Kasijs.
Jūs esat netaisnīgs pret mani tāpēc, Ka Lūcijs Stella tika notiesāts, Ka ņēmis kukuļus no sardiešiem. Bet vēstuli, kur aizlūdzu par viņu, Ko pazīstu, — jūs neievērojāt.
Bruts.
To rakstot, bijāt netaisnīgs pret sevi. Kasijs.
Bet šādā laikā tiešām neklājas Par katru nieciņu tik bargi spriest.
Bruls.
Tad ziniet, Kasij, daudzi apsūdz jūs, Ka jūsu plaukstas alkatībā niezot, Par zeltu iztirgojot amatus Jūs necienīgiem.
Kasijs.
Manas plaukstas niezot? Jūs zināt, Bruts to saka. Citādi Tas tiešām būtu jūsu pēdēj's vārds!
Bruts.
Ar savu vārdu kauna darbus balstāt, Un tāpēc pārmācība aizsedz vaigu.
Kasijs.
Pārmācība!
Bruts.
Bet atcerieties martu! Marta īdas! Vai lielais Jūlijs nenoasiņoja,
Lai būtu taisnība? Kurš nelietis
Tam dūra, nemīlēdams taisnību?
Kā drīkstam mēs, kas nonāvējām
Vislielāko no visiem pasaulē
Par to, ka viņš bij laupītāju balsts,
Nu paši savus pirkstus aptraipīt
Un pārdot dižos goda amatus
Par nieka krāmiem, ko sev grābjam? Labāk
Tad sunim būt un apriet mēnesi,
Ne tādam romietim!
Kasijs.
Brut, neaprejiet Jūs mani! Nepieļaušu jums pret mani Tā aizmirsties! Es esmu karavīrs, Daudz vairāk piedzīvojis, spējīgāks Kā jūs šeit noteikt.
Bruts.
Kasij, neesat!
Kasijs.
Es esmu gan!
Bruts.
Es saku — neesat!
Kasijs.
Ne vārda vairāk, vai es aizmirsīšos! Ja dzīvība jums mīļa, rimstieties!
Bruts.
Prom, necienīgais vīrs! Kasijs.
Vai tas var būt?
Bruts.
Tad klausieties, ko es jums sacīšu: Vai ceļu griezt man jūsu ātrām dusmām Un nobīties, kad ārprātīgais trako?
Kasijs.
Ak dievi, vai tas viss man jāpacieš? Bruts.
Jā, viss un vairāk vēl! Līdz lepnā sirds
Aiz dusmām pārsprāgst jums. Lai vergi skatās
Un dreb no jūsu niknuma! Ko gribat?
Lai atkāpjos? Lai jūsu priekšā klanos?
Lai izdabāju jūsu untumiem?
Pie velna! Norij iet pats savu indi
Un kaut vai plīstiet! No šīs dienas es
Jūs turēšu par apsmieklu un joku,
Kad ļauni dzelsiet.
Kasijs.
Vai tik tālu jau?
Bruts.
Jūs teicāties būt labāks karavīrs; Tad parādiet, ka lielība nav tukša. Man būtu prieks, jo labprāt mācītos No tādiem vīriem, kas ir cildens paraugs.
Kasijs.
Pret mani, Brut, jūs vienmēr netaisnīgs! Es teicu: vairāk piedzīvojis karā, Ne labāks. Vai ne tā?
Bruts.
Vienalga man!
Kasijs.
Ja Cēzars dzīvotu, viņš nedrīkstētu Tā mani nopelt!
Bruts.
Rāmāk! Nedrīkstētu Jūs viņu kaitināt!
Kasijs.
Es nedrīkstētu?
Bruts. Nē!
Kasijs.
Kā? Es nedrīkstētu?
Bruts.
Nē, nemūžam!
Kasijs.
Tā manu mīlu nepārbaudiet, Brut! Lai nedaru, ko vēlāk nožēlošu!
Bruts.
Jau esat darījis, kas jānožēlo!
No jūsu draudiem, Kasij, nebīstos.
Ar goda prātu es tā apbruņots,
Ka tie man garām skrej kā tukšais vējš,
Kas man ir nieks. Jūs lūdzu atsūtīt
Man kādu summu zelta, man to liedzāt.
Jo neprotu es naudu sadabūt
Ar zemiem līdzekļiem. Ak debess! Labāk
Sev sirdi pārkaitu un pārvērstu
Par drahmām asins lāses nekā plēstu
No cietām rokām zemniekiem ar varu
To sīko mantību, kas viņiem pieder.
Jums zeltu lūdzu leģionu algai,
Jūs man to liedzāt. Vai tā dara Kasijs?
Vai es tā atbildētu Kasijam?
Marks Bruts ja kļūtu reiz tik alkatīgs,
Ka nieka grašus saviem draugiem liegtu,
Tad, dievi, raidiet savas pērkonbultas
Un sadragājiet to.
Kasijs.
Es neaizliedzu!
Bruts.
Jūs liedzāt gan!
Kasijs.
Es neaizliedzu dot, Bet muļķis manu atbildi jums nesa! Bruts plosa manu sirdi. Drauga kļūdas Mēdz piedot draugs, bet Bruts tās pārspīlē.
Bruts.
Nē, tikai tad, ja mani ar tām tirdāt.
Kasijs.
Jūs mani nemīlat.
Bruts.
Man derdzas kļūdas!
Kasijs.
Bet neredz kļūdas drauga laipnā acs. Bruts.
Vien glaimotājs tās neredz, pat ja būtu Šīs kļūdas lielas, tā kā augstais Olimps.
Kasijs.
Tad nāciet, Antonij un Oktāvij, Un atriebieties tikai Kasijam, Jo Kasijs ir no dzīves noguris. To ienīst draugs, tam brālis spīti rāda, Kā vergu viņu bar, tā kļūdas vēro Un pieraksta, no galvas izmācās, Man acīs met. Kaut spētu izraudāt Sev dvēseli no acīm. Lūk, mans duncis, Lūk, mana kailā krūts! Mīt tajā sirds, Kas dārgāka par zeltu, ko zemes dzīlēs Pats Plutons glabā. Ja tu romietis, Rauj ārā to! Tev zeltu liedzu es, Bet sirdi dodu. Dur kā Cēzaram! Visniknāk nīstot, viņu mīlēji Tu vairāk nekā Kasij u.
Bruts.
Slēp dunci! Jūs varat dusmoties, tas jums ir ļauts.
Ko gribat, dariet. Untumi ir negods! Ak Kasij, jums, patiesi, tāda daba, Kas dusmas sevī nes, kā krams nes liesmu; Kad spēcīgi to sit, tas dzirksti met, Bet tūlīt atdziest.
Kasijs.
Vai man jādzīvo Par apsmieklu un joku savam Brutam? Tam manas bēdas, manas dusmas riebj.
Bruts.
Kad runāju, es arī biju dusmīgs. Kasijs.
Tik daudz jūs atzīstat. Man sniedziet roku!
Bruts.
Un arī savu sirdi.
Kasijs.
Brut!
Bruts.
Kas ir?
Kasijs.
Ja mīlat mani, esiet pacietīgs,
Kad straujas dabas dēļ, kas mātes dota,
Es dažreiz aizmirstos.
Bruts.
Jā, Kasij, turpmāk, Kad būsiet pārāk bargs pret savu Brutu, Viņš domās — māte baras, un būs rāms.
Dzejnieks
aiz skatuves.
Man ļaujiet, karavadoņus lai skatu, Jo viņi strīdas. Neatstāsim viņus Mēs divatā!
Lucilijs
aiz skatuves.
Pie viņiem neiesiet!
Dzejnieks
aiz skatuves.
Vien nāve spētu mani atturēt.
Ienāk dzejnieks, tam seko Lucilijs, Titinijs un Lūcijs.
Kasijs.
Kas ir? Kas notiek?
Dzejnieks.
Kauns, karavadoņi! Ko darāt šeit? Jel esiet mīļi draugi, kā tas klājas. Es vairāk gadu dzīvojis par jums!
Kasijs.
Ha, ha! Cik vāji dzejo ciniķis! Bruts.
Prom, pārgalvi! Prom ejiet, nekauņa! Kasijs.
Brut, pacietieties! Tāda viņa daba! Bruts.
Es pacietīšos, ja viņš atnāks laikā, Kam karā noder šādi skaļi āksti! Prom, saku!
Kasijs.
Jel ejiet, ejiet ātrāk prom!
Dzejnieks aiziet.
Bruts.
Lucilij un Titinij, virsnieki
Lai saviem pulkiem gādā naktsmītnes.
Kasijs.
Un nāciet atpakaļ ar Mesalu Bez kavēšanās.
Lucilijs un Titinijs aiziet.
Bruts.
Lūcij, kausu vīna!
Lūcijs aiziet.
Kasijs.
Es nedomāju, ka tā spējat dusmot! Bruts.
Ak Kasij, ciešu es no daudzām bēdām. Kasijs.
Vai filozofiju jūs aizmirstat, Ja padodaties sīkām nelaimēm?
Bruts.
Kurš cilvēks labāk bēdas panest spēj? Ir nomirusi Porcija!
Kasijs.
Kā — Porcija!
Bruts.
Ir viņa nomirusi.
Kasijs.
Kā dzīvs es paliku, jums pretodamies! Cik smags un nepanesams zaudējums! Ar kādu kaiti?
Bruts.
Skumjās, ka mēs šķirti, Ka Oktāvijs ar Antoniju kļūst Tik spēcīgi. Šī ziņa nāca reizē Ar viņas nāvi: prāts tai aptumšojās, Un vienatnē tā dzēra uguns indi.
Kasijs.
Un nomira!
Bruts.
Jā!
Kasijs.
Nemirstīgie dievi!
Ienāk Lūcijs ar virai un sveci.
Bruts.
Vairs nerunāsim! Sniedz man kausu vīna! Te, Kasij, aproku es visu naidu!
Dzer.
Kasijs.
Sirds slāpstot atbalso šiem cēliem vārdiem! Lej, Lūcij, lai pār malām pludo vīns, Par Bruta mīlu dzert nekad nav gana.
Dzer, Lūcijs iziet.
Bruts.
Nu, nāciet, Titinij!
Ienāk Titinijs un Mesala.
Sveiks, Mesala! Lai kopā šeit ap sveci sēžamies Un apspriežam to, kas mums tagad darāms.
Kasijs.
Nav tevis, Porcija!
Bruts.
Es lūdzu, pietiek! Mesala, te man ziņo vēstules, Ka jaunais Oktāvijs un Antonijs Ar stipru karaspēku nāk pret mums Un virza gājienu uz Filipiem.
Mesala.
Man arī tādas vēstis atsūtītas.
Bruts.
Ko ziņo vēl?
Mesala.
Ka Oktāvijs, Marks Antonijs un Lepids Pēc saraksta un likumiem ar nāvi Ir sodījuši simtu senatoru.
Bruts.
Šai ziņā mūsu vēstis nesaskan. Man teikts, ka septiņdesmit senatori Ar nāvi sodīti, pat Cicerons!
Kasijs.
Pat Cicerons!
Mesala.
Ir miris Cicerons! Pēc saraksta tam piespriests nāves sods. Mans kungs, vai jums bij vēstule no sievas?
Bruts.
Nē, Mesala.
Mesala.
Un vēstulēs nekas nav teikts par viņu? Cik savādi!
Bruts.
Kam jautājat? Vai jums par viņu ziņots?
Mesala.
Nē, mans kungs!
Bruts.
Kā romietis man sakiet patiesību! Mesala.
Kā romietim jums patiesību teikšu: Ir viņa nomirusi baismā nāvē.
Bruts.
Ardievu, Porcija! Mums, Mesala, Reiz jāmirst. Domājot, ka ari viņai Bij nāve lemta, — sāpes pārcietīšu.
Mesala.
Tā lieliem vīriem jānes lielas bēdas. Kasijs.
Šī māka arī manai dabai piemīt, Bet nespētu tā pārciest zaudējumu.
Bruts.
Bet nu pie dzīvā darba! Kā jums šķiet — Ja ietu tieši mēs uz Filipiem?
Kasijs.
Tas nebūs labi.
Bruts.
Kāpēc?
Kasijs.
Labāk būtu, Ja pretinieks pats sāktu meklēt mūs, Tā izšķiež līdzekļus, liek nogurt pulkiem, Pats kaitē sev, bet atpūšamies mēs Un aizstāvībai spēkus taupām modri.
Bruts.
Labs iegansts vietu dod vēl labākam. Viss apvidus starp Filipiem un mums Aiz bailēm vien mums liekas paklausām, Jo ļaudis kurn par nodevām, ko prasām. Šai zemei cauri iedams, ienaidnieks Ar viņiem papildinās savus spēkus, Kļūs stiprāks, skaitā lielāks, drosmīgāks, — Šo priekšrocību viņam atņemsim, Ja iesim pretī tam līdz Filipiem, Kur ļaudis šie būs mūsu aizmugurē.
Kasijs.
Bet klausiet, labais brāli!
Bruts.
Piedodiet, Ir draugi visu devuši, cik spēja: Mums leģioni pārpilni — viss gatavs. Ik dienas spēki pieaug naidniekam, Mēs stāvam virsotnē, drīz lejup slīgsim, Jo ļaužu darbos paisums ir un bēgums — Kas trauc ar paisumu, var sasniegt laimi, Kas nokavē, tam mūža brauciens viss Pa sēkļiem un pa briesmām maldās. Un tagad peldam mēs ar paisumu, Mums labvēlīgai straumei jātrauc līdz Vai kuģis jāzaudē.
Kasijs.
Ka gribat — iesim. Tiem pretī stāsimies pie Filipiem.
Bruts.
Jau dziļa nakts klāj mūsu sarunu, Un daba arī prasa savu tiesu, Tai skopi dosim mazu atdusu. Vai vēl kas sakāms?
Kasijs.
Nē! Ar labu nakti! Rīt agri celsimies un tūlīt ceļā!
Bruts.
Sniedz, Lūcij, tērpu man.
Lūcijs aiziet.
Sveiks, Mesala! Sveiks, Titinij un cēlais, cēlais Kasij, Ar labu nakti, saldu dusu!
Kasijs.
Brāli,
Šai naktij bija nelabs iesākums, Lai dvēseles mums nešķir tāda plaisa Nekad vairs, Brut!
Bruts.
Viss atkal kārtībā.
Kasijs.
Ar labu nakti!
Bruts.
Labu nakti, brāli!
Titinijs un Mesala. Ar labu nakti, Brut!
Bruts.
Lai sveiki visi!
Visi iziet, paliek Bruts. Ienāk Lūcijs ar naktstērpu.
Dod tērpu man. Kur tava kokle, Lūcij?
Lūcijs.
Šeit teltī.
Bruts.
Kā? Tu runā miegaini! Ak, nabadziņš! Jo maz tev laika gulēt. Sauc Klaudiju un citus manus vīrus, Lai viņi guļ uz spilveniem šeit teltī.
Lūcijs.
Varon un Klaudij!
Ienāk Varons un Klaudijs.
Varons.
Kungs, vai saucāt mūs?
Bruts.
Es lūdzu, kungi, guliet manā teltī, Varbūt man vajadzēs jūs modināt Un aizsūtīt pie brāļa Kasija.
Varons.
Ja patīk jums, mēs būsim nomodā. Bruts.
To nevēlos. Nu labāk dusiet, draugi! Jo citādi vēl mainīsies mans prāts. Skat, Lūcij, grāmata, ko meklēju, To noslēpis es tērpa kabatā.
Varons un Klaudijs noliekas gulēt.
Lūcijs.
Es zināju, ka nedevāt to man. Bruts.
Jel paciet, labais zēn, ka aizmāršīgs Es kļuvis. Acis ja tev nelīp ciet, Man savas kokles stīgas paskandini.
Lūcijs.
Jā, kungs, par prieku jums. Bruts.
Būs prieks man, zēn. Es tevi nomocu, bet centīgs tu!
Lūcijs.
Kungs, tas mans pienākums! Bruts.
Bet pienākumu nedrīkst pārspīlēt, Es zinu — jauniem ļaudīm miegs ir salds.
Lūcijs.
Kungs, es jau gulēju!
Bruts.
Tas labi, un tu atkal gulēsi. Vien brīdi spēlē. Ja es dzīvošu, Pret tevi būšu labs.
Mūzika un dziesma.
Sī dziesma iemidzina. Smagais miegs, Vai savu svina zizli liec uz zēna, Kas spēlē man? Nu, laipnais šķelmi, dusi! Jo būtu ļauni tevi modināt, Bet snauzdams vari salauzt savu kokli, To paņemšu. Ar labu nakti, zēn! Nu jāskatās, vai lapa ielocīta, Ko lasīju kā pēdējo! Jā — šī!
Atsēžas. Parādās Cēzara gars.
Cik tumši svece deg! Ā! Kas tur nāk? Man šķiet, ka manu acu vārgums Šo baigo parādību rāda man. Tā tuvāk nāk! Teic — kas gan esi tu? Vai esi dievs vai eņģelis, vai velns? Man asins stingst un mati slejas stāvus. Teic — kas tu esi?
Gars.
Brut, tavs ļaunais gars!
Bruts.
Kāpēc tu nāc?
Gars.
Tev teikt: mēs redzēsimies Filipos!
Bruts.
Tad tevi redzēšu?
Gars.
Jā, Filipos! Gars aiziet.
Bruts.
Nu labi! Redzēsimies Filipos! Kad drosme pamodās, tu izgaisi. Ar tevi runāt vēlos, ļaunais gars! Zēn, Lūcij! Varon! Klaudij! Mostieties! Vai dzirdi, Klaudij! Mostieties! Vai dzirdi, Klaudij!
Lūcijs.
Man stigas neskan labi.
Bruts.
Viņš domā, ka vēl spēlē savu kokli. Klau, Lūcij, pamosties!
Lūcijs.
Mans kungs?
Bruts.
Vai sapnī tu tik skaļi kliedzi, Lūcij? Lūcijs.
Es nezinu, ka esmu kliedzis, kungs! Bruls.
Jā, kliedzi tu. Vai kaut ko redzēji?
Lūcijs.
Neko, mans kungs!
Bruts.
Tad guli atkal, Lūcij. Mosties, Klaudij.
Varon,
Tu arī mosties.
Varons.
Mans kungs?
Klaudijs.
Mans kungs?
Bruts.
Kāpēc tik ļoti miegā kliedzāt jūs?
Varons un Klaudijs.
Vai darījām to, kungs?
Bruts.
Jā,sapni redzot?
Varons.
Neko es neredzēju.
Klaudijs.
Arī es — neko!
Bruts.
Tad ejiet ziņot brālim Kasijam, Lai rītu agri viņš ar pulkiem iziet, Mēs viņam sekosim.
Varons un Klaudijs.
Lai notiek, kungs! Aiziet.