Uznāk Flāviļs, Maruls un pilsoņu bars.
Flāvijs.
Uz mājām, sliņķi! Prom, uz mājām ejiet! Kas še par svētkiem jums? Vai nezināt, Ka amatniekiem aizliegts darbdienās Bez savas amatzlmes apkārt klaiņot? Teic man — kāds amatnieks gan esi tu?
Pirmais pilsonis.
Kungs, esmu namdaris.
Maruls.
Kur ādas priekšauts tavs, kur tava olekts? Ko dari šeit tu, svētku drēbēs tērpies? Un jūsu amats, draugs?
Otrais pilsonis. Patiesi, kungs, salīdzinājumā ar smalku amatnieku esmu tikai lāpītājs.
Maruls. Bet kāds ir tavs amats? Atbildi man tieši!
Otrais pilsonis. Tāds amats, kungs, ka varu strādāt ar tīru sirdsapziņu — patiesi, es izlaboju sliktas pēdas.
Maruls. Kāds amats, stūrgalvīgais nelieti, kāds amats tavs?
Otrais pilsonis. Kungs, es jus ludzu, neplīstiet aiz dusmām, bet, ja jūs pārplīstu, es varētu jūs salāpīt.
Maruls. Ko gribi ar to teikt? Tu varot mani salāpīt, nekaunīgais nelga?
Otrais pilsonis. Jā, kungs, un pazolēt!
Flāvijs. Tu tātad esi kurpnieks?
Otrais pilsonis. Patiesi, kungs, es pārtieku no īlena un nejaucos ne tirgoņu, ne sieviešu lietās. Mana lieta ir īlens. Nudien, kungs, esmu ārsts vecām kurpēm; kad tās ir lielās briesmās, daru tās atkal veselas. Viskrietnākie ļaudis, kādi jebkad staigājuši vēršu ādās, ir mīdījuši zemi ar maniem ražojumiem.
Flāvijs.
Bet kāpēc neesi tu darbnīcā? Kam ļaudis šos pa ielām līdzi vadā?
Otrais pilsonis. Nudien, kungs, tāpēc, lai tie novalkātu savas kurpes, tad man būtu vairāk darba. Bet patiesībā esam sev paņēmuši brīvdienu, lai redzētu Cē- zaru un priecātos par viņa triumfu.
Maruls.
Kam priecāties? Ko viņš ir uzvarējis?
Un kādus gūstekņus ved līdz uz Romu?
Kas, važās kalti, greznos viņa ratus?
Jūs bluķi, akmeņi, jums jūtu nava!
Ak cietās sirdis, ļaunie Romas vīri,
Vai Pompeju jūs nepazināt? Cikreiz
Jūs rāpāties uz mūriem un uz jumtiem,
Uz torņiem, palodām, pat dūmeņiem
Ar bērniem rokās un tad nosēdējāt
Tur augu dienu, pacietīgi gaidot,
Līdz lielais Pompejs brauks pa Romas ielām.
Kad viņa ratus tālē ieraudzījāt,
Vai neuzgavilējāt tad tik skaļi,
Ka Tibra nodrebēja savā gultnē,
Kad stiprā balsu duna atbalsojās Tās izdobtajos krastos? Un tagad tērpjaties jūs goda drānās? Un paši svināt it kā lielus svētkus? Un tagad kaisāt puķes ceļā tam, Kas lika noasiņot Pompejam? Prom visi!
Uz mājām skrejiet, steigšus krītiet ceļos! Un lūdziet dievus, lai tie novērš sodu, Kam jānāk par šo nepateicību!
Flāvijs.
Nu ejiet, ejiet, labie pilsoņi,
Un par šo noziegumu sapulciniet
Pie Tibras krastiem visus savus brāļus
Un raudiet upē savas asaras,
Līdz seklā straume augstās klintis skūpstīs.
Pilsoņi aiziet.
Kā izkūst viņu būtnes rupjie sārņi, Tie aiziet mēmi vainas apziņā! Uz Kapitolu tagad dodieties! Es iešu te. Ja ieraugāt kur tēlus Ar goda nozīmēm, tās noraujiet!
Maruls.
Vai drīkstam to?
Jūs zināt — svinam Luperkālijas.
Flāvijs.
Tas nav nekas! Mēs negreznosim tēlus Par godu Cēzaram. Es tagad iešu Un pūli projām aizdzīšu no ielām. To dariet arī jūs, kur drūzmu redzat. Mēs Cēzaram no spārniem plūksim spalvas, Kas strauji aug. Lai neuzlido viņš Tai augstumā, ko ļaužu skati nesniedz, Un neliek mums kā vergiem baiļoties.