Uznāk Bruls, Lucilijs, Lūcijs un karavīri. Titinijs un Pindars iet viņiem pretī.
Bruts.
Ai, stāviet!
Lucilijs.
Sakiet paroli un stāviet!
Bruls.
Ko teiksi, Lucilij? Vai Kasijs tuvu? Lucilijs.
Nav tālu vairs, un Pindars atnācis Jūs apsveicināt sava kunga vārdā.
Bruts.
Cik laipni! Ziniet, Pindar, jūsu kungs, Kam grozīgs prāts vai slikti padomnieki, Dod iemeslu man vēlēties, lai daudz kas Tā nebūtu, kā tagad ir, bet viņš Man pats dos atbildi.
Pindars.
Es nešaubos, Ka kungs mans cildenais jums šķitis Patiesi cienījams un goda vīrs.
Bruts.
Par viņu nešaubos. Lucilij, sakiet, Kā viņš jūs uzņēma, lai es to zinu!
Lucilijs.
Gan pieklājīgi un ar cienību, Bet ne tik sirsnīgi, tik atklāti, Ar tādu brīvu drauga valodu, Kā mēdza agrāk.
Bruts.
Tu man attēloji, Kā atdziest dedzīgs draugs. Lucilij, Kad mīlestība iesāk sirgt un gaist, Tā liekuļoti pieklājīga kļūst, Bet skaidra uzticība ir bez viltus, Dažs cilvēks tukšs ir līdzīgs karstam zirgam, Kas sākumā spēj dižoties un skriet, Bet, tiklīdz sajūt dzeloņainus piešus, Tas sabrūk, it kā nodzīts kleperis. Vai viņa karapulki tuvojas?
Lucilijs.
Tie Sardos šonakt vēlas novietoties, Bet lielā puse, visi jātnieki, Trauc līdzi Kasijam.
Tālumā klusi skan maršs.
Bruts.
Klau, viņš ir klāt! Tam laipni pretī ejiet!
Ienāk Kasijs ar saviem karavīriem.
Kasijs. Stāt!
Bruts.
Stāt! Pavēli šo atkārtojiet!
Pirmais karavīrs. Stāt!
Otrais karavīrs. Stāt!
Trešais karavīrs. Stāt!
Kasijs.
Man pāri darāt jūs, mans cēlais brāli! Bruts.
Lai dievi mani soda! Ienaidniekiem Es pāri nedaru, kur nu vēl brālim!
Kasijs.
Slēpj jūsu vēsie vārdi pārestību, Brut! Kad to darāt…
Bruts.
Kasij, esiet mierīgs! Un klusi sakiet savu sūdzību. Jūs pazīstu. Lai ķildu neceļam Seit mūsu karaspēka priekšā, Kas drīkst starp mums vien mīlestību redzēt. Tiem aiziet pavēliet. Un manā teltī, Ko teiksiet, uzklausīšu, Kasij!
Kasijs.
Pindar!
Liec virsniekiem vest pulkus mazliet tālāk No vietas šīs. Bruts.
Lucilij, dariet jūs Tāpat. Neviens lai teltī neienāk! Bet durvis Titinijs un Lūcijs sargās.
Visi aiziet.