Uznāk Bruts, Kasijs un bars pilsoņu.
Pilsoņi.
Mēs prasām atbildi! Mums paskaidrojiet! Bruts.
Tad nāciet, draugi, dodiet vārdu man. Jūs, Kasij, steidzieties uz citām ielām Un pūli izklīdiniet! Kas mani vēlas dzirdēt, paliek šeit, Kas vēlas sekot Kasijam, lai iet. Mēs teiksim, kāpēc vispārības labā Bij jāmirst Cēzaram.
Pirmais pilsonis.
Es Brutu klausos.
Otrais pilsonis.
Es Kasiju, lai vēlāk salīdzinām, Ko viņi abi par to teikuši.
Kasijs ar dažiem pilsoņiem aiziet. Bruts uzkāpj tribīnē.
Trešais pilsonis.
Jel apklustiet, jo cēlais Bruts grib runāt!
Bruts.
Tad esiet mierīgi, līdz beigšu! Jūs, romieši un mani mīļie draugi! Klausieties, ko jums teikšu, un esiet klusi, lai sadzirdētu. Ticiet man mana goda dēl un cieniet manu godu, lai jūs varētu man ticēt. Pārbaudiet mani ar savu gudrību un modiniet savu saprātu, lai varētu labāk spriest. Ja šajā sapulcē ir kāds Cēzara sirsnīgs draugs, tad es viņam saku, ka Bruts mīlēja Cēzaru ne mazāk kā viņš. Un, ja šis draugs jautās, kāpēc Bruts sacēlās pret Cēzaru, tad atbildēšu viņam: «Ne tāpēc, ka es mīlēju mazāk Cēzaru, bet tāpēc, ka es mīlēju vairāk Romu. Vai jūs vēlētos, lai Cēzars dzīvotu un jūs visi mirtu kā vergi vai lai Cēzars ir miris un jūs visi dzīvotu kā brīvi vīri? Par to, ka Cēzars mani mīlēja, es viņu apraudu, par to, ka viņš bija laimīgs, es priecājos, par to, ka viņš bija drošsirdīgs, es viņu cienu, bet par to, ka viņš bija god- kārs, es viņu nonāvēju. Tātad asaras par viņa mīlu, prieks par viņa laimi, cieņa par viņa drošsirdību un nāve par viņa godkāri. Kurš šeit ir tik zems, ka vēlētos būt vergs? Ja ir kāds, lai runā, jo viņu esmu aizskāris. Kurš šeit ir tik truls, rupjš, ka negribētu būt romietis? Ja ir kāds, lai runā, jo viņu esmu aizskāris. Kurš šeit ir tik nekrietns, ka negrib mīlēt savu tēvzemi? Ja ir kāds, lai runā, jo viņu esmu aizskāris. Es apklustu, lai atbild man.»
Pilsoņi.
Neviens, Brut, neviens!
Bruts. Tad nevienu neesmu aizskāris. Es nodarīju Cēzaram tikai to, ko jūs būtu nodarījuši Brutam. Viņa nāves iemesli ir uzrakstīti Kapitolā, viņa slava nav samazināta, kā viņš to pelnījis, nav pārspīlēti viņa pārkāpumi, par kuriem viņš saņēma nāvi. Tur nes viņa līķi, ko apraud Marks Antonijs,
uznāk Antonijs un citi ar Cēzara līķi
kuram gan nav līdzdalības viņa nāvē, bet kurš tomēr baudīs viņa miršanas labumus — iegūs amatu kopīgajā pārvaldē. Un kurš no jums gan šos labumus nebaudīs! Ar to es beidzu: tāpat kā es nogalināju savu mīļāko draugu Romas labā, tā turu šo dunci gatavu sev pašam, ja tēvijai labpatiktos prasīt manu nāvi.
Pilsoņi.
Lai dzīvo Bruts, lai dzīvo! Lai dzīvo!
Pirmais pilsonis.
Ar triumfu uz mājām viņu vediet.
Otrais pilsonis.
Tam statuju lai ceļam blakus senčiem.
Trešais pilsonis.
Lai viņš kļūst Cēzars!
Ceturais pilsonis.
Kronēsim mēs Brutā To labāko, kas bija Cēzarā!
Pirmais pilsonis.
Ar gavilēm lai viņu mājās vadām!
Bruts.
Ak līdzpilsoņi!
Otrais pilsonis.
Klusu, Bruts grib runāt!
Pirmais pilsonis. Jel kļūsiet!
Bruts.
Man ļaujiet, labie pilsoņi, iet vienam, Un man par prieku palieciet jūs šeit Pie Antonija Cēzaram par godu Un bēru runai, kas to cildinās. Ar mūsu atļauju Marks Antonijs Šeit runās. Lūdzu, palieciet jūs visi Bez manis, kamēr Antonijs būs beidzis.
Aiziet.
Pirmais pilsonis.
Tad klausāmies, ko Antonijs mums teiks.
Trešais pilsonis.
Lai kāpj viņš runātāju tribīnē, Mēs klausāmies jūs, cēlais Antonij!
Antonijs.
Man Bruta labā jāpateicas jums!
Uzkāpj tribīnē.
Ceturtais pilsonis.
Ko saka viņš par Brutu?
Trešais pilsonis.
Bruta labā
Tam esot jāpateicas visiem mums.
Ceturtais pilsonis.
Lai viņš par Brutu Jaunu nerunā!
Pirmais pilsonis.
Bij Cēzars varmāka!
Trešais pilsonis.
Tas tiešām tiesa! Cik labi, ka no viņa Roma brīva!
Otrais pilsonis.
Jel kļūsiet, lai mēs Antoniju dzirdam.
Antonijs.
Jūs cēlie romieši!
Visi.
Jel klausieties!
Antonijs.
Tad dzirdiet, draugi, Romas pilsoņi!
Es nāku aprakt Cēzaru, ne slavēt.
Mēdz ļaužu Jaunos darbus pieminēt,
Bet labos aprokam ar viņu kauliem.
Tā Cēzaram lai notiek. Krietnais Bruts
Jums teica: «Cēzars bijis godkārīgs.»
Ja tā, šis noziegums ir ļoti smags.
Un smagi Cēzars par to maksājis
Ar Bruta un tā biedru atļauju,
Jo Bruts, patiesi, ir viens goda vīrs,
Un visi, visi tie ir goda vīri, —
Es nāku Cēzaram teikt bēru runu.
Viņš bija mans draugs — tik uzticīgs un taisns!
Bet Bruts mums teica: «Viņš bij godkārīgs,» —
Un Bruts, patiesi, ir viens goda vīrs.
Daudz Cēzars gūstekņu uz Romu veda,
Tie izpirkdamies vairoja mums mantu,
Vai Cēzars tāpēc šķita godkārīgs?
Viņš raudāja, kad brēca nabagie:
Šķiet, godkārei daudz cietāka ir daba!
Bet Bruts mums teica: «Viņš bij godkārīgs,» —
Un Bruts, patiesi, ir viens goda vīrs.
Jūs redzējāt, kā Luperkālijās
Es trīsreiz viņam piedāvāju kroni!
Viņš trīsreiz atteicās. Aiz godkāres?
Bet Bruts mums teica: «Viņš bij godkārīgs!»
Un zinām droši — Bruts ir goda vīrs.
Es negribu šeit Brutu atspēkot,
Bet tikai pasaku to, ko es zinu.
Jums mīļš bij Cēzars — ne bez iemesla!
Kāds iemesls jums liedz par viņu sērot?
Ak prāts! Tu aizbēgi pie truliem lopiem,
Un cilvēki ir tevi zaudēj uši!
Man sirds ir šķirstā — tur pie Cēzara,
Es klusēšu, līdz tā nāks atpakaļ.
Pirmais pilsonis.
Šķiet, viņa vārdos ir daudz patiesības!
Otrais pilsonis.
Ja labi apsveram, tad netaisni Ir Cēzars cietis.
Trešais pilsonis.
Tiešām, pilsoņi! Man bail, nāks viņa vietā cits — vēl ļaunāks!
Ceturtais pilsonis.
Vai dzirdējāt? Viņš kroni nepieņēma! Patiesi, viņš nav bijis godkārīgs.
Pirmais pilsonis.
Ja tā, dažs par to dārgi samaksās!
Otrais pilsonis.
Skat, acis viņam kaist no asarām!
Trešais pilsonis.
Viscildenākais Romā — Antonijs!
Ceturtais pilsonis.
Tad uzmanieties! Sāk viņš atkal runāt!
Antonijs.
Vēl vakar vārds, ko Cēzars izrunāja, Bij likums pasaulei. Nu guļ viņš šeit! Neviens vairs viņam neparāda godu. Ak pilsoņi, ja iedegt gribētu Jums sirdsprātu uz niknu pretestību, Tad pāri nodarītu Kasijam Un Brutam, kas ir abi goda vīri. To negribu, tad labāk pāri daru Es mirušajam, sev un arī jums, Nevis šiem goda vīriem. Redziet, šeit Ir pergaments, ko Cēzars zīmogojis, Tas skapī atrasts — viņa testaments. Ja ļaudis dzirdētu, kas tajā rakstīts, — To, piedodiet, gan negribu es lasīt — Tie mirušajam brūces skūpstītu, Un lakatiņu svētās asinīs Tie mērktu, izlūgtos sev vienu matu Par piemiņu, ko mirstot novēlētu Tad saviem tāliem pēcnācējiem Kā lielu dārgumu.
Ceturtais pilsonis.
Mēs gribam dzirdēt, lasiet, Antonij!
Visi.
Kur testaments? Mums lasiet testamentu!
Antonijs.
To, mīļie draugi, nedrīkstu es lasīt! Jums nebūs zināt, kā jūs mīlējis Ir Cēzars. Neesat ne koks, ne akmens, Bet cilvēki, un, dzirdot, ko viņš novēl, Jūs degsiet liesmās, kļūsiet ārprātīgi!
Ir labi, ja nav zināms jums, ka esat Jūs viņa mantinieki. Kas tad būtu?
Ceturtais pilsonis.
Mums lasiet testamentu, Antonij, Lai zinām, ko mums novēlējis Cēzars.
Antonijs.
Vai gribat paciesties? Un brīdi gaidīt? Es pārsteidzos, kad jums to teicu, Un baidos tagad goda vīrus aizskart, Kas nodūruši Cēzaru. Es baidos!
Ceturtais pilsonis.
Tie nodevēji, nevis goda vīri!
Visi.
Mums lasi testamentu!
Otrais pilsonis. Tie bija ļaundari, slepkavas! Testamentu, lasiet testamentu!
Antonijs.
Jūs piespiežat, lai lasu testamentu. Tad nostājieties apkārt Cēzaram! Jums viņu rādīšu, kas rakstījis So testamentu. Atļaujiet man nokāpt!
Visi.
Jā, nokāpiet!
Otrais pilsonis. Šurp zemē!
V/ņš nokāpi no tribīnes.
Trešais pilsonis. Jums atļaujam!
Ceturtais pilsonis. Lai lokā stājamies!
Pirmais pilsonis.
No šķirsta un no liķa atkāpieties!
Otrais pilsonis.
Un dodiet ceļu krietnam Antonijam!
Antonijs.
Tik tuvu nespiedieties! Stāviet tālāk! Visi.
Jel stāviet tālāk! Atbrīvojiet vietu!
Antonijs.
Ja jums ir asaras, tad vajadzēs Tās liet. Šo apmetni jūs pazīstat? Es atceros, kad pirmoreiz to Cēzars Bij apvilcis. Tovakar savā teltī, Kad dienā nerviešus viņš bija veicis. Lūk, Kasijs šeit ir savu dunci dūris, Skat, Kaska skaudīgais cik plaši cirtis, Bruts mīļotais tam šajā vietā dūra, Bet, nolādēto nazi izraujot, Tam asins sekoja ar tādu sparu, It kā pa durvīm steigtos saskatīt, Vai Bruts tik nelaipni ir klaudzinājis! Jūs zināt, Bruts bij viņa eņģelis, Ak dievi, spriediet paši, cik gan ļoti To Cēzars mīlēja! Šis dūriens bija Visbargākais! Tad juta cēlais Cēzars, Ka nepateicība, kas stiprāka Kā nodevēja roka, viņu satriec. Tad lūza viņa varonīgā sirds, Un, seju aizsedzot ar apmetni, Pie pašām kājām asins apslacītam Pompēja tēlam krita lielais Cēzars. Kāds kritiens bija tas, ak pilsoņi! Tad kritu es un jūs, mēs visi kritām, Un asiņainā nodevība slējās Pār mums. Jūs tagad raudat, redzu es. Jūs līdzcietība pārvar. Maigas lāses
Jūs, laipnās dvēseles, nu raudat, skatot Šo sadurstīto tērpu. Redziet, tur guļ Viņš pats, viss nodevēju sakropļots.
Pirmais pilsonis. Cik baiga aina!
Otrais pilsonis. Ak cēlais Cēzar!
Trešais pilsonis. Šī bēdu diena!
Ceturtais pilsonis.
Ak, ļaunie nodevēji!
Pirmais pilsonis.
Cik asiņains šis skats!
Visi. Mēs gribam atriebt! Prom! Meklējiet! Dedziniet! Uguni! Kaujiet! Sitiet! Lai neviens nodevējs nepaliek dzīvs!
Antonijs.
Bet pilsoņi!
Pirmais pilsonis.
Grib runāt Antonijs!
Otrais pilsonis.
To uzklausām, tam sekojam līdz nāvei!
Antonijs.
Ak labie, mīļie draugi, nemusinu Es jūs uz pēkšņu sacelšanos. Šo darbu pastrādāja goda vīri; Kāds bija viņu iegansts — nezinu. Un droši vien jums visu paskaidros. Es, draugi, nenāku jums sirdis zagt Un neesmu tāds runātājs kā Bruts. Jūs visi zināt, esmu vienkāršs cilvēks, Kas savu draugu mīl. To zināja
Tie, kuri ļāva atklāti man runāt, Jo nav man atjautas, ne spožu vārdu, Ne izteiksmes, ne runas dāvanu, Kas ļaužu prātus saviļņo. Es spēju Vien pateikt to, ko paši labi zināt. Sīs brūces rādu jums, šīs mēmās mutes, Tās manā vietā runā! Bet, ja būtu Es Bruts, un spētu Bruts būt Antonijs, Tad jūsu garu satrauktu un dotu Ik brūcei mēli, lai tā aicinātu Pat Romas akmeņus uz sacelšanos.
Visi.
Mēs sacelsimies!
Pirmais pilsonis.
Lai deg Bruta nams!
Trešais pilsonis.
Prom! Nāciet meklēt sazvērniekus!
Antonijs.
Bet uzklausiet, ko teikšu, pilsoņi!
Visi.
Mēs uzklausīsim krietno Antoniju!
Antonijs.
Kāpēc jūs, draugi, traucat neziņā, Kāpēc gan pelna jūsu mīlu Cēzars? Jūs nezināt, bet man jums jāteic: Jūs esat aizmirsuši testamentu!
Visi.
Patiesi, testaments! To gribam dzirdēt!
Antonijs.
Lūk, testaments ar viņa zīmogu! Ikvienam Romas pilsonim viņš novēl Pa septiņdesmit piecām drahmām katram.
Otrais pilsonis.
Viscēlais Cēzars! Viņu atriebsim!
Trešais pilsonis.
Ak karaliskais Cēzar!
Antonijs.
Pacietīgi klausieties! Visi.
Mēs klausām! Antonijs.
Turklāt jums atstāj visus savus parkus
Un lapenes, un jaunos augļu dārzus
Sai Tibras krastā. Tos uz visiem laikiem
Viņš novēl jums un jūsu mantiniekiem,
Lai jūs tur staigātu un priecātos.
Tāds mums bij Cēzars! Kad nāks viņam līdzīgs?
Pirmais pilsonis.
Nekad! Nekad! Uz priekšu! Projām! Projām! Lai svētā vietā līķi sadedzinām, Un nodevēju mājas aizdegsim Ar viņa sārta šķilām. Ņemiet līķi!
Otrais pilsonis.
Šurp nesiet uguni!
Trešais pilsonis.
Un lauziet solus!
Ceturtais pilsonis.
Lai laužam stabus, logus! Plēsiet visu!
Pilsoņi aiznes liķi.
Antonijs.
Nu tas ir veikts. Lai plosās nelaime Un savā gaitā trauc.
Ienāk kalpotājs.
Ko gribi vēstīt?
Kalpotājs.
Kungs, Oktāvijs jau Romā!
Antonijs.
Kur viņš ir?
Kalpotājs.
Cēzara namā, līdz ar Lepidu.
Antonijs.
Turp tūlīt došos viņu apciemot, Viņš nāk kā saukts. Fortūna priecīga Un šādā noskaņā mums visu dos.
Kalpotājs.
Es dzirdēju — viņš teica: Bruts un Kasijs Kā traki aizjāja pa Romas vārtiem.
Antonijs.
Šķiet, viņi uzzinājuši, ka esmu Es tautu sakūdījis. Aizved mani Pie Oktāvija.
Abi aiziet.