atstaipīsim locekļus!
Laupītāji. Stāt!
Cefotāji. Vai dieviņ!
Falstals. Zveliet! Gāziet gar zemi! Rīkles pušu pagāniem! Liekēžu banda! Amarīļas! Jaunatnei dzīvi sagandēs? Nost ar tādiem! Apstrādāsim viņus!
Cejotāji. Ak, mēs nelaimīgie! Izpostīti uz bērnubērniem!
Falstals. Pie karātavām tos rīmas! Jūs izpostīti? Kur nu, kur nu, treknie rausēji! Zēl, ka visa manta jums nav līdzi. Nu, nu, kustieties, barokļi! Arī mums, jaunajiem, jādzīvo. Jūs esot tiesneši, vai ne tā? Nu tad tiesāsim jūs pašus.
Viņi aplaupa ceļotājus un sasien. Aiziet, dzīdami ceļotājus sev pa
priekšu.
Atgriežas princis Henrijs un Poinss pārģērbušies.
Princis Henrijs. Zagļi sasēja godīgos. Ja nu tagad mēs abi aptīrītu zagļus un vienos priekos nokļūtu Londonā, tad būtu veselu nedēļu ko runāt, mēnesi ko smieties un labs joks, ko atcerēties uz laiku laikiem.
Poinss. Viņi nāk! Paiesim sāņus!
Laupītāji uznāk atpaka/.
Falstafs. Šurp, draugi, dalīsimies nu un tad zirgos, pirms diena aust. Princis un Poinss ir tīrie jēradvēseles, kas ir, tas ir! Poinsam nav vairāk dūšas kā meža pīlei!
Princis Henrijs. Naudu šurp! Poinss. Blēži!
Kamēr viņi dalās, princis un Poinss viņiem uzbrūk. Pēc pāris cirtieniem Falstals ar pārējiem bēg, atstādami laupījumu.
Princis Henrijs.
Tas viegli rokā krita! Tagad zirgos! Šie zagļi pajuka uz visām pusēm Un pārbīli nu cits no cita bēg, Jo savus biedrus tur par ķērājiem. Bet Falstafs bēgot nāves sviedrus svīst Un taukiem slaka izkaltušo zemi. Uz priekšu, Ned! Man būtu viņa žēl, Ja smiekli nenāktu.
Poinss.
Un kā viņš bauroja!
Abi aiziet.