Uznāk Bruts, Dardanijs, Kiits, Stratons un Volumnijs.
Bruts.
Šurp, atlikušie draugi, uz šīs klints Vēl atdusiet!
Klits.
Stratilijs lāpu dedza, bet viņš nenāk Vairs atpakaļ. Būs sagūstīts vai nokauts.
Bruts.
Klit, atsēdies. Ir nokauts — īstais vārds Un darbs, kas tagad modē. Klausies, Klit!
Kaut ko čukst.
Klits.
Vai es, mans kungs? Nekad to nedarīšu!
Bruts.
Tad nerunā!
Klits.
Es drīzāk mirtu pats.
Bruts.
Tad klausies, Dardanij!
čukst.
Dardanij s.
Vai man to darīt?
Klits.
Ak Dardanij!
Dardanijs. Ak Klit!
Klits.
Ko ļaunu prasīja no tevis Bruts?
Dardanijs.
Lai viņu nonāvēju! Skat, viņš domīgs.
Klits.
Šis cēlais trauks ar skumjām piepildīts, Ka tās jau viņa acīm lejas pāri.
Bruts.
Nāc, labais Volumnij, tik vienu vārdu!
Volumnijs.
Ko teiksiet, kungs?
Bruts.
Tad klausies, Volumnij! Kā rēgs man Cēzars parādījās naktī Pie Sardiem pirmoreiz un viņu nakti Tepat pie Filipiem. Es tagad zinu: Ir mana stunda klāt!
Volumnijs.
Vēl ne, mans kungs.
Bruts.
Es esmu par to droši pārliecināts.
Tā, Volumnij, mēdz notikt pasaulē.
Jau ienaidnieks mūs trenc pie bezdibeņa .
Kaujas troksnis.
Būs cienīgāk, ja paši lēksim tajā Un negaidīsim, līdz mūs iegrūdis! Mēs, Volumnij, reiz bijām skolas biedri, Un mūsu senās mīlas vārdā lūdzu: Nāc turi šķēpu, lai tam virsū metos.
Volumnijs.
Tāds pakalpojums neder draugam, Brut.
Troksnis turpinās.
Klits.
Kungs, bēdziet, bēdziet! Nepalieciet šeit! Bruts.
Ardievu, visi jūs: tu Volumnij! Tu, Straton, kas te visu laiku snaudi, Jel paliec sveiks! Ak mani līdzpilsoņi, Sirds prieku jūt, ka visā manā mūžā Neviens nav bijis neuzticams man. Un pieveikts šodien slavu gūšu es Vēl lielāku, kā gūst to Oktāvijs Un Antonijs ar savu uzvaru Tik ļaunu. Sveiki! Bruta mēle tagad Ir pabeigusi viņa dzīves stāstu. Nakts manas acis sedz, un mani kauli, Kas tik daudz strādāja, grib tagad dusēt.
Kaujas troksnis. Saucieni aiz skatuves: «Bēdziet, bēdziet, bēdziet!»
Klits.
Kungs, bēdziet, bēdziet! Bruts.
Prom, es sekošu! Aiziet Klits, Dardanijs un Volumnijs.
Es lūdzu, Straton, paliec tu pie manis, Tu esi vīrs, ko visi ļaudis ciena, Un tava dzīve bija godīga. Tad turi šķēpu, tikai novērsies, Kad uz to metīšos. Vai gribi, Straton?
Stratons.
Pirms dodiet roku man, ardievu, kungs!
Bruts.
Sveiks, labais Straton!
Metas uz savu šķēpu.
Cēzar, miers ar tevi! Daudz labprātāk es nonāvēju sevi!
Mirst.
Kaujas troksnis. Karapulki atkāpjas. Uznāk Oktāvijs, Mesala, Lucilijs un armija.
Oktāvijs.
Kas tas par vīru?
Mesala.
Mana kunga kalps. Teic, Straton, — kur tavs kungs?
Stratons.
No važām brīvs, ko nesat, Mesala. Var uzvarētāji to sadedzināt, Jo tikai Bruts pats pieveicis ir Brutu, Par viņa nāvi citu neslavēs.
Lucilijs.
Tā Bruts bij jāatrod. Paldies tev, Brut! Tu pierādīji Lucilija teikto.
Oktāvijs.
Es Bruta ļaudis vēlos ņemt pie sevis. Vai gribi, vīrs, man savu laiku ziedot?
Stratons.
Labprāt, ja Mesala to atjauj man.
Mesala.
Kā, Straton, nomira mans kungs?
Stratons.
Es šķēpu turēju, viņš uz to metās.
Mesala.
Oktāvij, ņem pie sevis tagad viņu, Kas manam kungam tā ir pakalpojis.
Antonijs.
Viņš bija romietis viscienīgākais. Ko citi sazvērnieki darīja, Tas bij aiz skaudības pret Cēzaru. Viņš vienīgais ar domām godīgām Par visu labklājību kļuva tāds. Labs bij tam mūžs, un elementi Tā sakopoti viņā, ka var daba Teikt visai pasaulei: tas bija cilvēk
Oktāvijs.
Kā atbilst tikumam, to apglabāsim
Ar visu cienību, pēc ierašām.
Lai manā teltī noliek viņa kaulus,
Kā karavīram klājas, goda vietā.
Lai karapulki dus, un iesim tā,
Šo slavu dalot dienā laimīgā.