Antonijs, Oktāvijs un Lepids sēž pie galda.
Antonijs.
Tiem visiem jāmirst, kas ir sarakstā.
Oktāvijs.
Un ari jūsu brālim jāmirst, Lepid!
Lepids.
Es piekritu!
Oktāvijs.
Tad raksti, Antonij!
Lepids.
Bet dzīvu neatstājiet Publiju, Tas jūsu māsasdēls, Mark Antonij!
Antonijs.
Viņš mirs, lūk, notiesāju viņu es Ar vienu svītru. Lepid, atnesiet Mums testamentu, lai mēs redzētu, Vai nevar mantojumu mazliet apcirpt.
Lepids.
Vai būsiet šeit?
Oktāvijs.
Jā, šeit vai Kapitolā. Lepids aiziet.
Antonijs.
Sis cilvēks, niecīgs un bez nopelniem, Mums der par izsūtāmo. Vai viņš cienīgs, Ka, dalot trijās daļās pasauli, Tam vienu daļu dodam?
Oktāvijs.
Tā jums šķita, Bet viņa balsi klausāt, kad tā saka, Kam melnā sarakstā lai nāvi lemjam.
Antonijs.
Par jums es esmu vecāks, Oktāvij! Šim vīram uzliekam mēs tādu godu, Lai noveltu no sevis kauna nastas. Viņš nes tās, it kā ēzelis nes zeltu, Kas sten un krīt zem savas nastas iedams, Kurp vedam to vai dzenam, ceļu rādot. Kad mantu būs viņš aiznesis, kur gribam, Tam nastu noņemsim un projām trieksim, Lai izjūgts ēzelis var ausis kratīt Un pļavā zāli ēst.
Oktāvijs.
Kā gribat, dariet! Bet viņš ir īsts un drosmīgs karavīrs.
Antonijs.
Mans zirgs ir arī tāds, Oktāvij! Tāpēc Tam dodu viņa tiesu barības. Šim dzīvniekam es mācu karot, skriet, Iet līku loču, stāt un tieši traukties, Un viņa ķermeni mans gars tad valda. Tam dažā ziņā Lepids līdzinās, Viņš mācāms, dīdāms un uz priekšu dzenams, Viņš garā neauglīgs un pārtiek labprāt No neīstā un pakaļdarinātā.
Kas citu nolietots un sen jau atmests, Tam kļūst par modes lietu. Viņš ir vienmēr Šo lietu varā. Bet man, Oktāvij, Ir jums kas svarīgs sakāms: Bruts un Kasijs Vāc karaspēku, pretsitiens tiem jādod; Tādēļ lai sapulcinām sabiedrotos, Sev draugus meklējam un spēkus rodam. Tūlīt mums visiem sēdē jāapspriežas, Kā lietas slepenas vislabāk atklāt Un briesmām redzamām vislabāk spītēt.