Cīnīdamies uznāk abu armiju kareivji, tad Bruts, jaunais Katons, Lucilijs un citi.
Bruts.
Vēl, līdzpilsoņi, galvas nenokariet! Katons.
Kurš bandubērns to dara? Nāciet līdz! Es savu vārdu saucu kaujaslaukā: Mans tēvs — Marks Katons, esmu viņa dēls, Draugs tēvu zemei, naidnieks tirāniem! Un Markam Katonam es cienīgs dēls.
Bruts
Un es — Marks Bruts, jā, esmu Bruts, patiesi! Draugs tēvu zemei, kura Brutu pazīst.
Aiziet.
Lucilijs.
Ak jaukais, krietnais Katon, vai tu krīti? Tu mirsti drosmīgi kā Titinijs, Un Katonam tu biji cienīgs dēls.
Pirmais kareivis.
Klau, padodies vai mirsti!
Lucilijs.
Padodos,
Lai mirtu.
Piedāvā naudu.
Diezgan te, lai Brutu tūlīt Tu nonāvētu, kļūdams ar to slavens.
Pirmais kareivis.
To nedrīkstam! Augsts gūsteknis!
Otrais kareivis.
Ei, ceļu dodiet! Sakiet Antonijam, Ka Bruts ir sagūstīts.
Pirmais kareivis.
To ziņošu.
Bet pats viņš nāk!
Uznāk Antonijs
Kungs, Bruts ir sagūstīts!
Antonijs.
Bet kur viņš ir?
Lucilijs.
Bruts tagad drošībā! Es varu apgalvot, ka ienaidnieks
Nemūžam Brutu dzīvu nesagūstīs, No tāda kauna dievi viņu sargās. Kad atradīsiet viņu: dzīvs vai miris Viņš vienmēr paliks Bruts un pats sev līdzīgs.
Antonijs.
Sis, draugi, nava Bruts, bet, ticiet man, Viņš tikpat vērtīgs, sargājiet šo vīru, Tam rādiet laipnību. To sev par draugu Es vēlētos, nevis par ienaidnieku. Nu, lūkojiet, vai Bruts ir dzīvs vai miris, Un vēstis Oktāvija teltī nesiet Par to, kā veicas jums.
Visi aiziei.