Zibeņo. Uznāk no pretējām pusēm Kaska ar kailu zobenu un Ciceron
Cicerons.
Labvakar, Kaska! Vai no Cēzara Jūs nākat? Aizelsies, ar stingu skatu?
Kaska.
Vai varat mierīgs būt, kad visa zeme Dreb savos pamatos? Ak Ciceron, Es vētras redzēju, kad niknie vēji Ar saknēm rāva milzu ozolus, Kad lepnais okeāns viss putās slējās, It kā lai rēkdams lēktu mākoņos. Bet vēl nekad līdz šim, līdz pat šai dienai Es gājis neesmu caur uguns gāzmām. Vai pašās debesīs ir sācies dumpis, Vai pasaule jau kļūst tik neganta, Ka dievi dusmās viņu iznīcina?
Cicerons.
Un vēl ko brīnišķīgu redzējāt?
Kaska.
Kāds vienkāršs vergs — jūs viņu pazīstat — Slej kreiso roku, un tā aizdegas Kā dividesmit lāpu, bet ne liesmas Tam roka jūt, ne arī sadeg svelmē. Pēc tam es tvēru savu zobenu, Jo satiku pie Kapitola lauvu — Tam acis zvēroja, bet drūmi gāja Viņš garām, mani neaizskāris. Tālāk
Simt bālu sieviešu stāv sakjāvušās, Tās baiļu pārņemtas un zvērēja, Ka redzējušas vīrus liesmās skrējām Pa ielām. Vakar pašā dienas vidū Uz tirgus pūce tupēja un ķērca, Un spalgi kliedza. Ja šie brīnumi Tik daudzi sagadās, lai ļaudis neteic: «Ir visam cēlonis, un viss ir dabisks!» Jo ticu — parādības vēsta ļaunu Tam apvidum, kur tās tiek redzētas.
Cicerons.
Patiesi, savāds ir šis laiks. Bet ļaudis Mēdz visu iztulkot pēc sava prāta, Pavisam tālu īstai būtībai. Vai Cēzars ritu nāks uz Kapitolu?
Kaska.
Viņš nāks, jo pavēlēja Antonijam Jums ziņot, ka viņš ritu būšot tur.
Cicerons.
Ar labu nakti, Kaska! Tādā laikā Nav labi staigāt.
Kaska.
Labu nakti, Ciceron!
Cicerons aiziet Uznāk Kasijs.
Kasijs. Kas tur?
Kaska.
Kāds romietis.
Kasijs.
Pēc balss, šķiet, Kaska.
Kaska.
Jums labas ausis, Kasij! Kāda nakts! Kasijs.
Tā goda vīriem ļoti patīkama.
Kaska.
Kas debesi ir redzējis tik bargu? Kasijs.
Tie, kuri zin, cik zemei daudz ir grēku, Bet es, lūk, apkārt klaiņoju pa ielām, Sai briesmu pilnai naktij padodamies Un atraisījis apģērbu. Kā redzi, Kaska, Es krūtis pērkonbultām atsedzu. Kad zilie zibšņi krustodamies šķēla, Šķiet, pašas debess krūtis — nostājos Kā mērķis viņu liesmojumam pretī.
Kaska.
Kāpēc jūs debesis tā kārdināt? Jo vajag baiļoties un trīcēt ļaudīm, Kad dievi visuvarenie mums sūta Tik drausmus, draudu pilnus vēstnešus.
Kasijs.
Jūs, Kaska, esat truls. Tās dzīvās dzirksts, Kas vajadzīga romietim, jums trūkst, Vai arī slēpjat to. Jūs esat bāls Un, baiļu satraukts, šonakt izbrīnāties Par debess neparasto bardzību. Bet, ja jūs izprast spētu iemeslu, Kāpēc šķīst ugunis, klīst apkārt rēgi Un putni, zvēri zaudē savu dabu, Muld sirmgalvji, kļūst bērni pārgudri, Kāpēc tie maina savas īpašības Un viņu pirmbūtība, viņu spējas Tik kropli pārvēršas, — jūs saprastu, Ka pati debess iedveš tiem šo garu, Lai ļaudis biedētu un brīdinātu, Ka viņu stāvoklis ir kļuvis briesmīgs. Jums, Kaska, varētu es nosaukt vīru, Kas līdzīgs ir šai briesmīgajai naktij, Kas sper un zibeņo, ver kapus vaļā Un rēc kā niknais lauva Kapitolā. Šis virs nav spēcīgāks kā jūs un es
Ar paša spēku, bet viņš vara audzis Un briesmīgs kļuvis, kā šie dabas spēki.
Kaska.
Jūs, Kasij, runājat par Cēzaru? Kasijs.
Lai būtu viņš kas būdams! Romiešiem, Tāpat kā senčiem, kauli ir un miesa, Bet vai! Ir miris mūsu tēvu gars, Un tikai mātes gars mūs visus vada. Mēs jūgu nesam it kā lēnas sievas.
Kaska.
Dzird runājam, ka senatori rītu Par valdnieku grib iecelt Cēzaru, Un kroni varēs valkāt viņš uz jūras Un sauszemes, vien Itālijā ne!
Kasijs.
Tad zinu es, kurp jāvērš man ir asmens, No jūga Kasijs izglābs Kasiju! Uz to jūs, lielie dievi, dodiet vājam spēku, Ar to jūs, dievi, gāziet varmākas! Ne akmens torņi, bronzā kaltas sienas, Ne smacīgs cietums, stipras dzelžu važas Var gara spēkam būt par kavēkli. Ja apnīk dzīvībai šīs zemes saites, Tai pietiek spēka sevi atbrīvot. Ja es to zinu, tad lai visi zina: To varmācības daļu, ko es nesu, Ja vēlos, vienmēr varu nokratīt.
Kaska.
To varu arī es. Ikvienam vergam Tāds spēks ir rokās — salauzt verdzību.
Kasijs.
Bet kāpēc Cēzars kļuvis varmāka? Ai, nabadziņš! Vai viņš gan būtu vilks, Ja neredzētu: romieši ir avis.
Viņš lauva tāpēc, ka mēs esam stirnas. Ja lielu uguni grib ātri sakurt, Ņem vieglus salmus. Kādas saslaukas Un lūžņi, kādi gruži gan ir Roma, Ja kļūst par iekuru, kas gaismu dod Tik nicināmai būtnei, kāds ir Cēzars. Bet, sirdēsti, kurp mani aizvedat? Varbūt to saku labprātīgam vergam? Tad man būs jāatbild. Bet esmu bruņots, Un briesmas allaž vienaldzīgas man.
Kaska.
Jūs runājat ar Kasku. Viņš ir vīrs, Kas pļāpāt nemīl. Šeit jums mana roka! It visu dariet, lai var novērst ļaunu, Un manas kājas līdzi ies pat tam, Kas aizsoļos vistālāk.
Kasijs.
Ir līgums slēgts.
Tad ziniet, Kaska, esmu pierunājis Jau dažus cēlākos no Romas dēliem Ar mani kopā pasākumu veikt, Kam godpilnas un bīstamas būs sekas. Es zinu, tagad viņi mani gaida Pie Pompeja, šai briesmu naktī nav Ne kustības, ne gājēju uz ielām, Jo arī pašas niknās debess vaigs Ir līdzīgs darbam, ko mēs gribam darīt, Tik svelošs, asiņains un briesmu pilns.
Kaska.
Uz mirkli kļūsiet, jo kāds steigšus nāk. Kasijs.
Tas Cinna, viņu pazīstu pēc gaitas, Viņš mūsu draugs.
Uznāk Cinna.
Kurp traucat, Cinna?
Cinna.
Jūs meklēju. Kas tas? Vai Metels Cimbers? Kasijs.
Nē, Kaska. Viņš ir mūsu sabiedrotais. Bet sakiet, Cinna, — vai es tieku gaidits?
Cinna.
Es priecājos! Cik baiga ir šī nakts! Viens otrs redzējis jau parādības!
Kasijs.
Vai mani gaida? Sakiet taču, Cinna! Cinna.
Jā, Kasij, gaida. Ak, kaut spētu iegūt Jūs cēlo Brutu mums par sabiedroto.
Kasijs.
Jel esiet mierīgs! Labais Cinna, ņemiet Šo rakstu, nolieciet to pretorkrēslā, Lai Bruts var atrast. Šo te iemetiet Pa logu tam. Bet trešo pielīmējiet Ar vasku vecā Bruta statujai. To veicis, steidziet atpakaļ pie mums. Vai Dēcijs Bruts un Trebonijs ir tur?
Cinna.
Jā, visi tur, vien Metels Cimbers gāja Jūs meklēt jūsu mājās. Tagad steigšos Šos rakstus nogādāt, kā pavēlējāt.
Kasijs.
Pēc tam uz Pompej zāli atpakaļ!
Cinna aiziet.
Nu, Kaska, nāciet — pirms vēl diena aust, Pie Bruta jāaiziet. Trīs ceturtdaļas No viņa ir jau mūsu. Tiekoties Vēlreiz, mēs viņu iegūsim sev visu.
Kaska.
Jā, tautas sirdī viņš ir augstu celts. Kas mūsos visiem liktos noziegums, To viņa godīgums kā alķīmija Par tikumu un cieņu pārvērtīs.
Kasijs.
Ka viņš ir vērtīgs un mums vajadzīgs Pārlieku — to jūs labi izprotat. Bet iesim! Ir jau pāri pusnaktij, Pirms ausis rīts, tam jākļūst mūsējam!