Publisks laukums.
Uznāk procesija ar mūziku. Cēzars, Antonijs, gatavs skriešanās sacīkstēm, Kalpurnija, Porcija, Dēcijs, Cicerons, Bruts, Kasijs un Kaska, kam seko liels laužu bars, starp tiem pareģis.
Cēzars.
Kalpurnija!
Kaska.
Klusu! Cēzars runā.
Mūzika noklust.
Cēzars.
Kalpurnija!
Kalpurnija.
Jā, mans pavēlniek.
Cēzars.
Tev jānostājas Antonijam ceļā,
Kad skries viņš sacīkstēs. Klau, Antonij!
Antonijs.
Augstais Cēzar!
Cēzars.
Šai steigā neaizmirstiet pieskarties Kalpurnijai, jo veci ļaudis stāsta: Kas svētā skrējienā skar neauglīgo, Tai lāstu noņemt var.
Antonijs.
To atcerēšos! Ja Cēzars saka: dari, — viss būs darīts.
Cēzars.
Tad sāciet, ievērojot ierašas!
Mūzika.
Pareģis. Cēzar!
Cēzars.
Ha! Kas sauc?
Kaska.
Lai visi trokšņi rimst, nu atkal kļūsiet!
Mūzika noklust.
Cēzars.
Kas ļaužu drūzmā manu vārdu sauc? Es dzirdu — balss vēl spalgāka par taurēm Kliedz: «Cēzar!» Runā, Cēzars tagad klausās!
Pareģis.
No marta Idām sargies!
Cēzars.
Kas viņš tāds?
Bruts.
Kāds pareģis jūs brīdina no marta īdām! Cēzars.
Šurp vediet to! Lai viņa seju redzu! Kaska.
Ko pūlī slapsties? Rādies Cēzaram! Cēzars.
Ko tagad teiksi man? Nu, runā vēlreiz!
Pareģis.
No marta īdām sargies!
Aiziet.
Cēzars.
Kāds murgotājs! Lai atkal tālāk ejam!
Mūzika, visi aiziet, atskaitot Brutu un Kasi/u.
Kasijs.
Vai neiesiet jūs skatīt skriešanos?
Bruts. Es ne!
Kasijs.
Jūs, lūdzu, ejiet!
Bruts.
Man spēles nepatīk, jo manī trūkst Tā dzīvā gara, kas ir Antonijam, Bet jūsu prieku, Kasij, nelaupīšu Un iešu prom.
Kasijs.
Brut, labu laiku vēroju es jūs: Nav jūsu acīs vairs tās laipnības, Ne mīlas mirdzuma, kas man bij pierasts. Tik stūrgalvīgs un dīvains jūs pret draugu, Kas jūs patiesi mīl joprojām.
Bruts.
Kasij,
Jūs maldāties. Ja skatiens drūms ir man,
Tad nemieru, kas manā sejā redzams,
Pret sevi pašu vēršu es. Nav sen,
Ka mocos pretrunīgās kaislībās
Un domās, kas man vienam zināmas.
Ja manu izskatu tās apēno,
Nav tāpēc maniem draugiem jānoskumst,
Pie kuriem, Kasij, pieskaitu es jūs.
Un manu nevērību nepārprotiet,
Kad, būdams pats ar sevi karā, Bruts
Dažreiz jums aizmirst mīlu parādīt.
Kasijs.
Tad, Brut, jūs esmu smagi pārpratis, Un tāpēc krūtīs savās apslēpu Es domas vērtīgas un tieksmes cēlas. Man sakiet, Brut, — vai redzat savu seju?
Bruts.
Nē, Kasij, acs spēj sevi saskatīt Vien atspulgā, vien citos priekšmetos.
Kasijs. Tā ir!
Un ļoti jānožēlo, cēlais Brut, Ka jums nav tāda spoguļa, kas spētu Jums rādīt jūsos slēpto vērtību, Lai savu ēnu ieraudzītu jūs! Es dzirdu: Romas cienīgākie vīri — Bez nemirstīgā Cēzara — kad runā Par Brutu, vaidot zem šī laika jūga, Tie vēlas, kaut jel Brutam būtu acis!
Bruts.
Uz kādiem briesmu ceļiem vedat mani Jūs, Kasij? Kā lai sevī meklēju Kaut ko, kā manī nava.
Kasijs.
Tad, labais Brut, jūs manī klausāties, Jo zināt, ka pats sevi nesaredzat Tik labi, kā to atspulgs spēj jums rādīt. Es — jūsu spogulis — jums pazemīgi To atklāšu, ko sevī nepazīstat. Un mani nepārprotiet, krietnais Brut, Ja būtu es kāds parasts zobgalis Un ja ikdienas mīlu apzvērētu Es kuram katram, ja jums būtu zināms, Ka ļaudīm glaimoju, tos sirsnīgs apskauju Un vēlāk nozākāju, ka es mēdzu Pie dzīru galdiem brāļoties ar nelgām, Tad varētu es likties bīstams jums.
Tauru skaņas un laužu saucieni.
Bruts.
Kas tās par klaigām? Baidos, ka tur tauta Par valdnieku ceļ Cēzaru.
Kasijs.
Jums bail? Tad jādomā, ka jūs to negribētu.
Bruts.
Jā, Kasij, negribu, kaut viņu mīlu. Bet kāpēc mani aizturat tik ilgi? Ko vēlaties man uzticēt? Ja gribat Par vispārējo labklājību runāt, Tad lieciet slavu man pret vienu aci, Pret otru lieciet nāvi, uzlūkošu Tās abas vienlīdz vienaldzīgi es. Lai dievi palīdz man tik daudz, cik mīlu Es godu vairāk nekā dzīvību!
Kasijs.
Sis tikums man ir jūsos zināms, Brut!
Tāpat kā zināms man ir jūsu izskats.
Nu labi, gods būs manas runas saturs.
Es nezinu, ko jūs un citi ļaudis
Par mūsu dzīvi domājat, bet man
Šķiet labāk nedzīvot kā dzīvot bailēs
No būtnes, kas man pašam līdzīga.
Es dzimis brīvs kā Cēzars, tāpat jūs!
Mēs abi ēdām to, ko ēda viņš,
Un ziemas salu panesām, kā viņš.
Reiz kādā vētrainā un aukstā dienā,
Kad Tibra trakoja starp saviem krastiem,
Man Cēzars teica: «Kasij, vai ir drosme
Tev līdz ar mani ielēkt niknā straumē
Un pāri peldēt tai?» Pie vārdiem šiem
Ar visām drēbēm metos ūdenī
Un saucu viņu līdz, viņš sekoja.
Kā straume krāca! Un mēs šķēlām to
Ar spriegām dzīslām, viļņus atvairījām
Un krūtis spītīgās tiem pretī slējām.
Bet, iekāms savu mērķi sasniedzām,
Sāk Cēzars kliegt: «Glāb mani, Kasij, grimstu!*
Un it kā Enejs, mūsu lielais sencis,
Kas veco Anhizu no Trojas liesmām
Uz saviem pleciem iznesa, es glābu
No Tibras viļņiem gurdo Cēzaru.
Sis cilvēks tagad kļuvis dievs, bet Kasijs
Ir niecīgs radījums, kam jāsaliecas,
Kad nevērīgi pamāj viņam Cēzars.
Bij Cēzaram reiz drudzis Spānijā,
Kad lēkmes uznāca, es redzēju:
Viņš drebēja! Viņš drebēja — šis dievs!
No viņa gļēvām lūpām sārtums bēga,
Un acīs, kas liek bīties pasaulei,
Tad dzisa spožums. Dzirdēju, ka vaid viņš.
Tā mēle, kura pavēl romiešiem
Un kuras vārdus raksta grāmatās,
Tad sauca: «Dod man padzerties, Titinij!»
Kā slima meitene! Ak dievi! Brīnos,
Kā cilvēks ar tik vārgulīgu dabu
Spēj uzkundzēties dižai pasaulei,
Gūt palmas zaru viens.
Gavi/u saucieni, tauru skaņas.
Bruts.
Jau atkal klaigas? Man šķiet, ka gaviles šīs vēsta mums: Tiek Cēzars apveltīts ar jaunu godu.
Kasijs.
Jā, draugs, pa šauro pasauli viņš iet
Kā koloss, mēs tik sīki ļaudis esam,
Ka, rāpojot zem viņa milzu kājām,
Sev ejam meklēt neslavenu kapu.
Bet dažreiz cilvēki ir sava likten's kungi —
Ne mūsu zvaigžņu vaina, mīļais Brut,
Bet mūsu pašu, ka mēs esam vergi.
Jā, Bruts un Cēzars! Kas ir Cēzarā,
Ka viņa vārdu biežāk min kā jūsu?
Tos rakstiet blakus: jūsējs tikpat skaists;
Tos izrunājiet: abi lūpām patīk;
Tos sveriet: svars ir vienāds. Ar tiem buriet:
Bruts tikpat ātri garus sauc kā Cēzars.
Nu pasakiet man visu dievu vārdā,
Kas ir tas ēdiens, kuru ēdis Cēzars,
Ka izaudzis tik liels. Ak, kauna laiks!
Nav romiešos vairs dižciltīgo asins!
Vai bijis laikmets tāds kopš grēku plūdiem,
Kad būtu slavināts viens vienīgs virs?
Kas agrāk sacīt varēja par Romu:
Tās plašos mūros tikai vienam vieta?
Bet arī tagad Romā vietas pietiek,
Kad tajā atrast var tik vienu vīru.
No saviem tēviem abi dzirdējām,
Ka dzīvoja reiz Bruts, kas Romā ļautu
Nākt drīzāk mūžīgajam velnam valdīt Kā ķeizaram.
Bruts.
Es nešaubos, ka mani mīlat jūs,
Un nojaušu, kas jums ir padomā.
Ko domāju par to un mūsu laiku,
Es vēlāk pateikšu, bet pagaidām
Vēl ne. Un tāpēc es no sirds jūs lūdzu
Vairs neskubināt mani. Jūsu vārdus
Es pārdomāšu. Gribu arī turpmāk
Jūs uzklausīt. Mēs atradīsim laiku,
Kad satikties un augstas lietas pārspriest.
Līdz tam, mans cēlais draugs, to iegaumējiet,
Ka Bruts grib labāk kļūt par zemnieku
Nekā vēl sevi saukt par Romas dēlu,
Kad mūsu laiks tik nežēlīgus spaidus
Draud uzkraut mums.
Kasijs.
Man prieks, ka mana balss Tik vāja, tomēr liesmu izšķiļ Brutā.
Bruts.
Jau skrējiens beidzies, atpakaļ nāk Cēzars. Kasijs.
Kad viņi garām ies, tad Kasku parauj Aiz piedurknes, lai savā īgnā veidā Viņš pateic mums, kas svarīgs noticis.
Atgriežas Cēzars ar pavadoņiem.
Bruts.
To darīšu. Bet, Kasij, paskaties, Uz pieres Cēzaram kvēl dusmu sārtums, Kā izbārti iet viņa pavadoņi. Kalpurnija ir bāla, Ciceronam Spīd acis zvērojoši sarkanas. Mēs viņu tādu redzam Kapitolā, Kad viņa runu pārtrauc senatori.
Kasijs.
Mums Kaska pastāstīs, kas noticis.
Cēzars. Antonij!
Antonijs. Cēzar?
Cēzars.
Ap sevi vēlos redzēt tuklus vīrus Un plikgalvjus, kas naktīs labi guļ. Bet Kasijs ir tik vājš un izkāmējis, Viņš domā pārāk daudz, tāds vīrs ir bīstams.
Antonijs.
No viņa nebaidieties, nav viņš bīstams, Bet cildens romietis, jums padevīgs.
Cēzars.
Kaut būtu tuklāks viņš! Bet nebīstos No viņa. Tomēr, ja es bailīgs būtu, Tad no šī izdilušā Kasij a Visvairāk sargātos. Viņš lasa daudz, Tam acs ir vērīga. Un ļaužu darbus Viņš caurskata. Tam spēles nepatīk, Kā jums, mans Antonij. Pat mūziku Viņš neklausās. Tik reti pasmaida, Un šķiet, ka tad par sevi smaida viņš, Pats savu garu nicinot, kas smaidu Šo pieļāvis. Tāds cilvēks mierīgs nava, Ja kādu redz par sevi lielāku,
Un tāpēc ir tik bīstama šī suga. Jums stāstu es, no kā ir jābīstas, Bez bailēm pats, jo vienmēr esmu Cēzars. Man nāciet labā pusē, auss šī kurla — Nu sakiet, ko par viņu domājat!
Cēzars un viņa svila aiziet. Kaska atpaliek.
Kaska.
Jūs paraustījāt manu apmetni, Ko gribat teikt?
Bruts.
Ak Kaska, saki mums — Kas noticis, kāpēc ir Cēzars drūms?
Kaska.
Jūs taču pats ar viņu kopā bijāt? Bruts.
Tad nevaicātu jums, kas noticis.
Kaska. Nu, viņam piedāvāja kroni, un, kad viņam to sniedza, viņš to atbīdīja ar roku — tā. Un tad ļaudis viņam uzgavilēja.
Bruts.
Bet kāpēc gavilēja otrreiz tie? Kaska. Arī tikai tāpēc. Bruts.
Tie gavilēja trešo reizi. Kāpēc? Kaska. Arī tikai tāpēc. Bruts.
Vai trīsreiz viņam kroni piedāvāja?
Kaska. Patiešām trīsreiz, un viņš to trīsreiz atbīdīja, bet aizvien slābāk, un katru reizi, kad viņš kroni atstūma, mani godīgie kaimiņi gavilēja.
Bruts.
Kas piedāvāja kroni?
Kaska.
Nu, Antonijs.
Bruts.
Kā viņš to darīja, man stāstiet, Kaska!
Kaska. Lai mani pakar, es to neprotu atstāstīt — tā bija tīrā ākstīšanās. Es to neievēroju. Redzēju, ka Marks Antonijs viņam piedāvā kroni — tas pat nebija īsts kronis, bet tikai tāda stīpiņa, nu, kā jums teicu, viņš to atbīdīja, bet, manuprāt, viņš to labprāt būtu pieņēmis. Tad Antonijs viņam piedāvāja kroni vēlreiz, viņš to atkal atbīdīja, bet man šķita, ka viņam bija grūti no tā atvilkt pirkstus. Tad Antonijs piedāvāja kroni trešoreiz, viņš to atbīdīja trešoreiz, un katru reizi, kad viņš kroni atraidīja, pūlis bļāva un plaukšķināja ar cietajām plaukstām, svieda gaisā sasvīdušās naktsmices un izelpoja tik daudz smirdīgas dvašas, kad Cēzars atraidīja kroni, ka viņš gandrīz vai nosmaka, jo zaudēja samaņu un pakrita. Un es pat neiedrošinājos pasmieties, jo baidījos atvērt muti un ieelpot nelāgo gaisu.
Kasijs.
Es lūdzu — lēnāk: Cēzars paģība?
Kaska. Viņš pakrita tirgus laukumā, no mutes viņam nāca putas, un viņš bija bez valodas.
Bruts. Nav brīnums: viņam taču ir krītamā kaite.
Kasijs.
Nē, Cēzaram šīs ļaunās kaites nava, Bet jūs un es, un Kaska ar to sirgstam.
Kaska. Es nezinu, ko jūs ar to gribat sacīt, bet skaidri redzēju, ka Cēzars pakrita. Viss šis skrandaiņu bars viņam plaukšķina vai viņu izsvelpj atkarībā no tā, vai viņš tiem patīk vai nepatīk, gluži kā teātra spēlētājam. Ja tas tā nav, tad neesmu goda vīrs.
Bruts.
Ko teica viņš, kad bija atģidies?
Kaska. Jau pirms Cēzars nogāzās, viņš, redzēdams pūja prieku par to, ka atraida kroni, atrāva vaļā savu tuniku un atsedza kaklu, lai viņam pārgriežot rikli. Zēl, ka es nebiju viens no tiem amatniekiem, tad gan viņu būtu turējis pie vārda, lai tad ari mani aiztriektu peklē kopā ar visiem tiem neliešiem. Un tā viņš pakrita. Atjēdzies viņš sacīja, ja esot darījis vai runājis kaut ko nepiedienīgu, tad lūdzot cienījamos pilsoņus saprast, ka vainojama viņa slimība. Trīs četras sieviņas, kas stāvēja man blakus, iesaucās: «Ak labā dvēsele!» — un piedeva viņam no sirds. Bet tās nav vērā ņemamas: ja Cēzars būtu nodūris viņu mātes, arī tad viņas tam piedotu.
Bruts. Un tad viņš aizgāja tik sadrūmis?
Kaska. Jā.
Kasijs. Vai kaut ko teica Cicerons?
Kaska. Jā, grieķu valodā.
Kasijs. Un runas saturs?
Kaska. Ja es to jums pateiktu, tad nekad nevarētu jums acīs rādīties, bet tie, kas saprata viņu, sasmai- dījās un kratīja galvas. Taču man tā bija ķīniešu ābece. Es jums varu vēl ko jaunu pavēstīt: Marulam un Flāvijam, tāpēc ka viņi norāvuši vītnes no Cēzara attēliem, tagad mutes aizbāztas. Dzīvojiet veseli! Tur bija vēl cita blēņošanās, bet nevaru jau visu atcerēties.
Kasijs. Vai nenāksiet pie manis vakariņās, Kaska?
Kaska. Nē, esmu solījies būt citur.
Kasijs. Varbūt pie manis rītdien nāksiet pusdienās?
Kaska. Labprāt, ja būšu dzīvs, ja jūsu nodoms nebūs mainījies un pusdienas būs vērtas, ka tās bauda.
Kasijs. Labi, es jūs gaidīšu.
Kaska. To dariet. Palieciet abi sveiki!
Bruts.
Cik neaptēsts šis cilvēks tagad kļuvis, Bet skolā kādreiz bija dzīvs un dedzīgs.
Kasijs.
Vēl tagad viņš ir tāds, kad jāpaveic Kāds drošsirdīgs un cildens pasākums, Vien ārēji viņš liekas gauss. Šis rupjums Ir tikai mērce viņa atjautībai, Kas palīdz ļaudīm viņa vārdus Ar labu apetīti sagremot.
Bruts.
Tā ir. Bet tagad man jūs jāatstāj, Ja rītu vēlaties ar mani runāt, Es aiziešu pie jums, bet, ja jūs gribat, Pie manis atnāciet — es gaidīšu!
Kasijs.
Es nākšu. Domājiet par pasauli!
Bruts aiziet.
Jā, Brut, tu esi cēls. Bet tomēr redzu, Ka tavu krietno dabu novērst var No īsta ceļa, tāpēc piederas, Ka cēlais vien ar cēlo biedrojas. Kurš ir tik stingrs, ka to nevar grozīt? Nīst mani Cēzars, bet viņš Brutu mīl. Ja būtu Bruts es tagad, bet viņš — Kasijs, Es viņam nepaļautos. Šonakt Brutam Pa logu iemetīšu vēstules It kā no Romas pilsoņiem, un rokraksts Būs katrā citāds. Visas izteiks cieņu, Ko Roma jūt pret viņu, tumši minot Par godkāri, ko jaušam Cēzarā.
Tu, Cezar, tronī sedies parak aši, Mēs tevi gāzīsim vai mirsim paši.
Aiziet.