Uznāk Oktāvijs, Antonijs un viņu karapulki.
Oktāvijs.
Lūk, manas cerības jau piepildās. Jūs teicāt, Antonij, ka ienaidnieks Šurp nenāks, paliks kalnu novados. Bet redziet, tuvu viņa karapulki, Tie grib pie Filipiem mūs izaicināt Uz kauju, iekāms to no viņiem prasām.
Antonijs.
Jā, viņu sirdīs lasu es un zinu, Kāpēc tie dara tā, kaut labprāt ietu Uz citām vietām, bet tie lejā nāk Aiz bailēm, izlikdamies pārdroši, Lai noticētu viņu drosmei mēs, Bet tās tiem nava.
Uznāk vēstnesis.
Vēstnesis.
Kara vadoņi, Laiks gatavoties, ienaidnieks jau tuvu, Tiem pacelts kaujas karogs, sārts kā asins, Bez kavēšanās kaut kas jādara 1
Antonijs.
Jūs, Oktāvij, palēnām virziet pulkus Uz klajā līdzenuma kreiso pusi.
Oktāvijs.
Pa labo roku es, bet tu pa kreisi.
Antonijs.
Kam jaucat tā šai izšķirīgā brīdī!
Oktāvijs.
Es nejaucu, bet gribu darīt tā!
Maršs.
Bungu rīboņa. Uznāk Bruts, Kasijs un viņu karapulks, Lucilijs, Titinijs, Mesala un citi.
Bruts.
Tie stāv un grib sākt sarunas ar mums. Kasijs.
Stāj, Titinij, mēs iesim ar tiem runāt! Oktāvijs.
Mark Antonij, vai dosim zīmi kaujai? Antonijs.
Nē, Cēzar, gaidīsim, līdz viņi uzbruks. Lai ejam? Viņu vadoņi grib runāt!
Oktāvijs.
Jūs nekustieties, iekāms signāls dots! Bruts.
Pirms vārds, tad trieciens, pilsoņi, vai ne?
Oktāvijs.
Tik ļoti vārdus nemīlam kā jūs!
Bruts.
Labs vārds ir labāks nekā cirtiens ļauns.
Antonijs.
Pie ļauniem cirtieniem, Brut, labus vārdus
Jūs sakāt. Sirdī durdams Cēzaram,
Jūs saucāt: «Sveiks, lai ilgi dzīvo Cēzars!»
Kasijs.
Kā cērtat jūs, Mark Antonij, nav zināms, Bet jūsu vārdi atņem Hiblas bitēm It visu medu.
Antonijs.
Bet ne dzeloni!
Bruts.
Pat skaņu ņemat bitēm, Antonij! Tiem esat nolaupījis dūkšanu Un ļoti gudri draudat, iekāms dzeļat.
Antonijs.
To nedarījāt, nelieši, kad dūrāt Jūs ļaunos dunčus krūtīs Cēzaram, Bet zobus rādījāt kā pērtiķi, Kā suņi līdāt, zemu klanījāties, Kā vergi kājas skūpstot Cēzaram, Kad nolādētais Kaska kaklā dūra No mugurpuses viņam, pielīdēji!
Kasijs.
Mēs — pielīdēji! Jūsu vaina, Brut; Šī mēle šodien nezākātu mūs, Ja būtu toreiz klausīts Kasijam.
Oktāvijs.
Pie darba! Ja mums strīdos sviedri plūst, Tad darbi raisīs sarkanākas lāses! Lūk,
Es šķēpu paceļu pret sazvērniekiem! Vai zināt, kad šis šķēps būs atkal makstī? Kad atriebtas trīsdesmit trīs būs brūces Cēzaram vai kad nodevēju rokām Par upuri būs kritis otrais Cēzars.
Bruts.
Mirt nevari no nodevēju rokas, Ja, Cēzar, tādus neatved sev līdz.
Oktāvijs.
Es ceru, man no Bruta šķēpa mirt Nav lemts.
Bruts.
Pat ja viscēlākā tev dzimta, Šī nāve, jaunekli, tev būtu gods.
Kasijs.
Nav skolas puika tāda goda cienīgs, Kam biedrs viltnieks ir un dzīrotājs!
Antonijs.
Arvien vēl vecais Kasijs!
Oktāvijs.
Nāc, Antonij! Lai musu aicinājums, nodevēji, Jums zobos triekts. Ja drīkstat, šodien kaujā Jums jādodas! Ja ne — kad būs jums drosme.
Oktāvijs, Antonijs un viņu karapulks aiziet.
Kasijs.
Lai vēji pūš, lai bangās laiva peld! Ir vētra sākusies, kas zin, kā veiksies.
Bruts.
Jums, Lucilij, ko gribu teikt! Lucilijs
panāk uz priekšu.
Mans kungs?
Bruts un Lucilijs aiziet sāņus un sarunājas.
Kasijs. Mesala!
Mesala
panāk uz priekšu.
Ko man teiksiet, pavēlniek?
Kasijs.
Man šodien, Mesala, ir dzimumdiena!
Šai dienā dzimis Kasijs! Roku sniedz man
Un esi liecinieks: pret manu gribu,
Kā Pompejs, esmu piespiests mūsu brīvi
Uz spēles vienā kaujā tagad likt.
Tu zini, turējos pie Epikūra
Un viņa mācības, nu prāts man citāds —
Pa daļai ticu pareģojumiem.
No Sardiem nākot mums, div' lieli ērgļi
Uz viena karoga tad nolaidās,
No karavīru rokām viņi ēda
Un pavadīja mūs līdz Filipiem.
Šorīt tie pacēlās un aizlidoja,
To vietā kraukļi, vārnas, vanagi
Pār galvām lido mums un lejup raugās,
Kā vieglu laupījumu gaidīdami.
To ēnas liekas tumša likten's sega
Pār mūsu pulkiem, kas grib izlaist garu.
Mesala.
Tam neticiet!
Kasijs.
Tam ticu daļēji! Jo esmu garā možs un apņēmies It visām briesmām droši pretī stāties.
Bruts.
Pareizi, Lucilij!
Kasijs.
Nu, krietnais Brut, Lai dievi palīdz mums, ka varam mēs Līdz vecumdienām mierā nodzīvot. Bet, tā kā ļaužu likten's nezināms,
Tad būsim gatavi uz ļaunāko. Ja kauju zaudēsim, tad runājam Mēs reizi pēdējo. Nu sakiet man — Ko esat apņēmies tad darīt jūs?
Bruts
Kādreiz pēc prātniecības likumiem Par pašnāvību Katonu es pēlu, Jo nezin kāpēc šķiet man zemiski Un gļēvi, baidoties no tā, kas notiks, Sev mūžu īsināt, bet, apbruņots Ar pacietību, vienmēr paļaujos Tai varai augstākajai, kura valda Pār mums.
Kasijs.
Tad, ja mēs kauju zaudēsim, Jūs atjautu vest sevi triumfā Pa Romas ielām?
Bruts.
Nē, Kasij! Krietnais romieti, man ticiet, Bruts neies, važās sasaistīts, uz Romu. Tam prāts ir pārāk liels! Bet šodien darbs Mums jāpabeidz, ko marta īdās sākām. Es nezinu, vai mēs vēl tiksimies, Tāpēc uz mūžu lai nu atvadāmies! Ardievu tad uz mūžu mūžiem, Kasij! Ja tiksimies, mēs abi smaidīsim, Ja ne, tad mūsu atvadas ir labas.
Kasijs.
Ardievu tad uz mūžu mūžiem, Brut! Ja tiksimies, patiesi smaidīsim, Ja ne, šīs mūsu atvadas ir labas!
Bruts.
Lai ejam mēs! Kaut zinātu kāds cilvēks Jau iepriekš, kā šīs dienas cīņa beigsies. Bet pietiek zināt, ka šī diena beigsies, Un tad jau gals būs zināms. Tagad iesim!
Aiziet.