Traģēdija Jūlijs Cēzars sarakstīta 1599. gadā, jo 1598. gadā F. Me- reja sastādītajā Šekspīra lugu sarakstā šīs traģēdijas vēl nav, bet šveicietis Tomass Platers atzīmē, ka 1599. gadā Londonā viņš jau skatījis traģēdiju par Romas pirmo imperatoru Jūliju Cēzaru. Traģēdija pirmoreiz iespiesta in folio izdevumā 1623. gadā
Sižets par Jūliju Cēzaru renesanses laikmetā bija populārs angļu dramaturģijā. Jau labi sen pirms Šekspīra traģēdijas, 1582. gadā, bijj parādījušās divas lugas ar šo tematiku, bet pēc Šekspīra radušās vēl kādas četras. No saviem priekštečiem viņš neko nav aizguvis, bet viņa sekotāji tikai atdarinājuši lielo dramaturgu, kaut gan bez panākumiem. Nevienu no šīm lugām nekādā ziņā nevar salīdzināt ar Šekspīra traģēdiju, un neviena no tām nav ari pārdzīvojusi savu laiku.
Traģēdijas vielai un personāžu raksturu zīmējumiem Šekspīrs izmantojis Plutarha uzrakstītos Cēzara, Bruta un Antonija dzīves stāstus, kurus angļu valodā pārtulkojis 1579. gadā Tomass Norts.
Jūlijs Cēzars ir viena no Šekspīra izcilākajām traģēdijām, tuva viņa labākajām karaļdrāmām. Traģēdijā ļoti spilgti un spēcīgi zīmēti raksturi, personāžu psiholoģija. Tomēr tuvāk tās būtībai mēs nonāksim, ja apzīmēsim to par politisku traģēdiju. Droši vien Šekspīra laika biedri traģēdijā saskatīja aktuālus notikumus un jēgu. Jo Elizabetes valdīšanas pēdējos gados politisko spēku līdzsvars, uz ko balstījās Tjudoru absolūtā monarhija, bija sašķobījusies un opozīcija jaunās muižniecības un Sitijas buržuāzijas aprindās sāka cīnīties par karalienes gāšanu. Šekspīra reālista meistarība, viņa krāsu bagātība, grandiozā domu koncentrācija, dziļu vēsturisku pretrunu izmaiņa un brī- num lielā prasme visu to iedzīvināt tēlos un situācijās padara šo Šekspīra darbu par vēsturiskās un politiskās traģēdijas paraugu visas pasaules dramaturģijā.
Traģēdija Jūlijs Cēzars latviešiem jau labi pazīstama no pagājušā gadsimta beigām. 1898. gadā to sāka izrādīt Rīgas Latviešu biedrības teātris, bet jau 1897. gadā traģēdija iznāca grāmatā F. Adamoviča tulkojumā. Sis F. Adamoviča tulkojums atkārtoti izdots 1923. un 1934. gadā. Tāpat tas arvien turējies teātru repertuārā divdesmitajos un trīsdesmitajos gados.
Sai Šekspīra Kopotu rakstu izdevumā traģēdija uzņemta dzejnieces Mirdzas Ķempes jaunā, pilnīgā tulkojumā.
Jūliju Cēzaru (100.—44. g. pirms mūsu ēras) sazvērnieki nonāvēja 44. gada 15. martā. Sazvērestības vadītāji bija Kasijs un Bruts, kas pēc romiešu sacelšanās emigrējis uz Grieķiju, bet pēc tam uz Mazāziju, kur satikās ar Kasiju. Pēc sakāves Maķedonijā un pie Filipām Kasijs nonāvējās, un vēlāk to pašu izdarīja arī Bruts.
I cēliena 1. ainā
125. Jūs zināt — svinam Luperkālijas. —
Luperka, kalnu un pļavu auglības dievs, ko pielūdza romieši. Katru gadu 15. februārī viņam par godu svinēja lielus svētkus. Augstāko aprindu jaunekļi šais svētkos sarīkoja «svētu skriešanu». Apsējuši priekšautus no tikko upurētu āžu ādām, viņi siti pretimnācējus ar āžādas siksnām.
2. ainā
127. No marta īdām sargies! —
Romieši par īdām sauca marta, maija, jūlija un oktobra 15. dienu, bet citos mēnešos 13. dienu. 130. Un it kā Enejs, mūsu lielais sencis. —
Enejs — teiksmains varonis no Trojas kara laikiem, Trojas ķēniņa Priama radinieks, Anhīza dēls, ko dzemdējusi dieviete Afrodīte. Teiku par Eneja likteni izmantojis dzejnieks Vergīlijs savā dziedājumā «Eneida». Pēc Vergīlija iznāk, ka Enejs ir Jūlija Cēzara ciltstēvs.
III cēliena 1. ainā
171. Tu ari, Brut! —
No kurienes Sekspirs ņēmis šo latīnisko izteicienu, nav zināms. Plutarlia rakstos tā nav. Daži kritiķi domā, ka šie vārdi atrodami
senā romiešu lugā Cēzara nonāvēšana un ka Šekspīrs būs par to dzirdējis.
172. Lai, romieši, nu rokas mērcējam
Līdz elkoņiem mēs viņa asinīs … —
Mazgāt rokas nonāvētā asinīs — sena paraša gadījumos, kad slepkavībai piemita it kā «svētsvinības» raksturs. Plutarhs par to gan nemin, bet raksta, ka sazvērnieki parādījušies ļaužu priekšā ar asinīm notraipītām rokām.
IV cēliena 3. ainā
203. Plutons — bagātības dievs mitoloģijā.
206. Kasijs pārmet Brutam, ka viņš filozofiju aizmirsis. Bruts ir stoi- cisma piekritējs, kas paceļas pāri visām dzīves grūtībām un nelaimēm.
V cēliena 1. ainā
218. . .. Bet jūsu vārdi atņem Hiblas bitēm It visu medu. —
Hibla — pilsēta Sicīlijā, kas bija slavena ar sevišķi saldu medu.
220. Tu zini, turējos pie Epikūra. —
Filozofs Epikūrs neatzina māņticību un dievu iejaukšanos cilvēka dzīvē, bet meklēja visām parādībām izskaidrojumu ar juteklisko uztveru palīdzību. Dzīves mērķis epikuriešiem —- bauda, fiziska vai garīga.
3. ainā
223. Kāp, Pindar, augstāk tajā pakalnā … —
Šekspīra izrādē Pindars parādījās «augšējā skatuvē» (balkonā), kas šai gadījumā aizvietoja domāto uzkalnu, un tā viņš visu laiku palika publikai redzams.
227. … uz Tasu sūtiet… —
Tasas sala netālu no Maķedonijas krasta Egejas jūrā.
5. ainā
229. Stratilijs lāpu dedza. —
Stratilijam, izlaužoties caur ienaidnieku rindām pie savējiem, ja viss labi veiktos, vajadzēja pacelt aizdegtu lāpu.